ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Atnācu pie Silvio noliktajā laikā un atradu pie viņa gandrīz visu pulku. Visas viņa mantas jau bija iesai­ņotas; palikušas vienīgi kailās, cauršautās sienas. Mēs apsēdāmies pie galda; namatēvs bija ārkārtīgi labā noskaņā, un drīz vien viņa jautrība pārņēma visus; korķi paukšķēja ik brīdi, glāzes putoja un šņāca ne­pārtraukti, un mēs ar vislielāko centību vēlējām aiz­braucējam labu ceļa vēju un visādu labklājību. No galda piecēlāmies jau vēlu vakarā. Kad meklējām cepures, Silvio, no visiem atvadījies, paņēma mani pie rokas un aizkavēja brīdī, kad es jau taisījos aiz­iet. — Man vajag ar jums parunāties, — viņš klusi teica. Es paliku.

Viesi aizgāja; mēs palikām divatā, nosēdāmies viens otram pretī un klusēdami aizkurinājām pīpes. Silvio bija noraizējies; vairs nebija ne miņas no viņa drudžainās jautrības. Drūms bālums, zibošas acis un biezie dūmi, kas plūda no viņa mutes, vērta viņu līdzīgu īstam sātanam. Pagāja brīdis, un Silvio pār­trauca klusēšanu.

— Varbūt mēs nekad vairs neredzēsimies, — viņš teica. — Pirms šķiršanās gribēju ar jums izrunāties,

Varbūt būsiet ievērojis, ka daudz nerēķinos ar citu domām; taču es jūs mīlu un jūtu — man būtu mokoši atstāt jūsu atmiņā nepareizus priekšstatus.

Viņš apklusa un ņēmās piepildīt savu izdegušo pīpi; es klusēju, acis nodūris.

— Jums varbūt šķita dīvaini, — viņš turpināja, — ka es neprasīju gandarījuma 110 tā piedzērušā nel­gas R***. Jūs būsit vienis prātis, ka, ciktāl man bija tiesības izvēlēties ieroci, viņa dzīvība bija manās ro­kās, bet manējā gandrīz drošībā: es varēju savu mē­renību piedēvēt vienīgi tikai augstsirdībai, taču ne­gribu melot. Ja varējis sodīt R***, nepakļaujot bries­mām paša dzīvību, es neparko viņam nepiedotu.

Raudzījos uz Silvio izbrīnījies. Tāda atzīšanās mani pilnīgi samulsināja. Silvio turpināja.

— Jā, man nav tiesību riskēt ar savu dzīvību. Pirms sešiem gadiem es saņēmu pļauku, un mans ienaidnieks vēl ir dzīvs.

Mana ziņkāre bija stipri iekairināta.

— Jūs ar viņu nešāvāties? — es jautāju. — Vai arī jūs izšķīra apstākļi?

— Es ar viņu šāvos, — Silvio atbildēja, — un te ir mūsu divkaujas liecinieks.

— Jūs zināt, — Silvio turpināja, — es dienēju *** huzāru pulkā. Manu raksturu jūs pazīstat: esmu radis būt pārāks par citiem, un jaunībā tā bija mana kais­

lība. Mūsu laikā trakulība bija modē: biju pirmais trakulis armijā. Mēs lielījāmies ar dzeršanu; es varēju izturēt vairāk nekā slavenais Burcovs, ko apdziedā- jis Deniss Davidovs. Divkaujas mūsu pulkā gadījās ik brīdi; es piedalījos visās — vai nu par liecinieku, vai pats šāvos. Biedri mani dievināja, bet pulka komandieri, kuri pastāvīgi mainījās, raudzījās uz mani kā uz nenovēršamu ļaunumu.

Mierīgi (vai nemierīgi) baudīju savu slavu, kad pie mums iestājās dienestā jauns cilvēks no bagātas un dižciltīgas ģimenes (negribu to nosaukt). Savu mūžu neesmu saticis tik spožu laimes lutekli! Iztēlojieties jaunību, prātu, skaistumu, vistrakāko jautrību, visbez­rūpīgāko drosmi, skaļu vārdu, naudu, kurai viņš skaita nezināja un kuras viņam nekad netrūka, un iedomā­jieties, kādai vajadzēja būt viņa ietekmei uz mums.

Mana prioritāte sagrīļojās. Manas slavas valdzināts, viņš it kā tiecās pēc draudzības; taču es uzņēmu viņu salti, un viņš bez kādas nožēlas no manis attālinājās. Sāku viņu ienīst. Viņa panākumi pulkā un sieviešu sabiedrībā dzina mani pilnīgā izmisumā. Sāku meklēt ar viņu ķildu; uz manām epigrammām viņš atbildēja ar epigrammām, kuras vienmēr man šķita negaidītā­kas un asākas par manējām un kuras, protams, bija nesalīdzināmi jautrākas: viņš jokojās, bet es dusmo­jos. Beidzot viesībās pie kāda poļu muižnieka, redzē­dams viņu visu dāmu uzmanības centrā, un it sevišķi saniknots pašas namamātes dēļ, ar kuru biju sakaros, es viņam ausī iečukstēju kādu pliekanu rupjību. Viņš pietvīka un iesita man pļauku. Mēs satvērām zobe­nus; dāmas krita ģībonī; mūs izšķīra, taču to pašu nakti mēs gājām šauties.

