• Пожаловаться

ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. год выпуска: 1969, категория: Классическая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

ALEKSANDRS PUŠKINS VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ALEKSANDRS PUŠKINS VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ tulkojusi Ārija Elksne Sastādītājs Jāzeps Osmanis Mākslinieks Arturs Apinis izdevniecība Liesma 1969 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS: другие книги автора


Кто написал VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vai nu liktenis bija paguris Pāvelu vajāt, vai arī gribēja to ievainot vēl dziļāk, dodams nelaimē brīdi atelpas, bet, mājās atgriežoties, viņš atrada negaidītu savu lielāko alku piepildījumu. Priekšistabā viņu sa­gaidīja grezni ģērbtais grāfienes I.. . sulainis un iedeva vēstulīti; Pāvels satraukti atvēra to un izlasīja šādus vārdus, kas bija rakstīti ar viņam pārāk labi pazīstamo grāfienes roku:

«Ļauni cilvēki gribēja mūs sanaidot; es visu zinu; ja esat saglabājis kaut pilienu mīlestības pret mani, kaut pilienu līdzjūtības, tad atnāciet tikos un tikos vakarā. Mūžam Tava I.»

Cik vientiesīgi ir tie, kas mīl! Pāvels, pārlaidis acis šīm maģiskajām rindām, aizmirsa gan Veras draudzību, gan Varfolomeja naidu; visa esošā, bijusī un nākošā pasaule viņam bija ietilpināta papīra strē­melē; viņš spiež to pie krūtīm, skūpsta, vairākas rei­zes tuvina gaismai. — Nē! — viņš sajūsmā iesaucas. — Tas nav māns; es tiešām, tiešām esmu laimīgs; tā neuzrakstīs, tā nevar uzrakstīt neviens cits, tikai viņa. Bet vai tikai šī blēde negrib mani pievilināt un apcelt un ņirgāties par mani tāpat kā senāk? Nē! Zvēru, ka tas nenotiks. «Tava — mūžam tava», lai viņa man dzīvē pierāda, ko šie vārdi nozīmē. Ja ne … viņas labā slava tagad ir manā varā.

Noteiktajā stundā mūsu Pāvels, skaists un uzcirties, stāv jau uz grāfienes platajām kāpnēm; viņu bez pieteikuma ieved viesistabā, kur viņam par nepatiku jau sapulcējušies vairāki apmeklētāji, starp kuriem līkkāja tomēr nav. Saimniece ar viņu apsveicinās strupi, tik tikko ar viņu runā, taču ne velti viņa paskatās uz Pāvelu ar savām lielajām, melnajām acīm un tās tvīksmaini nolaiž: mistiskā mīlestības ābece, kuru profāni nesaprot. Viesi sāk spēlēt kārtis, saimniece, atsacīdamās piedalīties, paskaidro, ka vi­ņai būšot patīkami atsēsties pēc kārtas blakus katram spēlētājam, jo viņa cerot atnest tam laimi. Visi nevar vien nobrīnīties par viņas smalko pieklājību. Pēc kāda laiciņa grāfiene, griezdamās pie jaunekļa, saka:

—   Jūs sen neesat pie mums bijis, vai nemanāt zinā­mas pārmaiņas šīs istabas greznojumos? Piemēram, sākumā aizkari karājās uz lauru vītnēm, bet man likās — labāk likt to vietā bultas. — Trūkst siržu, — Pāvels atbild diezgan pasausi un diezgan pieklājīgi.

—    Bet jauni izgreznojumi ir ne tikai viesistabā, — grāfiene turpina un, pieceldamās no krēsla, piebilst:

—    Vai nevēlaties ieskatīties dīvānu istabā; tur pa­kārti nesen atvestie gobelēni ar lielisku zīmējumu. — Pāvels paklanās un seko viņai. Neizprotamas jūtas lika viņa sirdij pukstēt straujāk, kad viņš iegāja šajā brīnišķīgajā istabā. Tā bija reizē ziemas oran­žērija un dīvānu istaba. Miršu koki, novietoti gar sienām, padarīja maigāku kandelabru spilgto gaismu, kas, atstādama ēnā aiz miršu kokiem noliktos krāšņos dīvānus, viegli apmirdzēja gobelēnu tapetes, kur bija attēlotas saldkaisli satraucošas teiksmaino dievu mī­lestības uzvaras. Iepretim anfilādei atradās trimo, bet

