ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

Kam gadījies apiet apkārt visai Vasilija salai, tas, bez šaubām, būs ievērojis, cik maz šīs salas atseviš­ķās vietas līdzinās cita citai. Piemēram, dienvidu krasts, kas apbūvēts ar greznām akmens celtnēm, un ziemeļu puse, kas skatās uz Pētera salu un kā gara strēle iestiepjas līča miegainajos ūdeņos. Tuvojoties šim zemes raga galam, akmens celtnes kļūst retākas, atdodamas savu vietu koka būdām; starp šīm būdām redzami klajumi, beidzot ēkas pavisam izzūd un jūs ejat gar plašiem sakņu dārziem, kuriem no kreisās

puses piekļaujas birzis; dārzi pavada jūs līdz pēdē­jam pauguram, uz kura slienas viena vai divas vien­tuļas mājiņas un daži koki; ar nātrēm un dadžiem aizaugusi grava atdala šo pauguru no vaļņa, kas uz­celts, lai pasargātu no plūdiem; tālāk plešas lauks, staigns kā purvs, tas atbilst pludmalei. Pat vasarā šīs tuksnesīgās vietas uzdveš skumjas, kur nu vēl ziemā, kad gan lauks, gan jūra, gan sils, kas apēno iepretim stāvošās Pētera salas krastus, aprakti sirmās kupenās, gluži kā kapā.

Pirms dažiem gadu desmitiem, kad šis nostūris bija vēl vientuļāks, pie minētā paugura zemā, bet kārtīgā koka mājiņā dzīvoja sirmgalve, kāda ierēdņa at­raitne; nelaiķis bija kalpojis vienā no kolēģijām — tikai neatceros, kurā. Aiziedams no dienesta, viņš nopirka šo mājiņu līdz ar sakņu dārzu un taisījās ierīkot nelielu saimniecību, bet nāve izjauca viņa nodomu īstenošanu; atraitnei drīz vien vajadzēja pārdot visu, izņemot māju, un iztikt ar nelielo naudas summu, ko nelaiķis bija iekrājis nevainīgā, bet var­būt arī savā ziņā grēcīgā ceļā. Viņas ģimene sastā­vēja no meitas un pavecas kalpones, kas reizē bija gan istabene, gan ķēkša. Tālu no sabiedrības viņa dzīvoja savu kluso dzīvi, kas, par spīti vienmuļībai, likās itin laimīga. Svētkos gāja baznīcā; darbdienās no rītiem pie darba, bet pēc pusdienām māte adīja zeķi un jaunā Vera lasīja viņai Minēju un citas svē­tas grāmatas vai arī kopā ar viņu lika kārtis — laika kavēklis, ko sievietes vēl tagad tur godā. Vera jau sen bija sasniegusi to vecumu, kad meitenes sāk domāt, kā vienkārši ļaudis saka, par iziešanu tautās, tomēr galvenā viņas rakstura īpašība bija jaunavīga sirds vienkāršība; viņa mīlēja māti, ieraduma pēc mīlēja savas ikdienas gaitas un, apmierināta ar ta­gadni, neloloja sirdī ļaunas nākotnes nojautas. Sirmā māte domāja citādi: ar skumjām viņa prātoja par savu mūža vakaru, ar izmisumu vēroja, kā uzziedēja divdesmitgadīgā meita, kurai šajā nabadzīgajā vien­tulībā nebija nekādu cerību kādreiz atrast dzīves­biedru un aizstāvi. Šā iemesla pēc viņa reizēm skuma un raudāja; ar citām sirmgalvēm viņa, nezinu, kālab, sagājās nelabprāt; tāpēc vecenes viņu arī nežēloja, melsa, ka ar vīru viņa beigās neesot lāgā satikusi, viņu mierināt nācis kāds aizdomīgs draugs; vīrs bija miris pēkšņi, un dievs vien zina ko visu nesagudro ļaunas mēles.

Vientulību, kādā dzīvoja Vera ar savu māti, reizēm izklīdināja jauna, diezgan attāla radinieka apciemo­jumi; priekš dažiem gadiem viņš bija ieradies no savas sādžas, lai dienētu Pēterburgā. Mēs norunāsim saukt viņu par Pāvelu. Viņš sauca Veru par māšeli, mīlēja viņu, kā kurš katrs jauns cilvēks mīl glītu, mīlīgu meiteni, bija uzmanīgs pret viņas māti, kura, kā saka, meta uz viņu acis. Bet par precībām ar viņu bija velti domāt: viņš reti apmeklēja Vasilija salas ģimeni. Viņu nekavēja ne darīšanas, ne dienests — viņš pret tādām lietām izturējās diezgan pavirši; viņš tikpat kā vienmēr dzīvoja dīkā. Pāvels piederēja pie tiem saprātīgajiem jauniešiem, kuri necieš divas lietas — laika un naudas pārpilnību. Viņš, kā mēdz būt, meklēja un sameklēja pakalpīgus biedrus, kas ar prieku atbrīvoja viņu no šiem pilnīgi liekajiem apgrūtinājumiem un ar viņa naudu palīdzēja tam īsi­nāt laiku. Kāršu spēle, izpriecas, klaiņošana pa nak­tīm — viss tika likts lietā; un Pāvels bija laimīgākais no mirstīgajiem, jo nejuta, kā aizplūst diena pēc die­nas un mēnesis pēc mēneša. Protams, gadījās arī ne­patikšanas: reizēm maks iztukšojas, reizēm krūtīs pa­mostas sirdsapziņa kā nožēla vai kā drūma priekšno­jauta. Lai atvieglotu šo neierasto slogu, viņš sākumā mēdza apciemot Veru. Bet vai viņš varēja bez paš­pārmetumiem salīdzināt sevi ar šo nevainīgo, tiku­mīgo meiteni?

