ALEKSANDRS PUŠKINS: ROSLAVĻEVS

Lasīdama «Roslavļevu», ar izbrīnu manīju, ka šā darba pamatā ir patiess notikums, kas man pārāk labi zināms. Kādreiz es draudzējos ar nelaimīgo sie­vieti, kuru Zagoskina kungs izvēlējās par sava stāsta varoni. Viņš atkal pievērsa publikas uzmanību aizmirstajam notikumam, pamodināja sašutumu, ko bija iemidzinājis laiks, un satrauca kapa mieru. Es būšu ēnas aizstāve — un lasītājs piedos manu lite­rāro nemākulību, ņemdams vērā manu labo gribu. Man vajadzēs daudz runāt pašai par sevi, jo mans liktenis bija ilgi saistīts ar manu nabaga draudzeni.

Mani ieveda sabiedrībā 1811. gada ziemā. Neap­rakstīšu savus pirmos iespaidus. Nav grūti iedomā­ties, ko izjūt sešpadsmit gadu veca meitene, kas ap­mainījusi antresolus un skolotājus pret nepārtrauk­tām ballēm. Es ļāvos izpriecu virpulim ar visu savu jaunības aizrautību un vēl neko nedomāju … 2ēl: tas laiks bija ievērības cienīgs.

Starp jaunavām, kas tika ievestas sabiedrībā reizē ar mani, izcēlās kņaziene ** (Zagoskina kungs nosau­cis viņu par Poļinu, atstāšu viņai šo vārdu). Mēs drīz vien iedraudzējāmies sakarā ar šādu gadījumu.

Mans brālis, divdesmit divus gadus vecs puisis, piederēja pie toreizējo frantu aprindām; viņš dienēja Ārzemju kolēģijā un dzīvoja Maskavā, dejodams un nododamies izpriecām. Viņš iemīlējās Poļinā un lūdza mani nodibināt tuvākas attiecības starp mūsu mājām. Brālis bija ģimenes elks un varēja no manis prasīt, ko vien vēlējās.

Viņam izpatikdama, es iedraudzējos ar Poļinu un drīz vien pieķēros viņai no visas sirds. Viņā bija daudz dīvainību, bet vēl vairāk pievilcības. Es viņu vēl nesapratu, bet jau mīlēju. Pašai nemanot, sāku skatīties viņas acīm un domāt tāpat kā viņa.

Poļinas tēvs bija ievērojams cilvēks, citiem vār­diem — viņš brauca ar garjūgu un nēsāja atslēgu un zvaigzni, bet pēc dabas bija vieglprātīgs un vien­kāršs. Toties viņas māte bija nosvērta sieviete, se­višķi cienīga un saprātīga.

Poļinu varēja sastapt visur; viņu aplenca pielū­dzēji, viņai izrādīja uzmanību — bet viņa garlaikojās un tālab izskatījās salta un lepna. Tas ļoti piestāvēja viņas grieķiskajai sejai un melnajām uzacīm. Es jutos kā uzvarētāja, kad manas zobgalīgās piezīmes uzbūra smaidu viņas pareizajā un garlaicības stindzinātajā sejā.

Poļina lasīja ārkārtīgi daudz un bez kadas izvēlēs. Viņai bija tēva bibliotēkas atslēga. Bibliotēka sastā­vēja galvenokārt no XVIII gadsimta rakstnieku sace­rējumiem. Viņa pazina franču daiļliteratūru no Mon- teskjē līdz Krebiliona romāniem. Ruso viņa prata no galvas. Bibliotēkā nebija nevienas krievu grāmatas, izņemot Sumarokova sacerējumus, kurus Poļina ne­kad neatvēra. Viņa man atzinās, ka viņai esot grūti saburtot krievu rakstu, un droši vien viņa krieviski neko nelasīja, pat ne tos dzejolīšus, ko viņai veltīja Maskavas dzejdari.

Te es atļaušos mazu atkāpi. Jau, paldies dievam, pagājis trīsdesmit gadu, kopš mūs, nabadzītes, rāj par to, ka mēs nelasām krieviski un neprotam (it kā) izteikt savas domas mātes valodā. (NB. «Jurija Milo- slavska» autoram būtu grēks atkārtot šos zemiskos apvainojumus. Mēs visas viņu izlasījām, un, liekas, vienai no mums viņam jāpateicas par sava romāna tulkojumu franču valodā.) Patiesībā mēs ar prieku lasītu krieviski, bet mūsu vārda māksla laikam gan nav vecāka par Lomonosovu un vēl ļoti trūcīga. Tā, protams, iepazīstina mūs ar dažiem lieliskiem dzej­niekiem, bet nevar prasīt, lai visi lasītāji apmierinā­tos tikai ar dzejoļiem. No prozas mums ir vienīgi «Karamzina vēsture»; pirmie divi trīs romāni parādī­jās pirms diviem trim gadiem: šinī pašā laikā Anglijā un Vācijā cita pēc citas iznāk grāmatas viena par otru aizraujošākas. Mums nav pat tulkojumu, un, ja ir, tad dariet, kā jums tīk, - es tomēr dodu priekš­roku oriģināliem. Mūsu žurnāli interesē tikai mūsu literātus. Mēs esam spiesti visu — gan izziņu, gan uzskatus — smelties no cittautu grāmatām; līdz ar to mēs arī domājam svešvalodā (vismaz visi tie, kas domā un seko cilvēces domām). Tā man vaļsirdīgi atzinās mūsu visievērojamākie literāti. Mūsu rakst­nieku mūžīgās žēlabas par nevērību pret krievu grā­matām līdzinās krievu tirgus sievu gaudām par to, ka mēs savas cepures pērkam pie Sihlera un neapmie­rināmies ar Kostromas cepurnieču darinājumiem. Turpināšu savu stāstu.

