ALEKSANDRS PUŠKINS: ROMĀNS VĒSTULĒS

Tu, protams, mīļā Sašeņka, brīnījies par manu ne­gaidīto aizbraukšanu uz laukiem. Steidzos visu vaļ­sirdīgi izskaidrot. Mana stāvokļa atkarība man vien­mēr bijusi smaga. Protams, Avdotja Andrejevna mani audzināja tāpat kā savu krustmeitu. Bet viņas mājā es tomēr biju audžumeita, un Tu nevari iedomāties, cik daudz sīku raižu saistās ar šo nosaukumu. Daudz ko man vajadzēja paciest, daudz ko pieciest, daudz ko neredzēt, bet mana pašmīlība rūpīgi pamanīja vis­mazāko nicības pazīmi. Pati mana vienlīdzība ar kņazi bija man par apgrūtinājumu. Kad mēs, vienādi ģērbtas, ieradāmies ballē, es ar rūgtumu redzēju, ka viņai nav kaklā briljantu. Es jutu, ka viņa tos nenēsā tikai tādēļ, lai neatšķirtos no manis, un jau šī ievē­rība mani apvainoja. Vai tiešām manī, es domāju, saredz skaudību vai kaut ko līdzīgu tādai bērnišķīgai mazdūšībai? Vīriešu izturēšanās pret mani, lai tā būtu cik pieklājīga būdama, ik brīdi aizskāra manu paš­mīlību. Viņu vēsums vai laipnība — viss man likās necieņa. Vārdu sakot, es biju nelaimīga būte, un mana no dabas maigā sirds arvien vairāk nocietinā­jās. Vai Tu esi ievērojusi, ka visas meitenes, kas dzīvo kā audžumeitas, attālas radinieces, demoiselles de compagnie un tamlīdzīgas, parasti ir vai nu zemu stāvošas kalpones, vai neciešamas untumnieces? Pēdējās es no visas sirds cienīju un atvainoju.

Taisni priekš trim nedēļām saņēmu vēstuli no sa­vas nabaga vecmāmiņas. Viņa sūdzējās par savu vientulību un aicināja mani pie sevis uz laukiem. Es nolēmu izmantot šo gadījumu. Ar lielām pūlēm varēju izlūgties Avdotjas Andrejevnas atļauju braukt, un man bija jāsola ziemu atgriezties Pēterburgā, bet es nedomāju turēt vārdu. Vecmāmiņa ārkārtīgi prie­cājās par mani; viņa nepavisam nebija mani gaidī­jusi. Viņas asaras mani neizsakāmi aizkustināja. Es viņu sirsnīgi iemīļoju. Viņa kādreiz bijusi augstāka­jās aprindās un saglabājusi daudz toreizējās pie­mīlības.

Tagad es dzīvoju mājās, esmu namamāte, — un Tu neticēsi, kas tā man par īstu baudu. Es tūdaļ apradu ar lauku dzīvi, un greznības trūkums man nemaz neliekas dīvains. — Mūsu muižiņa ir ļoti jauka. Sen­laiku māja kalnā, dārzs, ezers, priežu mežiņi, tas viss rudenī un ziemā mazliet sērīgs, toties pavasarī un vasarā še jābūt paradīzei zemes virsū. Kaimiņu mums maz, un es vēl ne ar vienu neesmu satikusies. Man tiešām patīk vientulība, kā Tava Lamartina elēģijās.

Raksti, manu eņģei, Tavas vēstules man būs liels mierinājums. Kādas ir Jūsu balles, ko dara mūsu ko­pīgie paziņas? Kaut arī esmu kļuvusi vientuļniece, tomēr neesmu pilnīgi atteikusies no pasaules jūkļa — mani interesē ziņas par to.

Pavlovskas muižā.

Mīļā Liza!

Iedomājies manu izbrīnu, kad dabūju zināt, ka Tu esi aizbraukusi uz laukiem. Ieraudzījusi kņazi Olgu vienu, es nodomāju, ka Tu neesi vesela, un negribēju ticēt viņas vārdiem. Otrajā dienā saņēmu Tavu vēs­tuli. Apsveicu Tevi, manu eņģei, ar jauno dzīves veidu. Priecājos, ka tas Tev patīk. Tava sūdzēšanās par agrāko stāvokli mani aizkustināja līdz asarām, bet likās pārāk rūgta. Kā Tu vari sevi salīdzināt ar audžumeitām un demoiselles de compagnie? Visi zina, ka Olgas tēvs bija pateicību par visu parādā tavējam un ka viņu draudzība bija tikpat svēta kā vistuvākā radniecība. Tu likies apmierināta ar savu likteni. Ne­kad nedomāju, ka Tevī tik daudz īgnuma. Atzīsties: vai Tavam steidzīgajam aizbraukumam tikai nav cita — slepena iemesla? Man šķiet… bet Tu kautrē­jies no manis, un es baidos Tevi sadusmot ar saviem minējumiem.

