ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

1799. gadā pārdevi savu pirmo zārku, turklāt priežu- koka ozola vietā? — Ar šiem vārdiem mironis pa­stiepa kaulainās skavas, taču Adrians, saņēmis spē­kus, iebrēcās un atgrūda to. Pēteris Petrovičs sagrī­ļojās, nokrita un viss sašķīda. Miroņi sašutumā sāka kurnēt; visi iestājās par sava biedra godu un mācās virsū Adrianam ar lamām un draudiem, un nabaga mājastēvs, viņu kliedzienu apdullināts un gandrīz no­spiests, zaudēja savaldīšanos, pats nokrita uz gvar­des atvaļinātā seržanta kauliem un paģība.

Saule jau sen apspīdēja gultu, kur gulēja zārci­nieks. Beidzot viņš atvēra acis un ieraudzīja savā priekšā kalponi, kura uzpūta patvāri. Ar šausmām Adrians atcerējās visus vakarējos notikumus. Trju- hina, brigadieris un seržants Kurilkins neskaidri kū­ņojās atmiņā. Viņš klusēdams gaidīja, lai kalpone sāktu sarunu un paziņotu par nakts notikumu sekām.

— Tu nu gan, tētiņ Adrian Prohorov, esi aizgulē­jies, — Aksiņja teica, pasniegdama rītasvārku. — Pie tevis bija ienācis kaimiņu drēbnieks un ieskrējis še­jienes policists ar paziņojumu, ka šodien esot iecir­kņa priekšnieka vārda diena, taču tev labpatika atdu­sēties, un mēs negribējām tevi modināt.

— Bet vai no nelaiķes Trjuhinas nebija atnākuši?

— Nelaiķes? Vai tad viņa mirusi?

— Ekur muļķe! Vai tad tu pati man vakar nepa­līdzēji vīkšāt viņas bēres?

— Ko tu, tētiņ, vai esi jucis vai arī reibsti no vakardienas dzēruma? Ko tad vakar bedīja? Tu visu dienu dzīroji pie vācieša, pārnāci pilnā, iekriti gultā un gulēji līdz pat šim laikam, kad jau nozvanīts pus­dienas dievkalpojums.

— Vai patiesi! — zārcinieks priecīgi iesaucās.

— Nu ka tā, — kalpone atbildēja.

— Ja jau tā, dod ātrāk tēju un pasauc meitas.

Kolēģiju reģistrators, Paststacijas diktators.

Kņazs Vjazemskis

Kas gan nav lādējis pasta staciju uzraugus, kas ar viņiem nav bāries? Kas gan dusmu brīdī nav prasījis liktenīgo grāmatu, lai tajā ierakstītu savu veltīgo sūdzību par pārestību, rupjību un nolaidību? Kas ne­uzskata viņus par cilvēku dzimuma nezvēriem, līdzī­giem aizgājušo laiku tiesas rakstvežiem vai vismaz Muromas laupītājiem? Taču būsim taisnīgi, pacentī­simies saprast viņu stāvokli un tad varbūt spriedīsim par viņiem daudz iecietīgāk. Kas ir stacijas uzraugs? īsts četrpadsmitās dienestā pakāpes moceklis, kuru šī pakāpe pasargā vienīgi no sitieniem un arī ne vien­mēr (vēršos pie savu lasītāju sirdsapziņas). Kāds amats ir šiem diktatoriem, kā jokodamies viņus no­saucis kņazs Vjazemskis? Vai tā nav īsta katorga? Viņiem nav miera ne nakti, ne dienu. Visas dusmas, kas krājušās garlaicīgajā braucienā, ceļinieks izgāž pār uzraugu. Laiks neciešams, ceļš slikts, važonis tiepīgs, zirgi nevelk, bet vainīgs — uzraugs. Ienāk­dams nabadzīgajā mājoklī, ceļinieks raugās uz viņu kā uz ienaidnieku; labi, ja tam izdodas ātri tikt vaļā no nelūgtā viesa; taču ja negadās zirgi? … Ak dievs, kādas lamas, kādi draudi birs pār tā galvu! Lietū un slapjdraņķī viņš spiests skraidīt pa sētām. Vētrā, spalgā ziemas salā viņš nolien priekšnamā, lai tikai uz brīdi atpūstos no saniknoto iebrucēju brēcieniem un grūstīšanās. Atbrauc ģenerālis; drebošais uzraugs atdod viņam divus beidzamos trijjūgus, tai skaitā arī kurjeriem paredzēto. Ģenerālis aizbrauc, paldies ne­pateicis. Pēc minūtēm piecām — skan zvaniņš! .. . Un feldjēgers uzmet galdā savu ceļazīmi! … Labi iedziļi­nāsimies visā, un tad mūsu sirdi pildīs nevis sašu­tums, bet sirsnīga līdzcietība. Vēl dažus vārdus: div­desmit gadu laikā esmu izbraukājis Krieviju visos virzienos; pazīstu gandrīz visus pasta lielceļus; pa­zīstu arī vairākas važoņu paaudzes; retu kādu uz­raugu nepazīstu pēc sejas, ar retu kādu man nav bijušas darīšanas; savu interesanto ceļojumu krājumu ceru izdot tuvākajā nākotnē, — pagaidām teikšu tikai, ka stacijas uzraugu kārta sabiedrībai notēlota visai nepareizā gaismā. Šie tik ļoti apmelotie uzraugi vispār ir gaužām miermīlīgi ļautiņi, no dabas pakal­pīgi, ar noslieci uz labu satikšanu, pieticīgi tīkojumos pēc pagodinājumiem un ne visai naudaskārīgi. No viņu nostāstiem (kurus nevietā noniecina ceļotāju kungi) var smelties daudz interesanta un pamācīga. Kas attiecas uz mani, atzīstos, dodu priekšroku saru­nām ar viņiem iepretim jebkura kroņa uzdevumā braukājoša sestās pakāpes ierēdņa runai.

