ALEKSANDRS PUŠKINS: PASAKA PAR CARU SALTANU

Vēji jūras klaidā klejo,

Kuģim liek pa viļņiem dejot;

Kuģis, nebēdādams daudz,

Pilnām burām selgā trauc.

Pēkšņi kuģa skrējiens stājas,

Kuģinieki nāk uz klāja —

Salā, sen te zināmā,

Raugās tie kā brīnumā:

Pilsēta tur neredzēta

Zaigo, saules apmirdzēta;

Lielgabali dunēt sāk,

Kuģim pavēl ostā nākt.

Kuģis labprāt griežas ostā

Un uz enkura tur nostāj;

Kuģinieki krastā brauc,

Kņazs Gvidons tos ciemos sauc;

Vaicā: «Kurpu kuģodami?

Kādu preci tirgodami?»

Saka šie: «Mēs teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Pārdevām par dārgu maksu

Sabuļus un sudrablapsas;

Tagad mums ir atceļš jau,

Braucam turp, kur saule aust,

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur cēls un slavas skarts

Valda gudrais Saltancars.»

Kņazs tad pilnu kausu lēja,

Bilda: «Labu ceļa vēju!

Saltancaram teiciet tā:

«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»

Kuģis tālāk jūru mēro,

Kņazs tā gaitu skumji vēro,

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, kņaz drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens možais?

Kāda bēda sirdī nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Kņazs tad gulbei sērīgs stāsta:

«Sirds man skumst pēc tēva glāsta.

Gribas viņu redzēt man,

Kaut vai dzirdēt, balss kā skan.»

Gulbe kņazam: «Tā tā bēda!

Ja vien vēlies — spārnu vēdas

Tevi kuģim līdzi trauks.

Pārvērties par odu, draugs!»

Gulbe sāka spārnus plandīt,

Sist pret ūdeni un vandīt

Kņazam virsū šļakatas,

Kamēr slapjš līdz matiem tas.

Pēkšņi kņazs par odu kļuva,

Iesīcās un drīz jau tuvu

Viesu kuģim pielaidās,

Klāja spraugā paslēpās.

Vēji buras piepūš jautri,

Kuģis viļņos skrien kā šautra —

Garām bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur meži tāles skar,

Turp, kur valda Saltancars.

Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem

Redzami jau dzimtie krasti;

Kuģinieki ostā stāj,

Gaidītāji sveikas māj.

Viesi cauri pūlim spraucas —

Saltancars tos ciemos saucis;

Arī Gvidons turpu steidz,

Kur šiem valdnieks jāapsveic.

Skatās: ķeizarpilī košā;

Ietērpts zelta drānās spožās,

Saltans cara tronī skumst,

Vaigs tam drūmās domās tumst.

Audēja un virējiņa,

Sirmā veča Vecatiņa —

Visas caram apkārt sēd,

Visas caru acīm ēd.

Saltans viesus sauc pie galda,

Dod tiem baudīt vīna salda,

Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?

Kāds ir svešo zemju māls?

Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?

Kādi brīnumi tur spīgo?

Kuģinieki caru sveic,

Rāmi atbildi tam teic:

«Mēs šai reizē teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Dzīve aizjūrā nav ļauna,

Arī brīnums viens no jauna

Pasaulē ir nācis klāt,

Un tas brīnums, car, ir šāds:

Jūras vidū kaila sala

Stāvēja no laika gala,

Tikai pašā vidū viens

Ozols auga tur sendien;

Tagad redzam — kā no gaisa

Pilsēta tur zvīļo skaista;

Zelta torņi mirdz un laistās,

Dīvi dārzi apkārt zilst,

Dārzu vidū grezna pils;

Kņazs Gvidons tai pilī valda;

Mielastā pie viņa galda

Sēdējām mēs paši klāt;

Liek viņš tevi sveicināt.»

Brīnās cars par salu dīvo,

Saka: «Ja vien iznāks dzīvot,

Ceru kādreiz aizkuģot,

Gvidonkņazu apciemot.»

Dzird šo runu virējiņa,

Audēja un Vecatiņa;

Viņas nevēl neparko

Caram ceļojumu to.

Virēja tad pamirkšķina

Pārējām un teic: «Kas zina,

Vai tur liels ko brīnīties —

Pils uz salas radusies!

