ALEKSANDRS PUŠKINS: NELAIĶA IVANA PETROVIČA BELKINA NOVELES

namā (kur kādreiz mani bija noskūpstījusi nabaga Dūņa) iznāca resna sieva un uz maniem jautājumiem atbildēja, ka vecais uzraugs jau kādu gadu, kopš mi­ris, ka viņa mājā iemitinājies aldaris un šī esot aldara sieva. Man kļuva žēl veltā braukuma un septiņu par neko izsviestu rubļu. — No kā tad viņš mira? — jau­tāju aldara sievai. — Nožūpojās, kungs, — viņa at­bildēja. — Kur viņš apglabāts? — Aiz ciema, blakus sa­vai nelaiķei sievai. — Vai kāds nevarētu aizvest mani pie viņa kapa? — Kāpēc tad ne. Ei, Vaņka! Pietiek tev ar kaķi blēņoties. Pavadi kungu uz kapsētu un parādi viņam uzrauga kapu.

Pie šiem vārdiem noskrandis puišelis, rudmatis ar vienu aci, izskrēja pie manis un tūliņ veda uz ciema malu.

— Vai tu pazini nelaiķi? — ceļā viņam jautāju.

— Kā nu ne! Viņš mani iemācīja stabulītes griezt. Gadījās (lai viņam debesu valstība!), nāk viņš no kroga, bet mēs viņam pakaļ: «Vectētiņ, vectētiņ! Dod riekstus!» — un viņš mūs apdāvā ar riekstiem. Ar­vien noņēmās ar mums.

— Un vai braucēji viņu atceras?

— Tagad jau braucēju maz; dažreiz piesēdētājs iegriežas, tikai viņam nav laika ar mirušiem noņem­ties. Vasarā gan bija atbraukusi viena kundze, tā apjautājās par veco uzraugu un aizgāja pie viņa kapa.

— Kāda kundze? — ziņkārīgi jautāju.

— Skaista kundze, — puika atbildēja. — Viņa brauca karietē ar sešiem zirgiem, ar trim maziem kundzēniem un zīdītāju, un ar melnu mopsi; un, kad viņai pateica, ka vecais uzraugs miris, viņa sāka raudāt un teica bērniem: «Sēdiet rāmi, es aiziešu uz kapsētu.» Gribēju viņu pavadīt. Bet kundze teica: «Pati zinu ceļu.» Un iedeva man sudraba piec­kapeiku — tik laba kundze! . ..

Mēs nonācām kapsētā, kailā, ne ar ko neapžogotā vietā, nosētā ar koka krustiem; neviens kociņš te nemeta ēnu. Savu mūžu neesmu redzējis tik bēdīgu kapsētu.

— Lūk, vecā uzrauga kaps, — zēns teica uzlēk­dams uz smilšu kopiņas, kur bija ierakts melns krusts ar vara svētbildi.

— Un kundze atnāca uz šejieni? — jautāju.

— Atnāca, — Vaņka atbildēja. — Es iztālēm viņā noskatījos. Viņa te nogūlās un ilgi gulēja. Tad kun­dze aizgāja uz ciemu un ataicināja popu, iedeva tam naudu un aizbrauca, bet man iedeva sudraba piec­kapeiku — tik laba kundze!

Es arī iedevu puišelim piecas kapeikas un vairs nenožēloju ne braucienu, ne septiņus izdotos rubļus.

Tu visos tērpos, sirsniņ, daiļa.

Bogdanovičs

Kādā no attālākajām mūsu guberņām atradās Ivana Petroviča Berestova muiža. Jaunībā viņš bija kalpojis gvardē, 1797. gada sākumā atvaļinājies, aizbraucis uz

savu muižu un kopš tā laika dzīvoja uz vietas. Viņš bija precējies ar trūcīgu muižnieci, kura dzemdībās nomira — tādā reizē, kad viņš bija aizbraucis uz attālu lauku medībās. Saimniecības darbos viņš drīz vien nomierinājās. Ivans Petrovičs uzcēla māju, pēc sava plāna ierīkoja vadmalas fabriku, trīskāršoja ienākumus un sāka uzskatīt sevi par gudrāko cilvēku visā novadā, uz ko kaimiņi, kas ar ģimenēm un su­ņiem brauca pie viņa viesībās, neko neiebilda. Darb­dienās viņš valkāja plīša jaku, svētdienās uzģērba garus mājās austus vadmalas svārkus; pats pierak­stīja izdevumus un, izņemot «Senāta Ziņotāju», neko citu nelasīja. Vispār viņu labi ieredzēja, lai gan uz­skatīja lepnu. Nesatika ar viņu vienīgi Grigorijs Iva- novičs Muromskis, tuvākais kaimiņš. Tas bija īsts krievu lielskungs. Maskavā notriecis sava īpašuma lielāko tiesu un ap to laiku palicis atraitņos, viņš atbrauca uz savu beidzamo muižu, kur joprojām ne­mitējās blēņoties, taču tagad gan jaunā veidā. Viņš ierīkoja angļu dārzu, kam izšķieda visus beidzamos ienākumus. Savus zirgu puišus viņš ģērba pēc angļu žokejiem. Viņa meitai bija angļu madāma. Arī savus laukus viņš apstrādāja pēc angļu metodes.

