ALEKSANDRS PUŠKINS: PASAKA PAR CARU SALTANU

Vēji buras piepūš jautri,

Kuģis viļņos skrien kā šautra —

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur meži tāles skar,

Turp, kur valda Saltancars.

Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem

Redzami jau dzimtie krasti;

Kuģinieki ostā stāj,

Gaidītāji sveikas māj.

Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis;

Ari Gvidons turpu steidz,

Kur šiem valdnieks jāapsveic.

Skatās: ķeizarpilī košā,

Ietērpts zelta drānās spožās,

Saltans cara tronī skumst,

Vaigs tam drūmās domās tumst.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa

Cieši caram apkārt sēd,

Ļaunām acīm visus ēd.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?»

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav jauna,

Arī brīnums viens no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū sala skaista,

Pilsēta tur mirdz un laistās,

Dīvi dārzi apkārt zilst,

Pašā vidū grezna pils;

Pie tās pils aug egle glīta,

Zem tās egles vāverīte

Spulgā glāžu namā mīt,

Likta riekstus izlobīt;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols viz, —

Dziesma skan, un darbiņš ris;

Apkārt namam sardze staigā,

Kalpi skrien ar sviedriem vaiga,

Vāverīti aptekot,

Karaspēks tai godu dod;

Riekstus rakstu pratējs skaita,

Tad uz kaltuvi tiem gaita;

Kņazam iznāk katrudien

Maiss ar zelta dukātiem;

Ļaudis mantā grimsi kā jūrā,

Pērles visām meitām pūrā,

Koka būdu vairs nemaz —

Visiem mūra istabas.

Kņazs Gvidons tai salā valda;

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt.»

Brīnās cars par salu dīvo,

Saka: «Ja vien lemts būs dzīvot,

Ceru kādreiz aizkuģot,

Gvidonkņazu apciemot.»

Dzird šo runu virējiņa,

Audēja un Vecatiņa;

Viņas nevēl neparko

Caram ceļojumu to.

Audēja tad pasmīn slēpu

Un ar smalku galma klepu

Caram teic: «Ta brīnums gaužs!

Zvērēns akmentiņus grauž,

Zeltu loba, pērles rauš;

Citi noskatās un skauž.

Var jau ticēt runai tavai,

Tomēr liels tur brīnums nava.

Lūk, kur brīnums: milzu vilni

Jūra pēkšņi ceļ kā cilni;

Tas ar joni bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens,

Krusttēvs Melnjūrs līdzi brien.»

Viesi gudri klusēt māk,

Negrib ar šo strīdu sākt.

Mērkdams ūsas saldā vīnā,

Cars par bruņiniekiem brīnās,

Bet Gvidons jau dzelksni ceļ,

Tantei taisni acī dzeļ.

Audēja kļūst bāla vaigā:

«Vai!» — un ģībst, bet citi klaigā:

«Ķeriet, ķeriet! . . . Beigta acs! …

Žmiedz to maitu! … Pag, es pats

Tagad grābšu blēdi nagos! …»

Tver — bet kņazs gar slēģi smago

Sveiks pa spraugu ārā slīd

Un uz salu steidz tūlīt.

Atkal kņazs gar jūru staigā,

Raugās tālē zili zaigā;

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, mans drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens spožais?

Kāda rūpe sirdī nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Kņazs nu atkal gulbei klāsta:

«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —

Brīnums viens; to gribas gan

Savā valstī redzēt man.»

«Kāds tas brīnums?» — «Milzu vilni

Jūra selgā ceļ kā cilni;

Tas ar joni bangot sāk,

Krākdams tukšā krastā nāk;

Un no putu virinās košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi spēkavīri braši,

Milži augumā, bet aši,

Visi izskatā kā viens,

Krusttēvs Melnjūrs līdzi brien.»

Gulbe atbild, spārnus vēdot;

«Ak tad tāda tev tā bēda!

Tādēļ jāskumst nav nemaz —

Man ir zināms brīnums tas,

Jo šie jūras bruņinieki

Ir man brāļi tuvinieki.

Lai tev ceļš uz mājām īss!

Gaidi brāļus ciemos drīz!»

Kņazs bez rūpēm iet uz pili,

Tornī kāpj, kur gaisi zili,

Jūras tālē lūkojas;

Pēkšņi trūkstas: kas tad tas!

Selgā varens vilnis ceļas,

Putodams uz krastu veļas;

Un no putu virmas košās

Varoņdēli zvīņās spožās,

Kurām pāri ūdens līst,

Izkāpj trīsdesmit un trīs;

Visi pulkā nāk; pats pirmais

Vingri soļo krusttēvs sirmais —

Taisni vārtos vīrus ved;

Zvīņu bruņas zibšņus met.

Kņazs Gvidons no torņa nokāpj,

Saņem viesus dāsnām rokām;

Ļaudis bariem skatīt steidz.

Krusttēvs kņazam rāmi teic:

«Gulbe sūta mūs pie tevis,

Viņa pavēli mums deva —

Salas krastos sardzē stāt,

Pilsētu tev apsargāt.

Sardzi ar šo reizi sāksim

Un ik dienas pulkā nāksim

Mēs no jūras dzelmeņiem

Stāt pie torņu zelmiņiem.

Tagad ciemošanos beigsim —

Dzelmē atpakaļ mēs steigsim:

Pārāk smacigs zemes gaiss.»

Drīz tie visi jūrā gaist.

Vēji jūras klaidā klejo,

Kuģim liek pa viļņiem dejot;

Kuģis, nebēdādams daudz,

Pilnām burām selgā trauc —

Garām vienai stāvai salai,

Pilsētai pie jūras malas;

Lielgabali dunēt sāk,

Kuģim pavēl ostā nākt.

Kuģis labprāt griežas ostā

Un uz enkura tur nostāj;

Kuģinieki krastā brauc,

Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,

Vaicā: «Kurpu kuģodami?

Kādu preci tirgodami?»

Saka šie: «Mēs teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Tirgojām mēs tēraudiņu,

Tīru zeltu, sudrabiņu;

Tagad mums ir atceļš jau,

Braucam turp, kur saule aust,

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur cēls un slavas skarts

Valda gudrais Saltancars.»

Kņazs tad pilnu kausu lēja,

Bilda: «Labu ceļa vēju!

Saltancaram teiciet tā:

«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»

Viesi kņazu tencināja,

Atpakaļ uz kuģi gāja.

Klīst pie jūras arī kņazs, —

Gulbe tur jau šūpojas.

Kņazs tai atkal: «Nav man rimas,

Tēva namā nokļūt gribas …»

Gulbe nesaka neko —

Tūdaļ apšļakstina šo.

Sarūk kņazs un īsā brīdī

Pārvēršas par kamenīti,

Dūkdams gaisos aizlido,

Jūrā panāk kuģi to.

Vēji buras piepūš jautri,

Kuģis viļņos skrien kā šautra —

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur meži tāles skar,

Turp, kur valda Saltancars.

Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem

Redzami jau dzimtie krasti;

Kuģinieki ostā stāj,

Gaidītāji sveikas māj.

Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis;

Arī kamene turp steidz,

Kur šiem valdnieks jāapsveic.

Skatās: ķeizarpilī košā,

Ietērpts zelta drānās spožās,

Saltans cara tronī skumst,

Vaigs tam drūmās domās tumst.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa