ALEKSANDRS PUŠKINS - ROMĀNS VĒSTULĒS

Aizvakar bija balle pie K**. Cilvēku bez jēgas. De­jojām līdz pieciem. — K. V. bija ģērbusies ļoti vien­kārši: balta krepa kleitiņa, pat bez puķu vijas, bet virs galvas un kaklā briljanti par pusmiljonu: tikai! Z. pa savam paradumam bija ģērbusies traki jocīgi. Kur gan viņa ņem savus tērpus? Uz viņas kleitas bija izšūtas nevis puķes, bet nez kādas kaltētas sēnes. Vai Tu, manu mīlulīt, nebiji tās viņai atsūtījusi no lau­kiem? Vladimirs** nedejoja. Viņš dodas atvaļinā­jumā. — S. atbrauca (droši vien pirmās), nosēdēja visu nakti nedejojušas un aizbrauca pēdējās. Vecākā, liekas, bija nosārtojusies — ir jau laiks … Balle bija ļoti izdevusies. Vīrieši palika neapmierināti ar vaka­riņām, bet viņiem taču mūžīgi jābūt ar kaut ko ne­mierā. Es jutos ļoti jauki, kaut arī dejoju kotiljonu ar neciešamo diplomātu St-, kas savai iedzimtajai muļ­ķībai pievienojis vēl izklaidību, ko ieguvis Madridē.

Pateicos Tev, mana sirds, par Ričardsona raksturo­jumu. Tagad man ir jēdziens par viņu. Izlasīt to ne­ceru — ar savu nepacietību; es arī Valterā Skotā atrodu liekas lappuses.

Blakus minot, šķiet, Helēnas N. un grāfa L. romāns beidzas — vismaz viņš tik ļoti nokāris galvu un viņa kļuvusi tik uzpūtīga, ka kāzas droši vien ir izlemta lieta. — Piedod, manu daiļumiņ, vai esi apmierināta ar manām šāsdienas pļāpām?

Nē, manu mīļo preciniec, es nedomāju pamest lau­kus un ierasties pie jums uz savām kāzām. Vaļsirdīgi atzīstos, ka Vladimirs** man patika, bet nekad ne­esmu domājusi viņu precēt. Viņš ir aristokrāts, bet es — pazemīga demokrāte. Steidzos izskaidroties un lepni paziņot kā īsta romāna varone, ka piederu vis­vecākajai krievu muižnieku ciltij, bet ka mans bru­ņinieks ir bārdaina miljonāra mazdēls. Taču tu zini, ko nozīmē mūsu aristokrātija. Lai būtu kā būdams, ** ir augstāko aprindu cilvēks; es varēju viņam iepatikties, bet viņš manis dēļ neziedos bagātu līgavu un izdevīgu radniecību. Ja es kādreiz precēšos, tad izvēlēšos še kādu četrdesmit gadu vecu muižturi. Viņš nodarbosies ar savu cukurfabriku, es — ar saim­niecību un būšu laimīga, ka nav jādejo ballē pie grāfa K. un jārīko sestdienas Angļu piekrastē.

Pie mums ziema: uz laukiem c'est un evenement. Tā pilnīgi groza dzīves veidu. Vientuļās pastaigas beidzas, atskan zvārgulīši, mednieki dodas ārā ar suņiem, — viss kļūst gaišāks, jautrāks no pirmā sniega. Nemaz nebiju to gaidījusi. Ziema uz laukiem mani biedēja. Bet it visam pasaulē ir sava labā puse.

Es labāk iepazinos ar Mašeņku*** un iemīļoju viņu; viņā ir daudz jauka, daudz oriģināla. Neviļus dabūju zināt, ka ** ir viņu tuvs radinieks. Mašeņka nav redzējusi viņu septiņus gadus, bet sajūsmināta par viņu. Viņš pavadījis pie tiem vienu vasaru, un Mašeņka nemitīgi stāsta visus viņa toreizējās dzīves sīkumus. Lasot viņas romānus, atrodu lappušu malās viņa piezīmes, kas bāli uzskrīpātas ar zīmuli, — re­dzams, ka viņš toreiz bijis bērns. Viņu pārsteigušas domas un jūtas, par kurām viņš tagad, protams, smie­tos; vismaz redzama jauna, jūtīga dvēsele. — Es lasu ļoti daudz. Tu nevari iedomāties, cik savādi ir lasīt 1829. gadā romānu, kas rakstīts 1775. gadā! Liekas, it kā mēs pēkšņi ieietu no savas viesistabas senlaicīgā zālē, kas iztapsēta ar audumu, nosēstos mīkstos at­lasa atzveltņos, red^etu sev visapkārt dīvainus tēr­pus, bet pazīstamas sejas un pazītu tajās mūsu vec­tētiņus, vecmāmiņas, gan stipri jaunākus gados. Pa lielākai daļai šiem romāniem nav citu teicamu īpa­šību. Notikums ir interesants, darbība labi sarežģīta, bet — Belkūrs runā greizi, Šarlote atbild nepareizi. Gudrs cilvēks varētu paņemt gatavo plānu, gatavos raksturus, izlabot valodu un aplamības, papildināt neizteikto — un iznāktu jauks, oriģināls romāns. Pasaki to no manis manam nepateicīgajam R.* Ko viņš šķiež prātu sarunās ar anglietēm! Lai izšuj uz vecās kanvas jaunus rakstus un parāda mums nelielā ietvarā ainavu ar pasauli un cilvēkiem, kurus tik labi pazīst.