Tātad bija nepieciešams meklēt citu līdzekli. Viņš drīz vien to atrada vienā no saviem izpriecu biedriem, kurš kļuva viņam par draugu. Šis draugs, kuru Pāvels sauca par Varfolomeju, bieži vien pamudināja viņu uz tādām palaidnībām, kas vientiesīgajam Pā­velam neienāktu ne prātā; toties viņš vienmēr prata paglābt viņu no bīstamām sekām; taču galvenokārt Varfolomejs ieguva neapstrīdamas tiesības uz drauga titulu tāpēc, ka vajadzības gadījumā apgādāja mūsu jaunekli ar mantu, kuras pārpilnība smaga, bet trū­kums vēl smagāks, proti, ar naudu. Viņš to vienmēr dabūja tik viegli un ātri, ka šinī ziņā Pāvelam reizēm iešāvās prātā savādas aizdomas; viņš pat mēģināja izdibināt šo noslēpumu no paša Varfolomeja, bet, līdzko gribēja par to iztaujāt, pēdējais ar vienu ska­tienu viņu atbruņoja. «Turklāt, kas man par daļu,» Pā­vels domāja, «kādā veidā viņš dabū naudu? Man taču viņa dēļ nebūs jāiet ne katorgā… ne ellē!» viņš klusām piebilda, savu sirdsapziņu mierinādams. Bez tam Varfolomejs prata pārliecināt un būt pievilcīgs, kaut gan bieži vien viņa rīcībā neviļus pavīdēja ciet­sirdība. Es vēl aizmirsu pateikt, ka viņu nekad nere­dzēja pareizticīgo baznīcā; bet arī Pāvels pats pārāk bieži dievu nelūdza; turklāt Varfolomejs sacīja, ka viņš nepiederot pie mūsu ticības. Ar vienu vārdu sakot, mūsu jauneklis beidzot pilnīgi pakļāvās paša izvēlētā drauga ietekmei.

Reiz kādā svētdienā pēc nakts, kas bija pavadīta vienos priekos, Pāvels pamodās vēlu no rīta. Nožēla un neticība sen nebija viņu tā mocījušas. Viņa pirmā doma bija iet uz baznīcu, kur viņš labu laiku nebija rādījies. Bet, pulkstenī paskatījies, viņš redzēja, ka nogulējis liturģiju. Augstu pie karstajām vasaras de­besīm spīdēja spoža saule. Viņam nejauši ienāca prātā Vasilija sala. «Cik es esmu neuzmanīgs pret vecenīti,» viņš sev sacīja, «pēdējo reizi es viņu ap­meklēju, kad sniegs vēl nebija nokusis. Cik tīkami tagad vientuļajā lauku mājiņā. Jaukā Vera! Viņa mani mīl, varbūt viņai žēl, ka nav mani sen redzē­jusi, varbūt…» Padomājis viņš nolēma pavadīt dienu Vasilija salā. Bet, tiklīdz viņš apģērbies izgāja ārā no pagalma, nez kur gadījies, pretim nāca Varfolo­mejs. Šī satikšanās Pāvelam bija nepatīkama; bet nogriezties nekur nevarēja.

— Es pie tevis, biedri! — Varfolomejs sauca jau pa gabalu, — gribēju aicināt uz turieni, kur bijām aizvakar.

— Man šodien nav laika, — Pāvels sausi at­bildēja.

— Te tev nu bija — nav laika! Tu laikam gribēsi man iestāstīt, ka tev kādas darīšanas. Muļķības! Iesim!

— Es taču teicu, nav laika; man jābūt pie kādas radinieces, —- Pāvels sacīja, atsvabinādams savus pirkstus no Varfolomeja aukstās rokas.

— Jā, jā! Biju pavisam aizmirsis par tavu Vasilija salas raganu. Starp citu, tu man stāstīji, ka tava mā­siņa esot diezgan glīta, saki, lūdzu, — cik viņai gadu?

— Kā lai es zinu? Neesmu viņu kristījis!

— Es arī nevienu nekad neesmu kristījis, bet skaidri zinu gan tavu, gan visu citu manu drauģeļu vecumu.