Tas notika rītausmā. Stāvēju norunātajā vietā ar saviem trim sekundantiem. Ar neizsakāmu nepacie­tību gaidīju savu pretinieku. Uzlēca pavasara saule, un karstums pieņēmās. Ieraudzīju viņu tālumā. Viņš nāca kājām, svārku uz zobena pakāris, viena paša sekundanta pavadībā. Mēs devāmies viņam pretī. Viņš pienāca klāt, turēdams rokā cepuri, pilnu ar saldajiem ķiršiem. Sekundanti mums nomērīja div­padsmit soļus. Man pienācās šaut pirmajam: taču niknuma satraukums manī bija tik liels, ka nevarēju paļauties uz savas rokas precizitāti un, lai pagūtu atdzist, atdevu viņam tiesības šaut pirmajam; mans pretinieks nebija ar mieru. Nolēmām vilkt lozes: pir­mais numurs tika viņam, mūžīgajam laimes lutek­lim. Viņš notēmēja un sašāva manu cepuri. Kārta bija man. Viņa dzīvība beidzot bija manās rokās; raudzī­jos uz viņu alkatīgi, cenzdamies saskatīt viņa vaibstos kaut nemiera ēnu . .. Stāvēdams pret pistoles stobru, viņš meklēja cepurē gatavākos ķiršus un ēda, izspļau­dams kauliņus, kas atlidoja līdz manām kājām. Viņa vienaldzība mani satracināja. Kāds man labums, es domāju, atņemt viņam dzīvību, kad viņš to nemaz nežēlo? Ļauna doma pazibēja prātā. Es nolaidu pistoli. — Jūs, šķiet, par nāvi šobrīd nedomājat, — es viņam teicu, — jums labpatīk ieturēt rīta maltīti; negribu jūs traucēt… — Jūs itin nemaz mani netraucējat, — viņš atbildēja, — esiet tik laipni un šaujiet, bet galu galā — kā jums tīk; jūsu šāviens pieder jums; esmu vienmēr gatavs jums pakalpot. — Vērsos pie sekun­dantiem, paziņodams, ka patlaban šaut nedomāju, un divkauja ar to beidzās.

Atvaļinājos un atbraucu uz šo miestiņu. Kopš tā laika nav pagājusi neviena diena, kad es nedomātu par atriebību. Nu ir pienākusi mana stunda …

Silvio izvilka no kabatas šorīt saņemto vēstuli un deva man izlasīt. Kāds (šķiet, viņa pilnvarotais) rak­stīja viņam no Maskavas, ka zināmā persona drīz došoties likumīgā laulībā ar jaunu un daiļu meiteni.

— Jūs nojaušat, — Silvio teica, — kas ir šī zināmā persona. Braucu uz Maskavu. Paskatīsimies, vai viņš tik vienaldzīgi sagaidīs nāvi arī pirms savām kāzām, kā kādreiz ēzdams ķiršus!

Ar šiem vārdiem Silvio piecēlās, nosvieda zemē savu cepuri un sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu, kā tīģeris krātiņā. Klausījos viņā nekustīgi; mani satrauca dīvainas, pretrunīgas jūtas.

Kalps ienāca un pateica, ka zirgi piebraukti. Silvio cieši paspieda man roku, mēs sabučojāmies. Viņš iesēdās ratos, kur bija novietoti divi čemodāni, viens ar pistolēm, otrs ar viņa mantām. Mēs atvadījāmies vēlreiz, un zirgi aizlēkšoja.

Bija pagājuši daži gadi, un mājas apstākļi piespieda mani apmesties uz dzīvi N** apriņķa trūcīgā sādžiņā. Nodarbodamies ar saimniecību, es nemitējos klusībā ilgoties pēc savas agrākās trokšņa pilnās un bezrūpī­gās dzīves. Visgrūtāk man nācās pieradināties pava­dīt ziemas un rudens vakarus pilnīgā vientulībā. Līdz pusdienai kaut kā vilku laiku, runājoties ar stārastu, apbraukājot un pārraugot darbus vai arī apstaigājot jauniekārtojumus; taču, tiklīdz sāka krēslot, galīgi nezināju, kur dēties. Nedaudzās grāmatas, ko atradu zem skapjiem un pieliekamajā, biju jau iemācījies no galvas. Visas pasakas, kādas vien atslēgzine Kirilovna atcerējās, bija man atstāstītas; sievu dziesmas man uzdzina skumjas. Sāku dzert nesaldinātus augļu liķie­rus, taču no tiem sāpēja galva; un, jāatzīstas, bija bail, ka nekļūstu par dzērāju aiz bēdām, t. i., par visnožēlojamāko dzērāju, kādus ne mazumu tiku redzējis mūsu apriņķī. Tuvu kaimiņu man apkārt nebija, izņemot divus vai trīs nožēlojamus bēdubrā­ļus, kuru tērzēšana lielāko tiesu izpaudās žagošanā un nopūtās. Vientulība bija panesamāka.