Atmiņas par sabiedrisko dzīvi parasti ir bālas un neizteiksmīgas pat vēsturiski nozīmīgā laikmetā. Tomēr uz mani lielu iespaidu atstāja kādas ceļinieces ierašanās Maskavā. Šī ceļiniece bija m-me de Staēl1. Viņa atbrauca vasarā, kad lielākā daļa Maskavas iedzīvotāju bija aizbraukuši uz lauku muižām. Krievu viesmīlība sarosījās: nezināja, kā pacienāt slaveno ārzemnieci. Protams, viņai rīkoja pusdienas. Vīrieši un dāmas sabrauca, lai viņu redzētu, un pa lielākai daļai bija ar viņu neapmierināti. Viņi redzēja tajā savam vecumam nepiemēroti ģērbušos piecdesmitgadīgu, resnu sievišķi. Viņas tonis nepatika, runas šķita pārāk garas, bet piedurknes pārāk īsas. Poļinas tēvs, kurš bija iepazinies ar m-me de Staēl vēl Parīzē, sarīkoja viņai par godu pusdienas, uz kurām saaicināja visus mūsu Maskavas prātvēderus. Tur es pirmoreiz ieraudzīju sievieti, kas uzrakstījusi Korinu. Viņa sēdēja goda vietā, atbalstījusies ar elkoņiem uz galda, ar skaistajiem pirkstiem satīdama unattīdama papīra ritulīti. Likās — viņa nav labā omā, vairākas reizes sāka runāt, bet valoda nevedās. Mūsu prātvēderi ēda un dzēra pēc sirds patikas, un laikam viņiem daudz lielāku baudījumu sagādāja kņaza zivju zupa nekā saruna ar m-me de Staēl. Dāmas izturējās samāksloti. Gan viņi, gan viņas tikai retumis pār­trauca klusumu, pārliecināti par savu domu nenozī­mību un apmulsuši Eiropas slavenības tuvumā. Pus­dienu laikā Poļina sēdēja kā uz adatām. Viesu uzma­nība dalījās starp stori un m-me de Staēl. Gaidīja, ka viņa tūlīt, tūlīt pateiks bon-mot u , beidzot viņai paspruka divdomība un pat diezgan pārdroša. Visi to uztvēra, iesmējās, atskanēja izbrīnās pilni čuksti, kņazs aiz prieka nezināja, ko darīt. Es paskatījos uz Poļinu. Viņas seja dega, acīs sariesās asaras. Viesi piecēlās no galda, pilnīgi apmierināti ar m-me Staēl: viņa bija pateikusi kalambūru, ko viņi steidzās izvadāt pa pilsētu.

Ne tikai es vien ievēroju Poļinas apmulsumu. Vēl kādas vērīgas acis uzlūkoja viņu tanī pašā brīdī: tās bija m-me de Staēl melnās acis. Nezinu, ko viņa no­domāja, bet pēc pusdienām viņa pienāca pie manas draudzenes un iegrima ar viņu sarunā. Pēc dažām dienām m-me de Staēl atrakstīja viņai šādu zīmīti:

«Ma chere enfant, je suis toute malade. II serait bien aimable a vous de venir me iariimei. Tachez de l'obtenir de m-me votie mere et veuillez lui preceriter Ies respects de votre amie de S.» [18]

Šī zīmīte glabājas pie manis. Par spīti manai ziņ­kārībai, Poļina man nekad nepaskaidroja par savām attiecībām ar m-me de Staēl. Viņa dievināja šo apbrīnojamo sievieti, kura bija tikpat labsirdīga, cik ģeniāla.

Kur gan nevar novest tenku kāre! Nesen es par to stāstīju kādā ļoti labā sabiedrībā. — Varbūt, — man atbildēja, — m-me de Staēl nebija nekas cits kā Napoleona spiedze, un kņaziene ** piegādāja viņai vajadzīgās ziņas. — Apžēlojieties, — es attraucu, — kā gan m-me de Staēl, ko desmit gadus vajāja Napoleons, cēlā, labā m-me de Staēl, kas bija spiesta meklēt patvērumu pie krievu imperatora, m-me de Staēl, Satobriāna un Bairona draudzene, varētu būt Napoleona spiedze! … — Tas ir ļoti, ļoti iespē­jams, — iebilda smaildegune grāfiene B. — Napo­leons bija īsts bestija, bet m-me de Staēl slīpēta dāma!