Bet krievu maize gan pēc svešas vīzes neaug, un, kaut arī izdevumi tika stipri samazināti, Grigorija Ivanoviča ienākumi nepieauga; arī uz laukiem viņš atrada veidu, kā taisīt jaunus parādus; ar visu to viņu uzskatīja par visai apķērīgu, jo viņš bija pirmais no savas guberņas muižniekiem, kas iedomājies ieķīlāt muižu Aizgādņu padomē: šāds darījums tais laikos šķita ārkārtīgi sarežģīts un drosmīgs. Starp ļaudīm, kas viņu nosodīja, Berestovs sprieda stingrāk par visiem. Naids pret jauninājumiem bija viņa dabas raksturīgākā pazīme. Viņš nespēja vienaldzīgi runāt par sava kaimiņa anglomāniju un arvien atrada ieganstu viņu kritizēt. Kad gadījās izrādīt viesim savu īpašumu, viņš noklausījās tā uzslavas saviem saim­niekošanas paņēmieniem un ar viltīgu smīnu teica: «Jā, man nav vis tā kā pie kaimiņa Grigorija Ivano- vica. Mēs jau nevaram atļauties angliski izputēt. Kaut jel pēc krievu vīzes būtu paēduši!» Šādas un līdzīgas zobgalības cītīgie kaimiņi nogādāja Grigori- jam Ivanovičam ar papildinājumiem un paskaidroju­miem. Anglomāns uzņēma kritiku tikpat neiecietīgi kā mūsu žurnālisti. Viņš vai plīsa aiz dusmām un iesauca savu pēlēju par lāci un provinciāli.

Tādas bija šo abu muižnieku attiecības, kad Beres- tova dēls atbrauca pie tēva uz laukiem. Viņš bija mācījies *** universitātē un grasījās iestāties kara­dienestā, taču tēvs tam pretojās. Civildienestam jau­nais cilvēks it nemaz nejutās spējīgs. Tēvs un dēls viens otram nepiekāpās, un jaunais Aleksejs pagai­dām uzsāka dīka kunga dzīvi, katram gadījumam uz­audzējis ūsas.

Aleksejs patiesi bija brašs zēns. Nudien, būtu žēl, ja viņa slaido augumu nekad neiespīlētu karavīra mundieris un ja viņš nedižotos vis zirga mugurā, bet pavadītu savu jaunību, līkājot pār kancelejas papī­riem. Noskatīdamies, kā medībās, ceļu nevērodams, viņš arvien auļo visiem pa priekšu, kaimiņi vien­prātīgi sprieda, ka no viņa nekad neiznākšot jēdzīgs galda priekšnieks. Jaunkundzes meta uz viņu acis, bet dažas ieskatījās arī dziļāk; taču Aleksejs maz ar viņām noņēmās, un jaunkundzes uzskatīja, ka šādas nejūtības cēlonis esot mīlas sakari. Un tiesa, no rokas rokā gāja kādas viņa vēstules adreses noraksts: Akuļinai Petrovnai Kuročkinai Maskavā, iepretim Alekseja klosterim, varkaļa Saveļjeva namā, bet jūs es pazemīgi lūdzu šo vēstuli nogādāt A. N. R.

Tie mani lasītāji, kas uz laukiem nav dzīvojuši, nevar iedomāties, cik burvīgas šīs apriņķa jaunkun­dzes! Svaigā gaisā, savu dārzu ābeļu ēnā audzinātas, dzīvi un sabiedrību viņas iepazīst no grāmatām. Vien­tulība, brīvība un lasīšana agri viņās attīsta jūtas un kaislības, kādas nepazīst mūsu izklaidīgās skaistules. Šādai jaunkundzei zvaniņu tinšķi jau ir notikums, brauciens uz tuvāko pilsētu — jau vesels laikmets dzīvē, un viesa apmeklējums atstāj ilgas, dažreiz arī mūžīgas atmiņas. Protams, ikvienam brīv smieties par dažām viņu dīvainībām; taču pavirša vērotāja zobgalības nevar noniecināt viņu svarīgākās vērtī­bas, no kurām galvenā — rakstura īpatnība, sav­dabība (individualitāte), bez kā, pēc 2ana Pola do­mām, nav arī cilvēka diženuma. Galvaspilsētās sievie­tes varbūt bauda labāku izglītību; taču sabiedriskas iemaņas drīz vien nonivelē raksturu un padara dvēseles tikpat vienveidīgas kā galvassegas. Nav jā­domā, ka tas viss teikts kā nopēlums vai nosodījums, taču Nota nostra manetkā izsakās kāds sens ko- mentators.

Viegli iedomāties, kādu iespaidu Aleksejs atstāja uz mūsu jaunkundzēm. Viņš bija pirmais, kas tām parādījās drūms un vīlies, pirmais, kas viņām klās­tīja par zudušajiem priekiem un par savu novītušo