Viegli noskārstams, ka man ir draugi starp godā­tās uzraugu kārtas pārstāvjiem. Patiesi, piemiņa par vienu no viņiem man ļoti dārga. Kādreiz apstākļi mūs saveda kopā, un tieši par to vienu esmu nodomā­jis patērzēt ar laipno lasītāju.

1816. gada maija mēnesī man gadījās braukt *** guberņā pa lielceļu, kura tagad vairs nav. Biju sīks ierēdnītis ar niecīgu dienesta pakāpi, braucu ar sta­cijās nomaināmiem zirgiem un ceļa naudu maksāju par diviem zirgiem. Tāpēc uzraugi ar mani liekas ceremonijas netaisīja, un bieži vien man nācās ņemt ar varu to, uz ko, manuprāt, man bija tiesības. Bū­dams jauns un ātras dabas, es dusmojos par uzrauga zemiskumu un gļēvumu, kad viņš man sajūgto trij­jūgu atdeva ierēdņa lielkunga kalešai. Tikpat ilgi es nevarēju pierast arī pie tā, ka apķērīgs dienderis pusdienās pie gubernatora pagāja man garām, ēdienu nepasniedzis. Tagad kā viens, tā otrs man šķiet pa­rasta lieta. Patiesi, kas notiktu ar mums, ja visiem parocīgā likuma vietā — dienesta pakāpei būs godāt dienesta pakāpi — ieviestu ko citu, piemēram, prātam būs godāt prātu? Kādi strīdi izceltos! Un kā gan kalpi zinātu, kam pirmajam pasniegt ēdienu? Taču pievēr- sīšos savam stāstam.

Diena bija karsta. Verstis trīs no *** stacijas sāka smidzināt, un pēc brīža lietus gāze mani izmērcēja līdz kauliem. Iebraucot stacijā, pirmās rūpes bija pār­ģērbties, otrās — padzert tēju. — Ei, Dūņa! — uz­raugs uzsauca, — Uzliec patvāri un aizej pēc krē­juma! — Pie šiem vārdiem no starpsienas nodalītās istabiņas iznāca gadus četrpadsmit veca meitene un izskrēja priekšnamā. Mani pārsteidza viņas skais­tums. — Tā ir tava meita? — jautāju uzraugam. — Kā tad — mana, — viņš atbildējā ar apmierināta lep­numa jūtām. — Un tik saprātīga, tik veikla, pilnīgi atsitusies nelaiķē mātē. — Tad viņš ņēmās pierakstīt manu ceļazīmi, bet es sāku apskatīt bildītes, kas iz­daiļoja viņa vienkāršo, taču tīro un kārtīgo mītni. Tās attēloja pazudušā dēla dzīves stāstu: uz pirmās bildī­tes godājams sirmgalvis — mici galvā, mājas svārku mugurā — izvada ceļā nemierīgu jaunekli, kurš stei­dzīgi saņem viņa svētību un maišeli ar naudu. Otrajā spilgtās krāsās attēlota izvirtuša jauna cilvēka dzīve: viņš sēž pie galda, viltus draugu un nekaunīgu sie­viešu ielenkts. Uz citas — naudu izšķērdējis jaunek­lis kankariem mugurā un trijstūra cepuri galvā gana cūkas un mielojas ar cūku barību; viņa sejā notēlotas dziļas skumjas un nožēla. Beidzot parādīta viņa at­griešanās pie tēva; lādzīgais sirmgalvis to pašu mici galvā un mājas svārku mugurā izsteidzies dēlam pretī; pazudušais dēls nometies ceļos; attālumā pa­vārs kauj barotu teļu un vecākais brālis jautā kal­piem, kāds iemesls šādai līksmībai. Zem katras bil­dītes izlasīju pieklājīgus pantiņus vācu valodā. Tas viss līdz šim brīdim saglabājies manā atmiņā, tāpat kā balzamīni uz loga, gulta ar raibu priekškaru un citi priekšmeti, kas toreiz bija man apkārt. Kā šodien redzu pašu mājastēvu, gadu piecdesmit vecu vīru, svaigu un mundru, un viņa garo, zaļo svārku ar trim medaļām nobālējušās lentēs.