Lūk, kur brīnums: egle glīta,

Zem tās egles vāverīte —

Dziesmas dzied un riekstus grauž,

Čakli čaulu pušu lauž;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols viz;

Tas nu gan ir brīnums īsts.»

Mērkdams ūsas saldā vīnā,

Cars par zelta riekstiem brīnās;

Ods aiz dusmām dzelksni ceļ,

Tantei taisni acī dzeļ.

Virēja tad bāla paklūp

Ģībonī ar aci aklu.

Kalpi, māsa, veča lai

Odu ķer un kliedz, ka vai.

«Ak tu, nolādētais knisli,

Gan mēs tev!…» Bet ods jau izslīd

Sveiks pa logu pavērto

Un uz salu aizlido.

Atkal kņazs gar jūru staigā,

Raugās tālē zili zaigā;

Pēkšņi redz: pār ūdeņiem

Gulbe peld no dziļumiem.

«Esi sveicināts, kņaz drošais!

Ko tik skumjš tavs skatiens možais?

Kāda bēda sirdi nāk?»

Baltā gulbe runāt sāk.

Kņazs nu gulbei bēdas klāsta:

«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —

Brīnums viens; to sadabūt

Gribu un par savu gūt:

Dziļā mežā egle glīta,

Zem tās egles vāverīte —

Dziesmas dzied un riekstus grauž,

Čakli čaulu pušu lauž;

Un tie rieksti nav vis kaula —

Katram tīra zelta čaula,

Katrā pērles kodols viz.

Bet — var būt, ka māns tas viss?»

Gulbe teic: «Tas tomēr tiesa.

Vāveri ar zelta riekstiem,

Kuros iekšā pērles skan, —

To es atrast zinu gan.

Ej vien, kņaz, tu mierīgs mājās

Un par to vairs nebēdājies:

Sirdij man tas prieku dod,

Ja tev varu pakalpot.»

Kņazs uz mājām steidzas knaši;

Tikko paver vārtus plaši,

Redz: zem kuplas egles sēž

Vāvere un pušu plēš

Zelta riekstu asiem zobiem,

Spožo pērli laukā loba,

Čaulas sakrāj kaudzītēs;

Ļaudis nebeidz raudzīties,

Klausās, kā šī piesvilpdama

Dzied: «Es dārzā uzaugdama.»

Izbrīnījies skatās kņazs,

Teic: «No gulbes nācis tas.

Liels par visu viņai paldies.»

Vēlāk izbūvēja valdnieks

Glāžu namu vāverei,

Suņus pielika, lai rej,

Sargus, kuriem ātra gaita,

Rakstvedi, kas riekstus skaita,

Cik tie ienākuma dod:

Kņazam — pejņa, grauzei — gods

Vēji jūras klaidā klejo,

Kuģim liek pa viļņiem dejot;

Kuģis, nebēdādams daudz,

Pilnām burām selgā trauc —

Garām vienai stāvai salai,

Pilsētai pie jūras malas;

Lielgabali dunēt sāk,

Kuģim pavēl ostā nākt.

Kuģis labprāt griežas ostā

Un uz enkura tur nostāj;

Kuģinieki krastā brauc,

Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,

Vaicā: «Kurpu kuģodami?

Kādu preci tirgodami?»

Saka šie: «Mēs teju tej

Apbraucām vai pasaulei;

Aizvedām mēs pilnu klāju

Straujo Donas rikšotāju;

Tagad mums ir atceļš jau,

Braucam turp, kur saule aust,

Apkārt Bargo Auku salai,

Garām Silto Straumju malai,

Turp, kur cēls un slavas skarts

Valda gudrais Saltancars.»

Kņazs tad pilnu kausu lēja,

Bilda: «Labu ceļa vēju!

Saltancaram teiciet tā:

«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»

Viesi kņazu tencināja,

Atpakaļ uz kuģi gāja;

Steidz pie jūras arī kņazs,

Skatās — gulbe šūpojas.

Kņazs tai teic: «Sirds atkal mana

Ilgojas pēc tēva nama! …»

Gulbe nejautā neko,

Aprumulē skumušo:

Tūdaļ kņazs par mušu vērtās

Un līdz kuģim itin ērti

Debess zilgmē aizlaidās,

Klāja spraugā paslēpās.