ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR CARU SALTANU

Vakarā pie uguntiņas

Vērpa trejas daiļaviņas.

Tumst aiz loga debess zils,

Darbs vēl sokas, runas silst.

Viena teic: «Ja reiz par cari

Tiktu es, tad ceptu arī!

Pati vai puspasaules

Gardi pamielotu es!»

Māsa sauc: «Ja man reiz dotu

Laime ķeizarienes godu,

Visa zeme ietērptos

Manis austos audeklos!

Trešā sarkst: «Ja būtu ziņa,

Ka es cara līgaviņa,

Es tam steigtu mīļuprāt

Spēkadēlu dāvināt!»

Tikko paguva tā sacīt,

Iespīd šai kā saule acīs:

Pāri slieksnim soli liek

Cars, tās zemes pavēlnieks.

Stāvēdams pie sētas malas,

Klausījies viņš meiču čalas;

Trešās kautri solītais

Licis viņa sirdij kaist.

Teic viņš: «Sveika, zeltenīte!

Būsi care tu jau rītu —

Un līdz martam remdenam

Spēkavīru dāvā man.

Bet jūs, abas māršaviņas,

Smalkas vilnas kārsējiņas,

Beidziet vērpt, lai arī jau

Tūdaļ varat līdzi braukt:

Viena valdīs virtuvē,

Otra — drānu austuvē.»

Cars, to teicis, ārā gāja,

Māsas līdzi vedināja,

Un pēc brītiņa viss loms

Auļoja uz pili prom.

Neba ilgi vilcinājies,

Jau pēc stundas salaulājies,

Saltans priecīgs blakus nāk

Sievai kāzu mielastā.

Pilnu redz vēl raušu muldu,

Kad uz ziloņkaula gultu

Viesi jauno pāri ved

Un pret sienu kausus met.

Virējai kļūst vaigi zaļi,

Audēja sit stāvus skaļi;

Abām gruzis acis grauž,

Abas mīļo māsu skauž:

Cariene kopš dienas tās

Staigā mātes cerībās.

Gadījās, ka Saltancaram

Tolaik jāpošas bij karam.

Atvadoties, seglos jau,

Viņš vēl jauno sievu skauj

Un jo cieši piekodina,

Lai tā sevi sargāt zina,

Sargot augli loloto,

Saderībā solīto.

Bargi karo cars un ilgi,

Pienāk marta riti zilgi,

Atskan prieka kliedziens kvēls

Piedzimst carei dižens dēls.

Raugot mazo ērglēniņu,

Vīram vēsti raksta viņa,

Vēstnesim liek aši jāt,

Caratēti priecināt.

Audēja un virējiņa,

Un vēl veča Vecatiņa

Sazvērējās ļaunuprāt

Cari māti nomaitāt;

Pārķert vēstnesi šās lika,

Cits tā vietā sūtīts tika,

Lai ar viltus vēsti steidz,

Kurā vārds pa vārdam teikts:

«Carei naktī dzima bērns,

Neredzēts un briesmīgs ērms;

Nevar saprast, dēls vai meita, —

Radījums nav cilvēkveida:

Nav ne vardulēns, ne pelēns,

Rūc kā zvērs un ķepu zelē.»

Cars, to dzirdot, dusmās aklās

Vēstnesim liek cilpu kaklā,

Beidzot žēlo, pavēl joņot

Atpakaļ un ziņu nodot:

«Gaidīt caru pārnākam,

Likumīgi izlemjam.»

Jātnieks jāj ar cara rakstu,

Laimīgs sasniedz dzimto krastu,

Virēja jau pretī steidz,

Audēja un veča sveic;

Visas glaimi runā, cilda

Un līdz nesamaņai dzirda,

Tad pie somas slepus tiek,

Citu rakstu somā liek.

Sūtnis pilī pavēlu

Pārved bargu pavēli:

«Cars liek bajāriem bez runas

Carieni un viņas suni

Slepus tālā krastā vest,

Dziļā jūras dzelmē mest.»

Ko gan bajāri lai dara?

Brīdi skumuši par caru

Un par carieni mazliet,

Visi barā iekšā iet;

Ceļ no dusas māti jauno,

Pasludina vēsti Jauno

Un ar dēlu tūdaļ šos

Abus mucā iestīpo;

Mucai galu ciet steidz taisīt,

Nodarvo un spundi aizsit,

Slepus klusā krastā ved,

Tumšā bezdibenī met.

Debess velvē zvaigznes spīgo,

Jūras dzelmē viļņi līgo,

Mākoņkalnā mēness dilst,

Selgā melna muca milzt.

Care raud un gauži mokās,

Turot mazo bērnu rokās.

