ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

Ilgi nedrīkstēja to darīt zināmu Mašai, kura veseļo­jās. Viņa nekad Vladimiru nepieminēja. Pēc dažiem mēnešiem, atradusi viņa vārdu to vidū, kas varonīgi cīnījušies un smagi ievainoti kaujā pie Borodinas, viņa paģība, un bija jābaidās, ka karsonis var atgriez­ties. Tomēr, paldies dievam, ģībonim seku nebija.

Viņu piemeklēja citas bēdas: nomira Gavrila Gav­rilovičs, atstādams meitu par savas muižas mantinieci. Taču mantojums viņu neiepriecēja; viņa no visas sirds dalījās nabaga Praskovjas Petrovnas bēdās un zvērēja nekad no mātes nešķirties; abas viņas pamēta Ņenaradovu, šo bēdīgo atmiņu vietu, un pārcēlās Uz dzīvi savā *** muižā.

Līgavaiņi arī te lidinājās ap jauko un bagāto līgavu; taču viņa nevienam nedeva ne mazāko ce­rību. Māte dažreiz mēģināja pierunāt, lai meita izvē­las sev draugu; Marja Gavrilovna purināja galvu un kļuva domīga. Vladimirs vairs nebija starp dzī­vajiem: viņš nomira Maskavā pirms franču ienākša­nas. Vladimira piemiņa Mašai šķita svēta; vismaz viņa glabāja visu, kas vien viņu atgādināja: grāma­tas, kuras kādreiz viņš bija lasījis, viņā zīniējūmuš, notis un dzejoļus, kurus viņš tai bijā pārrakstījis. Kaimiņi, višu uzzinājuši, brīnījās par viņas pastāvību Un ziņkārīgi gaidīja varoni, kas beidzot nāktu un uzvarētu šīs jaunavīgās Artemīzijas skumjo uzticību.

Pa to laiku karš bija ar slavu pabeigts. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Ļaudis skrēja tos sagaidīt. Mūzika spēlēja jaunapgūtās dziesmas: Vive Henii Quatre!\ Tiroles valšus un ārijas no Džokondas. Virs­nieki, kas karā bija aizgājuši gandrīz vai zēnu gados, atgriezās, kauju gaitās nobrieduši, apkārti krustiem. Kareivji jautri tērzēja savā starpā, ik brīdi savā runā iejaukdami vācu un franču vārdus. Neaizmirstams laiks! Slavas un sajūsmas laiks! Cik spēcīgi sita krievu sirds pie vārda tēvija! Cik saldas bija atkal­redzēšanās asaras! Ar kādu vienprātību mēs apvieno­jām tautas lepnuma un mīlas jūtas uz valdnieku! Un cik aizkustinošs bridis tas bija viņam!

Sievietes, šīs krievu sievietes, toreiz bija brīnišķī­gas. Viņu parastais aukstums bija izzudis. Viņu jūsma patiesi bija apburoša, kad, uzvarētājus sagaidot, viņas sauca: urā!

Un gaisā cepurītes svieda.

Kurš no toreizējiem virsniekiem neatzīs, ka krievu sievietei viņš parādā par labāko, vērtīgāko balvu? …

Šai spožuma pilnajā laikā Marja Gavrilovna ar māti dzīvoja*** guberņā un neredzēja, kā abas galvas­pilsētas svinēja karaspēka atgriešanos. Taču apriņ­ķos un uz laukiem vispārējā jūsma varbūt bija vēl spē­cīgāka. Virsnieka parādīšanās šais vietās bija īsti svēt­ki, un frakā tērptam mīlētājam tā kaimiņos klājās plāni.

Mēs jau teicām — lai gan Marja Gavrilovna iztu­rējās vēsi, viņu joprojām lenca rokas tīkotāji. Taču visiem vajadzēja atkāpties, kad viņas pilī ieradās ievainotais huzāru pulkvedis Burmins ar Georgiju pogcaurumā un interesanti bāls, kā izteicās turienes jaunkundzes. Viņam bija kādi divdesmit seši gadi. Viņš bija atbraucis atvaļinājumā uz savu muižu, kas atradās blakus Marjas Gavrilovnas īpašumam. Marja Gavrilovna viņu ļoti ievēroja. Jaunā pulkveža klātbūtnē viņa parasti atdzīvojās. Nevar teikt, ka viņa ar to koķetētu; taču dzejnieks, ja redzētu viņas izturēšanos, teiktu:

_ _______________ Se amor non ē, che dunque? ..

1 Ja tā nav mīla, kas tad? … (Itāl.)

Burmins paliesi bija ļoti jauks jauns cilvēks. Vi­ņam bija tieši tāds raksturs, kāds patīk sievietēm: viņš bija pieklājīgs un vērīgs, bez kādām pretenzijām un bezrūpīgi zobgalīgs. Pret Marju Gavrilovnu viņš izturējās vienkārši un brīvi; taču, lai ko jaunā sie­viete teiktu vai darītu, viņa skatieni tai vien sekoja. Šķita — pēc dabas viņš kluss un kautrīgs, bet baumas apgalvoja — kādreiz esot bijis briesmīgs trakulis, tomēr šīs valodas viņam nekaitēja Marjas Gavrilov- nas acīs; viņa (tāpat kā visas jaunas dāmas) ar patiku atvainoja Burmina pārgalvības, kas atsedza viņa dros­mīgo un kvēlo raksturu.

