ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

A. P.

Mēs šāvāmies.

fta rati nukis

Nozvērējos viņu nošaut pēc divkaujas likumiem (man bija palicis vēl viens šāviens).

I

Mēs stāvējām *** miestiņā. Armijas virsnieka dzīve ir zināma. No rīta mācības, manēža; pusdienas pie pulka komandiera vai žīda traktierī; vakarā punšs un kārtis. Šai miestiņā nebija neviena viesību nama, nevienas līgavas; mēs pulcējāmies cits pie cita, kur neko vairāk neredzējām kā vien savus mun­dierus.

Tikai viens cilvēks mūsu sabiedrībā nebija no ka­ravīru aprindām. Viņam bija ap trīsdesmit pieci gadi, un tāpēc mēs viņu uzskatījām par vecu. Viņš bija pieredzējis un ar to daudz pārāks par mums; turklāt viņa parastajam drūmumam, bargajam raksturam un ļaunajai mēlei bija spēcīga ietekme uz mūsu jauna­jiem prātiem. Viņa likteni apņēma noslēpumainība; viņš likās esam krievs, taču viņa vārds bija sveš- zemniecisks. Kādreiz viņš bija diezgan veiksmīgi die­nējis huzāros; neviens nezināja iemesla, kas spiedis viņu atvaļināties un apmesties nabadzīgajā miestiņā, kur viņš vadīja trūcīgu un reizē izšķērdīgu dzīvi: mūžīgi staigāja kājām, novalkātu, melnu svārku mu­gurā, taču savās mājās mieloja pie brīva galda visus mūsu pulka virsniekus. Tiesa, pie viņa pusdienās pa­sniedza tikai divus vai trīs atvaļināta zaldāta gata­votus ēdienus, toties šampanietis tur plūda straumēm. Neviens nezināja, cik viņam mantas, ne arī to, kādi viņa ienākumi, neviens jau arī neiedrošinājās par to viņu iztaujāt. Viņam bija grāmatas, lielāko tiesu militāras, arī romāni. Viņš labprāt deva tās lasīt, nekad neprasīdams atpakaļ; toties arī neatdeva īpaš­niekam grāmatu, ko pats aizņēmās. Galvenais viņa nodarbības veids bija šaušana ar pistoli. Viņa istabas sienas bija ložu izurbinātas, vienos caurumos, kā bišu šūnas. Bagātīga pistoļu kolekcija bija viņa apdzīvo­tās nabadzīgās būdas vienīgā greznība. Šaušanā šis cilvēks bija sasniedzis neticamu mākslu, un, ja viņš pieteiktos notriekt, vienalga, kam, bumbieri no cepu­res, ikviens mūsu pulkā bez šaubīšanās paliktu apakšā savu galvu. Bieži vien savā starpā mēs runā­jām par divkaujām, bet Silvio (tā es viņu nosaukšu) nekad nepiedalījās šais pārrunās. Uz jautājumu, vai viņam gadījies duelēties, atbildēja atturīgi, ka gadī­jies esot, taču sīkāk neko neizklāstīja — varēja re­dzēt, ka šādi jautājumi viņam nepatīk. Mēs domā­jām, ka uz sirdsapziņas viņam kāds nelaimīgs viņa drausmīgās mākslas upuris. Tomēr mums ne prātā nenāca, ka viņā varētu iemājot kaut kas līdzīgs bik­lumam. Ir cilvēki, kuru izskats vien noraida šādas aizdomas. Nejaušs gadījums visus mūs pārsteidza.

Reiz kāds desmits mūsu virsnieku pusdienoja pie Silvio. Dzērām kā jau parasti, citiem vārdiem — ļoti daudz; pēc pusdienām ņēmāmies pierunāt mājastēvu turēt banku. Ilgi viņš stīvējās pretī, jo gandrīz nekad nespēlēja; beidzot lika pasniegt kārtis, izbēra uz galda pussimt červoncu un apsēdās spēlēt. Mēs apstā­jām viņu, un spēle iedegās. Silvio parasti spēlēja, pilnīgi klusējot, nekad viņš nestrīdējās un neizskaid- rojās. Ja pretspēlētājam gadījās pārrēķināties, viņš tūliņ vai nu piemaksāja iztrūkumu, vai arī pierakstīja lieko. Mēs to zinājām un ļāvām viņam rīkoties pēc sava prāta; taču starp mums atradās kāds nesen šurp pārcelts virsnieks. Spēlēdams viņš aiz izklaidības bija atliecis kārtij stūri. Silvio paņēma krītu un pēc sava paraduma nolīdzināja rēķinu. Virsnieks, domā­dams, ka notikusi kļūda, ņēmās skaidrot. Silvio klu­sēdams turpināja spēli. Virsnieks, zaudējis pacietību, paņēma suku un nodzēsa to, kas viņam šķita nepa­reizi pierakstīts. Silvio paņēma krītu un pierakstīja atkal. Virsnieks, no vīna, spēles un biedru smiekliem iekaisis, uzskatīja sevi par gauži apvainotu un, trakās dusmās pagrābis no galda vara svečturi, svieda to Silvio, kurš tikko paguva izvairīties no trieciena. Mēs samulsām. Silvio piecēlās, aiz dusmām nobālēja un ar zibošām acīm teica: «Cienītais kungs, esiet tik laipns un ejiet laukā — un pateicieties dievam, ka tas no­tika manā mājā.»