tam blakus uz sienas Eiropas nolaupīšana — kā pie­rādījums tam, ka skaistuma spēks ikvienu spēj pār­vērst par dzīvnieku. Pie šā trimo sākās liktenīgā iz­skaidrošanās. Katram piedzīvojušam cilvēkam zi­nāms, ka iemīlējušos cilvēku saruna vienmēr ir visnežēlīgākā amplifikācija, tātad es pastāstīšu tikai par tās būtību. Grāfiene apgalvoja, ka zobgalības par slikto franču valodas izrunu attiekušās nevis uz Pāvelu, bet uz kādu viņa vārda līdzinieku, ka viņa ilgi neesot varējusi saprast, kāpēc viņš vairs nerādo­ties, ka beidzot Varfolomejs viņai to izskaidrojis, un tā tālāk, un tā tālāk. Kaut arī Pāvelam likās dīvaini, ka Varfolomejs zina šo lietu, ko neviens tam nebija stāstījis, un ka ir uzņēmies šinī gadījumā samierinā­tāja lomu, taču viņš, pats par sevi saprotams, noticēja itin visam; tomēr stūrgalvīgi izlikās, ka nekam netic. — Kādu pierādījumu jūs vēl vēlaties? — grāfiene beidzot ar maigu nepacietību jautāja. Pāvels, kā jau pieklājīgs jauneklis, par atbildi kvēli noskūpstīja viņai roku; grāfiene ietiepās, baiļojās, gribēja steig­ties atpakaļ pie viesiem; viņš nokrita ceļos un, cieši satvēris grāfienes delnas, draudēja, ka nelaidīšot vaļā un turklāt vēl šinī pašā brīdī nošaušoties. Šī taktika deva vēlamos panākumus — liegs, drebošs rokas spiediens un kluss čuksts: — Rīt vienpadsmitos naktī pie sētas ieejas, — skaļāk par pulveri un lielgabaliem pavēstīja laimīgajam Pāvelam par viņa uzvaru.

Grāfiene atgriezās viesistabā īstajā laikā; divi no spēlmaņiem gandrīz vai bija sākuši kauties. — Pa­skatieties, — viens no viņiem sacīja grāfienei, no dusmām aizelsies, — es par velti paspēlēju vairākus simtus dvēseļu, bet viņš … — Jūs gribējāt teikt — vairākus simtus rubļu, — viņa to cienīgi pār­trauca. — Jā, jā, piedodiet… es pārteicos, — ķild­nieks atbildēja stostīdamies, iesāņus uz jaunekli blenzdams. Spēlmaņi pārtrauca ķildu, un troksnis ap­klusa kā uz burvju mājienu. Šoreiz Pāvels laida visu gar ausīm. Dvēseles satraukums neļāva viņam ilgi uzturēties sabiedrībā, viņš steidzās mājās, lai atpūs­tos, bet miegs ilgi nenāca aizvērt viņa plakstus; pati īstenība viņam bija kā salds sapnis. Uzkurinātā fan­tāzija visu laiku uzbūra viņam skaistules melnās, lie­lās, valgās acis. Tās viņu neatstāja pat miegā; bet sapņi vai no slepenas nojausmas vai no nervu uzbu­dinājuma vienmēr beidzās ar kaut ko dīvainu. Te viņš pastaigājās pa zaļu zāli; viņa priekšā auga divi apbrīnojamas krāsas ziedi; bet, līdzko viņš pieskā­rās kātam, vēlēdamies tos noplūkt, tūdaļ izslējās melna, melna čūska un apšļāca ziedus ar indi. Te atkal viņš lūkojās dzidrā ezera spogulī, pie krasta ūdens dibenā rotājās divas zelta zivtiņas; bet, līdzko viņš iegremdēja pēc tām roku, rāpuļveida briesmoņi viņu pārbiedēja un uzmodināja. Te atkal viņš naktī pastaigājās zem smaržīga vasaras debess juma, un augstumos nešķirami mirdzēja divas spožas zvaigznī­tes; bet viņš vēl nepaguva par tām nopriecāties, kad tumšajos rietumos radās melns plankums un, izstie­pies par garu mākoņčūsku, aprija zvaigznītes. Katru reizi, kad tāds sapnis uztrūcināja Pāvelu no miega, viņa satrauktās domas neapzināti uzmeklēja Varfo­lomeju; bet pēc neilga laika atkal uzvarēja melnās acis, kamēr jaunas šausmas neaizdzina valdzinošo sapni. Tomēr, tam visam par spīti, Pāvels, nogulējis līdz pusdienai, piecēlās priecīgāks nekā jebkad agrāk.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


ALEKSANDRS PUŠKINS: ĒĢIPTES NAKTIS
ĒĢIPTES NAKTIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE
GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: KAPTEIŅA MEITIŅA
KAPTEIŅA MEITIŅA
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: KIRDŽALI
KIRDŽALI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: ROSLAVĻEVS
ROSLAVĻEVS
ALEKSANDRS PUŠKINS
Отзывы о книге «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.