Māte nebeidz kliegt un saukt,

Dēls sāk brīnum ātri augt.

Paiet diena, nerimst māte

Vaimanāt, bet dēls jau prātīgs,

Jūras vilni sveicina,

Velt uz malu steidzina:

«Klausies, viļņu kumeļ staltais,

Dzirdi, banguputi baltais!

Tu, kas klintis drupās šķel,

Milzu kuģus viegli cel,

Tu, kas zemei krastus skalo,

Bargi rēc un rāmi čalo,

Neliec mūsu sirdīm rimt,

Ļauj, lai muca malā dimd!»

Vilnis puisi paklausīja,

Nastu malā izvilnīja,

Mirklī rima bangas kult,

Ļāva mucai smiltīs gult.

Māte jauš, ka nu tie dzīvi,

Ja vien tiek no sprosta brīvi;

Mucai abi gali ciet, —

Labie gari, palīdziet!

Dēls tad spēji galdos ķērās,

Abām kājām atsaspērās,

Pakausi pret velvi riež,

Teikdams: «Logs te jāizspiež!»

Care spēkadēlā skatās,

Paaug viņš vēl plecos platāks,

Pēkšņi mucai dēlis lūst,

Puisis viegli ārā kļūst.

Abiem iespīd saule sejā.

Kalnu redz tie plašā lejā.

Apkārt zila jūra šalc,

Kalnā zaļo ozols stalts.

Puisis prāto: reizē tādā

Maltīte ir jāpagādā.

Ozolā pēc zara sniedz,

No tā stipru loku liec.

Krustam zīda saiti raisa,

Stopam stipru auklu taisa,

Asu niedres bultu trin,

Medījumu meklēt zin.

Biezā niedru cerā slēpies,

Mednieks sēž ar stopu klēpī.

Piepeši kā vaidus dzird …

Steidz viņš krasta niedres šķirt.

Skatās — gulbe svaidās klajā,

Negants ērglis gulbi vajā,

Ūdens šļakatām vien šķīst,

Ērglis žēlas nepazīst —

Nagus cirtienam jau pleš,

Asiņainais knābis kreš …

Pēkšņi bulta nosvilpēja,

Ērglim kaklā cirta spēji;

Asinis uz spalvām kvēl —

Nolaiž stopu ķēniņdēls;

Skatās, brīnās — ērglis slīkdams

Vaid kā vecis, nāvē nīkdams,

Gulbe tam ar spārniem plij,

Kamēr dzelme ērgli rij;

Gulbe tad it daiļi riežas

Un pret ķēniņdēlu griežas,

Cēli klanīdamās, sveic,

Skaidrā krievu mēlē teic:

«Ķēniņdēls, mans glābēj drošais,

Tu mans brīves nesējs spožais,

Nebēdā, ja dienas trīs

Nāksies neēdušam klīst;

Arī tā ir bēda sīka,

Ka tev bulta dzelmē slīka;

Tomēr gribu tev labprāt

Bagātīgi atmaksāt,

Jo nav gulbe tā, ko redzi,

Jaunavu tu briesmās sedzi,

Ne pret ērgli stāvēji —

Ļaunu burvi nāvēji.

Mūžam neaizmirst man tevi —

Dzīvību man jaunu devi.

Tagad vairāk nepūlies,

Ej un krietni atdusies.»

Gulbe aizlido pa gaisu,

Māte dēlam guļu taisa;

Abi pievelk jostu ciet,

Neēduši gulēt iet.

Varonis no rīta spēji

Plakstiem miegu izberzēja —

Skatās: kur bij pakalns stāvs,

Pilsēta tur ausmā blāv;

Apjozta no visiem stūriem

Koši baltiem akmens mūriem;

Pāri mūriem torņi viz,

Spožā zeltā zaigo viss.

Dēls ceļ māti augšā aši;

Brīnumi tai aizrauj dvašu.

Zēns teic: «Diezi kas vēl nāks!

Tur man gulbe draiskot sāk.»

Pilsētā, kas acu priekšā,

Abi iet pa vārtiem iekšā;

Tikko slieksnim pāri nāk,

Visās malās zvanīt sāk.

taužu pūlis pretim smaida,

Koris gavilēdams gaida;

Galms ar zelta karitēm

Ved uz pili varītēm;

Tur tos sveic un cilda cēli,

Vienprātībā ķēniņdēlam

Kņaza kroni galvā liek,

Celts par valdnieku viņš tiek;

Un jau tajā pašā dienā,

Zvaniem dunot — don, don, don!

Viņš kā valdnieks pili ienāk,

Pieņem vārdu: kņazs Gvidons.