Ko Tev teikt par Pēterburgu? Mēs vēl esam vasar­nīcā, bet gandrīz visi jau aizbraukuši. Balles sāksies pēc pāris nedēļām. Laiks ir jauks. Es ļoti daudz stai­gāju. Nesen mums bija pusdienās viesi; viens no tiem jautāja, vai man ir kādas ziņas no Tevis. Viņš sacīja, ka Tavs iztrūkums ballēs esot jūtams kā pārrauta stīga klavierēs — un es viņam pilnīgi piekrītu. Es joprojām ceru, ka šī mizantropijas lēkme nebūs ilg­stoša. Atgriezies, manu mīlulīt, citādi man šoziem nebūs ar ko pārrunāt savus nevainīgos novērojumus, nebūs kam nodot savas sirds epigrammas. Piedod, mana mīļā, — padomā un apdomājies.

Krusta salā.

Tava vēstule man darīja ārkārtīgu prieku — tā man tik dzīvi atgādināja Pēterburgu. Man likās, ka es Tevi dzirdu! Cik smieklīgas Tavas mūžīgās aiz­domas! Tu domā, ka man ir kādas dziļas, slepenas jūtas, kāda nelaimīga mīlestība — vai ne? Apmieri­nies, mīļā; Tu maldies: es esmu līdzīga varonei tikai tai ziņā, ka dzīvoju tālu laukos un leju tēju kā Kla- risa Harlova.

Tu saki, ka Tev nebūšot kam šoziem pavēstīt sa­vus satīriskos novērojumus, bet ko tad nozīmē mūsu sarakstīšanās? Raksti man visu, ko pamanīsi; atkār­toju, ka nebūt neesmu atteikusies no pasaules, ka mani interesē viss, kas sakarā ar to. Tam par pierā­dījumu lūdzu Tevi atrakstīt — kam šķiet tik ma­nāms mans iztrūkums? Vai ne mūsu laipnajam, valo­dīgajam Aleksejam R.? — Esmu pārliecināta, ka man izdevies uzminēt… Manas ausis vienmēr bijušas viņa rīcībā, bet viņam tā vien vajag.

Esmu iepazinusies ar*** ģimeni. Tēvs — jokdaris un viesmīlīgs namatēvs; māte — resna, jautra sieva, ļoti labprāt spēlē vistu; meitiņa — slaida melanho­liska meitene, gadu septiņpadsmit veca, audzināta ar romāniem un skaidrā gaisā. Viņa augu dienu ir dārzā vai laukā ar grāmatu rokās, mājas suņu ielenkta, dziedoši runā par laiku un sirsnīgi mielo ar ievārī­jumu. Es atradu pie viņas veselu skapi ar senlaiku romāniem. Esmu nodomājusi to visu izlasīt un iesāku ar Ričardsonu. Jādzīvo uz laukiem, lai būtu iespēja izlasīt slaveno Klarisu. Es, krustu pārmetuši, iesāku ar tulkotāja priekšvārdiem un, atradusi tur apgalvo­jumu, ka pirmās sešas daļas gan esot garlaicīgas, to­ties pēdējās sešas jo pilnīgi atalgojot lasītāja pacie­tību, drošsirdīgi ķēros pie darba. Lasu vienu sējumu, otro, trešo, beidzot nokļuvu līdz sestajam, — garlai­cīgi, nav jaudas. Nu, es domāju, tagad manas pūles tiks atalgotas. Un kas notiek? Lasu par Klarisas nāvi, Lovelasa nāvi — beigas. Katrā sējumā bija divas daļas, un es nepamanīju pāreju no sešām garlaicīga­jām uz sešām interesantajām.

Ričardsona lasīšana man deva iemeslu pārdomām. Kāda briesmīga starpība starp vecmāmiņu un maz­meitiņu ideāliem! Kas kopīgs Lovelasam un Ādolfam? Un tomēr sieviešu loma nemainās. Klarisa, izņemot ceremoniālos reveransus, tomēr līdzīga jaunāko ro* mānu varonēm. Vai nu tāpēc, ka vīrieša paņēmieni patikt atkarīgi no modes, no pārejošiem ieskatiem … bet sieviešu — tie dibinās uz jūtām un raksturu, kas ir mūžīgi.

Tu redzi: es ar Tevi esmu pļāpīga kā parasti — ne­esi arī Tu skopa netiešās sarunās. Raksti man jo bie­žāk un jo vairāk — Tu nevari iedomāties, ko uz lau­kiem nozīmē gaidīt pasta dienu. Balles gaidas ar šīm nespēj līdzināties.

Tu maldies, mīļā Liza. Lai iegrožotu Tavu paš­mīlību, es ziņoju, ka R. nepavisam nejūt Tavu iztrū­kumu. Viņš pieķēries lēdijai Pelamai, iebraucējai anglietei, un neatiet no tās. Uz viņa runām tā atbild ar nevainīgas izbrīnās izskatu un mazu izsaucienu «oho!» … bet viņš ir sajūsmināts. Zini: man par Tevi apjautājās, ar visu sirdi pēc Tevis skumst Tavs pastā­vīgais admirateur Vladimirs**. Vai Tu esi apmieri­nāta? Domāju, ka ļoti apmierināta, un pa savam pa­radumam uzdrošinos pieņemt, ka arī bez manis biji to uzminējusi. Jokus pie malas, ** stipri interesējas par Tevi. Es Tavā vietā aizvilinātu viņu tālu. Neko teikt, viņš ir lielisks līgavainis … Kāpēc gan viņu neprecēt! Tu dzīvotu Angļu krastmalā, sestdienās rīkotu viesības un katru rītu piebrauktu pēc manis. — Beidz blēņoties, manu mīlulīt, brauc pie mums un preci **.