ALEKSANDRS PUŠKINS - ROMĀNS VĒSTULĒS

Tavi pārmetumi gluži nevietā. Nevis es esmu atpa­licis no sava laikmeta, bet Tu — un par veseliem

1 Še rokrakstā acīm redzams izlaidums. Cik var spriest, daļa devītās vēstules gājusi zudumā.

desmit gadiem. Tavi spekulatīvie un svarīgie sprie­delējumi noderētu 1818. gadā. Tolaik bija modē uz­skatu stingrība un politiskā ekonomija. Mēs ieradā­mies ballēs un nenoņēmām zobenus — mums šķita nepieklājīgi dejot un nebija laika nodarboties ar dā­mām. Pagodinos Tev paziņot, ka tagad viss ir ci­tādi — Ādama Smita, vietā nākusi franču kadriļa, katrs lakstojas un līksmojas, kā prot. Es sekoju laika garam; bet Tu esi nekustīgs, Tu esi ci-devant un homme stereotype. Kāda patika Tev vienam tupēt uz soliņa opozīcijas pusē! Ceru, ka Z— Tevi uzvedīs uz īstā ceļa: nododu Tevi viņas vatikāniskajai koķetī- bai. Kas zīmējas uz mani, tad esmu nodevies patriar­hālai dzīvei: liekos gulēt desmitos vakarā, vizinos pa svaigu sniegu ar šejienes muižturiem, spēlēju ar vecenītēm bostonu par kapeiku un skaišos, kad zau­dēju. Ar Lizu tiekos ik dienas — un arvien vairāk viņā iemīlos. Viņā daudz kā tāda, kas mani aizrauj. Šī lēnā, cildenā harmonija, ar kādu viņa izturas, Pēterburgas augstākās sabiedrības burvība, bet arī — kaut kas dzīvs, lēnprātīgs, labdzimtīgs (kā saka viņas vecmāmiņa), nekā asa, skaudra viņas spriedumos, viņa nerauc pieri pirms iespaidiem kā bērns pirms tam, kad sāk pinkšķēt. Viņa klausās un saprot — reta mūsu sieviešu īpašība. Bieži esmu nobrīnījies, cik truls saprāts un netīra iztēle ir tīri patīkamām dāmām. Bieži vien vissmalkāko joku, visdzejiskāko apsveikumu viņas uztver vai nu kā nekaunīgu epi­grammu, vai nepieklājīgu seklību. Tādā gadījumā viņu pieņemtais saltais izskats ir tik nāvīgi riebīgs, ka to nevar paciest viskvēlākā mīlestība.

Es to izbaudīju ar Helēnu***, kurā biju līdz ausīm

samīlējies. Es teicu viņai kādu maigu vārdu; viņa ieskatīja to par rupjību un sūdzējās par mani savai draudzenei. Es jutos pavisam vīlies. Bez Lizas man ir Mašeņka***, ar ko izklaidēties. Viņa ir jauka. Šīs meitenes, kas izaugušas zem ābelēm un starp labības kaudzēm, auklīšu un dabas skolotas, ir daudz jaukā­kas par mūsu vienmuļajām daiļavām, kuras līdz kā­zām domā tā, kā viņu mātes, bet pēc tam — kā viņu vīri.

Ardievu, mans mīļais; kas jauns pasaulē? Saki vi­siem, ka beidzot esmu pievērsies dzejai. Nesen sace­rēju parakstu zem kņazes Olgas ģīmetnes (par ko Liza mani ļoti jauki sabāra):

Sāja kā pilnība — kā patiesība stulba. Vai nebūtu labāk:

Stulba kā pilnība — kā patiesība sāja.

Vienā un otrā gadījumā ir kaut kas līdzīgs domai. Palūdz, lai V. piedzejo pirmo vārsmu, un no šīs die­nas ieskati mani par dzejnieku.