Maša labi pārzin krievu literatūru; vispār še ar rakstniecību nodarbojas vairāk nekā Pēterburgā. Še saņem žurnālus, modri vēro, kā tie lamājas, pārmai­ņus tic abām pusēm, sirdās uz iemīļoto rakstnieku, ja tas nokritizēts. Tagad es saprotu, kāpēc Vjazem- skis un Puškins tik ļoti mīl provinces jaunavas. Tās ir viņu īstā publika. Es jau ieskatījos žurnālos un sāku lasīt «Vestņik Jevropi» kritikas, bet to seklums un verdziskums man likās riebīgs — smieklīgi redzēt, kā seminārists svinīgi pārmet netikumību un netik­lību sacerējumiem, ko esam lasījušas mēs visas, mēs, svētās Pēterburgas vientiesītes! …

Mīļā! Nav iespējams ilgāk izlikties, man vajadzīga palīdzība un draudzīgi padomi. Tas, no kura es aiz­bēgu, kura es bīstos kā nelaimes, ** ir še. Ko man darīt? Man reibst galva, es jūtos kā pazudusi, dieva dēļ, saki, ko man darīt. Izstāstīšu Tev visu…

Tu pagājušā ziemā pamanīji, ka viņš ne soli neatiet no manis. Viņš pie mums neviesojās, bet mēs satikā­mies visur. Veltīgi es bruņojos ar vēsumu, pat zi­nāmu nicināšanu, — es nekādi nevarēju tikt no viņa vaļā. Ballēs viņš vienmēr prata atrast vietu man līdzās, pastaigās viņš vienmēr sastapās ar mums, teātrī viņa lornete bija pievērsta mūsu ložai.

Sākumā tas glaimoja manai pašmīlībai. Es varbūt pārāk atļāvu viņam to pamanīt. Vismaz viņš, katru stundu ņemot sev jaunas tiesības, ikreiz stāstīja man par savām jūtām un bija gan greizsirdīgs, gan sūdzē­jās … Ar šausmām es domāju: kur tas viss novedīs! Un izmisumā jutu viņa varu pār savu dvēseli. Es aizbraucu no Pēterburgas — domāju ar to iznīdēt ļaunumu pašā saknē. Mana noteiktība, pārliecība par to, ka esmu darījusi savu pienākumu, jau gandrīz nomierināja manu sirdi. Es sāku domāt par viņu vienaldzīgāk, ar mazākām skumjām. Pēkšņi es viņu ieraugu.

Es viņu ieraugu: vakar bija *** vārda diena. Es ierodos pusdienās, ieeju viesistabā, atrodu veselu baru viesu, ulānu formas tērpus, mani ielenc dāmas, es ar tām visām saskūpstos. Neviena neievērodama, nosēžos namamātei līdzās, skatos: ** manā priekšā. Es sastingu … Viņš pateica man dažus vārdus ar tik maigu, izjustu prieku, ka man nebija spēka noslēpt ne savu mulsu, ne patiku.

Mēs devāmies pie galda. Viņš nosēdās man pretī; es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, bet pamanīju, ka visas acis pievērstas viņam. Viņš bija nerunīgs un izklaidīgs. Citkārt mani ļoti nodarbinātu vispārējā tieksme saistīt atbraukuša gvardes virsnieka uzma­nību, jaunavu nemiers, vīriešu neveiklība, viņu smiekli par saviem pašu jokiem un tai pašā laikā viesa pieklājīgais vēsums un absolūtā nevērība … Pēc pusdienām viņš pienāca man klāt. Juzdama, ka man kaut kas jāsaka, es jautāju stipri nevietā, vai viņš kādās darīšanās braucis uz mūsu pusi. «Es at­braucu kādā lietā, no kuras atkarīga mana dzīves laime,» viņš atbildēja pusbalsī un tūdaļ aizgāja; viņš nosēdās spēlēt bostonu ar trim vecenītēm (tai skaitā ar vecmāmiņu), bet es uzgāju augšā pie Mašeņkas, kur nogulēju līdz vakaram, aizbildinādamās ar galvas sāpēm. Patiesi, es biju vairāk nekā nevesela. Mašeņka neatgāja no manis. Viņa sajūsmināta par **. Viņš palikšot pie tiem mēnesi vai vairāk. Viņa visu dienu būs ar viņu kopā. Tik tiešām, Mašeņka viņā iemīlē­jusies — lai dievs dod, ka arī viņš iemīlētos. Viņa ir slaida un neparasta — vīriešiem tā vien vajag.