Bet visvairāk (vairāk nekā viņa maigums, vairāk nekā patīkamā tērzēšana, vairāk nekā interesantais bālums, vairāk nekā pārsietā roka) . .. visvairāk viņas ziņkāri un iztēli gumdīja jaunā huzāra klusēšana. Viņa nevarēja nenojaust, ka ļoti tam patīk; jādomā, arī viņš ar savu prātu un pieredzi jau bija pamanījis, ka Marja Gavrilovna viņu ievērojusi: kā tad varēja gadīties, ka viņš vēl arvien nav kritis viņai pie kā­jām un nav atzinies mīlestībā? Kas viņu kavēja? Kaut­rība, kas nav šķirama no patiesas mīlestības, vai vil­tīga meitu mednieka lepnums un koķetība? Tas viņai bija mīkla. Labi visu apdomājusi, Marja Gavrilovna nāca pie slēdziena, ka vienīgais iemesls tam kautrība, un nolēma viņu iedrošināt ar lielāku uzmanību un, raugoties pēc apstākļiem, pat ar maigumu. Viņa ga­tavoja atrisinājumu visai pārsteidzošu un ar nepacie­tību gaidīja romantiskās izskaidrošanās brīdi. Noslē­pums, lai tas būtu kāds būdams, vienmēr moka sie­vietes sirdi. Viņas kara darbībai bija vēlamās sekas: vismaz Burmins kļuva ļoti domīgs, un viņa melnās acis tik kvēli kavējās pie Marjas Gavrilovnas, ka izšķi­rošais brīdis šķita jau tuvs. Kaimiņi runāja par kā­zām kā par izlemtu jautājumu, un labā Praskovja Petrovna priecājās, ka viņas meita beidzot atradusi sev cienīgu līgavaini.

Reiz vecīte viena pati sēdēja viesistabā un izlika grandpasjansu, kad Burmins ienāca un tūliņ apjautā­jās pēc Marjas Gavrilovnas. — Viņa ir dārzā, — vecīte atbildēja, — ejiet pie viņas, es jūs gaidīšu šeit. — Burmins aizgāja, bet vecīte pārmeta krustu un nodomāja: varbūt jautājums šodien arī atrisi­nāsies!

Burmins atrada Marju Gavrilovnu pie dīķa zem vītola ar grāmatu rokā, tērpušos baltā tērpā, kā īstu romāna varoni. Pēc pirmajiem jautājumiem Marja Gavrilovna tīšuprāt mitējās sekmēt sarunu, tādējādi pastiprinādama abpusējo samulsumu, no kura varēja izglābties tikai ar pēkšņu un apņēmīgu izrunāšanos. Tā arī notika: Burmins, sajuzdams apgrūtinošo stā­vokli, sacīja, ka sen jau meklējis gadījumu atklāt viņai savu sirdi, un lūdza brīdi uzmanības. Marja Gavrilovna aizvēra grāmatu un nodūra acis par zīmi, ka ir ar mieru.

— Es jūs mīlu, — Burmins teica, — es jūs kaislīgi mīlu … (Marja Gavrilovna pietvīka un nodūra galvu vēl zemāk.) Esmu rīkojies neapdomīgi, ļaudamies mīļam paradumam, paradumam jūs ik dienas redzēt Un dzirdēt… (Marja Gavrilovna atcerējās St. Preux pirmo vēstuli.) Tagad jau vēlu pretoties savam lik­tenim; atmiņas par jums, jūsu mīļais, nesalīdzināmais tēls kopš šā brīža būs manas dzīves mokas un prieci­nājums; taču man atlicis veikt grūtu pienākumu, at­klāt jums drausmīgu noslēpumu un nolikt starp mums nepārvaramu šķērsli… — Tas vienmēr ir pastāvē­jis, — Marja Gavrilovna viņu ātri pārtrauca, — es nekad nevaru būt jūsu sieva… — Zinu, — viņš klusu atbildēja, — zinu, ka jūs kādreiz esat mīlējusi, taču nāve un trīs gadus ilgā sērošana . .. Labā, mīļā Marja Gavrilovna! Necentieties atņemt man bei­dzamo mierinājumu: doma, ka jūs būtu ar mieru darīt mani laimīgu, ja vien … klusējiet, dieva dēļ, klusē­jiet. Jūs mokāt mani. Jā, es zinu, es jūtu, jūs būtu mana, taču esmu visnelaimīgākais radījums. .. esmu precējies!

Marja Gavrilovna pārsteigta paskatījās uz viņu

— Esmu precējies, — Burmins turpināja. — Esmu precējies jau ceturto gadu un nezinu, kas ir mana sieva, un kur viņa atrodas un vai jel kādreiz ar viņu tikšos!