Mēs nešaubījāmies par sekām un iedomājāmies jauno biedru jau beigtu. Virsnieks izgāja laukā, teik­dams, ka par apvainojumu gatavs atbildēt, kā labpa­tiksies bankas turētāja kungam. Spēle ilga vēl dažas minūtes; taču, sajuzdami, ka mājastēvam spēle nav prātā, cits pēc cita metām mieru un izklīdām pa dzī­vokļiem, spriezdami par drīz sagaidāmo vakanto vietu.

Nākamajā dienā manēžā mēs jau apjautājāmies, vai nabaga poručiks vēl dzīvs, bet te pēkšņi viņš pats ieradās; mēs viņam uzdevām to pašu jautājumu. Viņš atbildēja, ka no Silvio vēl neesot saņēmis ne­kādu ziņu. Tas mūs pārsteidza. Mēs devāmies pie Silvio un atradām viņu pagalmā triecam lodes citu uz citas pie vārtiem piestiprinātā dūzī. Viņš saņēma mūs, kā jau paradis, ne vārda neminēdams par vaka­rējo notikumu. Pagāja trīs dienas, poručiks vēl arvien bija dzīvs. Mēs ar izbrīnu jautājām: vai pa­tiesi Silvio neduelēsies. Silvio neduelējās. Viņš ap­mierinājās ar visai nelielu izskaidrošanos un saderēja mieru.

Tas ļoti kaitēja Silvio prestižam jauniešu spriedu­mos par viņu. Drosmes trūkumu vismazāk piedod jauni ļaudis, kas parasti bezbailību uzskata par pašu vērtīgāko cilvēkā un ar to attaisno visādus netiku­mus. Taču mazpamazām viss aizmirsās un Silvio atguva savu agrāko ietekmi.

Vienīgi es vairs nespēju viņam tuvoties. No dabas apveltīts ar romantisku iztēli, es par visiem spēcīgāk biju pieķēries cilvēkam, kura dzīve likās mīkla un kurš šķita man kā kādas noslēpumainas noveles varo­nis. Silvio mani mīlēja; runājot ar mani vienu, viņš vismaz atmeta savu parasto strupo, indīgo runas veidu un tērzēja par dažādiem jautājumiem labsir­dīgi un neparasti jauki. Taču pēc nelaimīgā vakara doma, ka viņa gods ticis aptraipīts un nav nomazgāts aiz paša vainas, — šī doma mani nepameta un neļāva man izturēties pret viņu kā agrāk; man bija kauns uz viņu skatīties. Silvio bija pārāk gudrs un piere­dzējis, lai to nepamanītu un neuzminētu iemeslu. Šķita, tas viņu apbēdina; vismaz es kādas pāris reizes pamanīju viņā vēlēšanos ar mani izskaidroties; taču es vairījos no šādiem gadījumiem, un Silvio no manis novērsās. Kopš tā laika es redzējos ar viņu, tikai biedriem klātesot, un mūsu agrākās vaļsirdīgās saru­nas pārtrūka.

Iespaidu pārslogotajiem galvaspilsētas iedzīvotā­jiem nav jausmas par tiem daudzajiem rimtajiem priekiem, ko tik labi pazīst lauku un mazpilsētiņu iedzīvotāji, piemēram, — pasta dienas gaidīšanu; otr­dienās un piektdienās mūsu pulka kanceleja bija pilna ar virsniekiem: daži gaidīja naudu, daži vēstu­les, citi avīzes. Sūtījumi parasti turpat tika atvērti; jaunumi izstāstīti, un kancelejā valdīja visai liela rosme. Silvio saņēma vēstules uz mūsu pulka adresi un parasti atradās turpat. Reiz viņam pasniedza sūtī­

jumu, no kura viņš norāva zīmogu ar vislielāko nepa­cietību. Pārskatot vēstuli, viņa acis zibēja. Virsnieki, aizņemti katrs ar savām vēstulēm, neko nepamanīja. — Kungi, — Silvio viņiem teica, — apstākļi prasa, lai nekavējoties dodos prom; braukšu šonakt pat; ceru, ka jūs neatteiksities beidzamo reizi pusdienot pie manis. Gaidu arī jūs, —-viņš turpināja, vērsdamies pie manis, — gaidu katrā ziņā. — Ar šiem vārdiem viņš steidzīgi izgāja; bet mēs, norunājuši sapulcēties pie Silvio, izklīdām katrs uz savu pusi.