ALEKSANDRS PUŠKINS - VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

Otrā dienā jauneklis bez spēka gulēja gultā savā istabā. Viņam līdzās stāvēja labsirdīgs, pavecs audzi­nātājs un, ar vienu roku turēdams nespēcīgo kunga roku, bieži novērsās, lai ar otru plaukstu noslaucītu asaru, kas paslepus sanesās viņa acīs un aptumšoja vājo redzi. — Kungs, kungs, — viņš sacīja, — ne velti es aizrādīju jūsu žēlastībai, ka no nakts uzdzīves nekāda labuma nav. Kur jūs bijāt pazudis? Kas ar jums notika? — Pāvels viņu nedzirdēja: viņš brīžam ar mežonīgu skatienu urbās kaktā, brīžam iegrima snaudā, pusmiegā drebēja un smējās, brīžam lēca augšā no gultas kā vājprātīgs, sauca sieviešu vārdus, pēc tam atkal iekrita ar seju spilvenos. «Nabaga Pāvels Ivanovičs!» audzinātājs klusībā nodomāja. «Dievs, esi viņam žēlīgs, viņš, acīm redzot, zaudējis prātu,» — un, labsirdības pārņemts, nogaidījis pirmo izdevīgo brīdi, aizskrēja pie ārsta. Ārsts, ieraudzījis slimnieku, kurš nepazina apkārtējos, un pataustījis viņa drudžaino pulsu, pašūpoja galvu. Arējās pa­zīmes bija cita citai pretrunīgas, un no tām par sli­mību nevarēja neko secināt: viss mudināja uz do­mām, ka slimības cēlonis slēpjas dvēselē, nevis miesā. No pagātnes slimnieks gandrīz neko neatcerējās, viņa dvēseli^ liekas, nomāca kāda drausmīga priekšno­jauta. Ārsts, uzticīgā audzinātāja pierunāts, kopā ar viņu visu dienu neatgāja no jaunekļa gultas; pret vakaru slimnieka stāvoklis kļuva bezcerīgs; viņš svaidījās, raudāja, lauzīja rokas, runāja par Veru, par Vasilija salu, viņš sauca palīgā dievs vien zina ko, paķēra cepuri, rāvās uz durvīm, ārsts un sulai­nis kopīgiem spēkiem tik tikko varēja viņu noturēt. Šī briesmīgā krīze turpinājās vēl pēc pusnakts; pēk­šņi slimnieks nomierinājās, viņam kļuva vieglāk; bet cīņa bija pilnīgi izsmēlusi dvēseles un miesas spēkus, viņš iegrima nāves miegā, pēc tam krīze atkārtojās.

Lēkmes jaunekli piemeklēja veselas trīs diennaktis ar dažādu spēku; trešajā rītā, kad viņam pateica, ka priekšistabā gaidot atraitnes vecā kalpone, viņš, juz­dams sevī vairāk enerģijas, piecēlās no gultas. Sirds viņam neparedzēja neko labu; viņš gāja turp, vece­nīte raudāja pilnā balsī. •— Tā! Vēl viena nelaime! — Pāvels sacīja, pieiedams pie viņas. — Nemoci mani, mīļā, saki visu ātrāk! — Kundze novēlēja ilgu mūžu, — vecenīte atbildēja, — bet dievs zina vai arī jaunkundzei vairs daudz atlicis dzīvot. — Kā? Verai? Kas? — Nerunājiet lieki, kungs, jaunkundzei vajag pa­līdzēt. Es nācu kājām; ja jums laba sirds, brauksim tūdaļ pie viņas; viņa ir Svētā Andreja baznīcas garīdz­niekā mājā. — Garīdznieka mājā? Kāpēc? — Dieva dēļ, ģērbieties, uzzināsit visu vēlāk. — Pāvels ievīstī- jās drēbēs, un viņi aulekšoja uz Vasilija salu.

Kad viņš pēdējo reizi redzēja Veru un viņas māti, atraitne jau labu laiku slimoja ar slimību, kura viņas gados deva maz cerību uz izveseļošanos. Pārāk naba­dzīga, lai aicinātu ārstu, viņa ņēma vērā vienīgi Varfolomeja padomus, kurš, lielīdamies ar zināšanām dažādās nozarēs, teicās pazīstam arī medicīnu. Viņš bija nenogurdināms: viņš paguva mierināt Veru, ap­kopt slimnieci, palīdzēt kalponei, skriet pēc zālēm, kuras viņš reizēm dabūja tik ātri, ka Vera brīnījās, kur gan viņš atradis tik tuvu aptieku. Zāles, ko viņš atnesa, slimniecei dažreiz nepalīdzēja, taču vienmēr padarīja viņu jautru. Un savādi — jo vairāk tuvojās viņas aiziešana, jo vairāk viņas domas pieķērās pasaulīgām lietām. Viņa gulēja un redzēja (sapnī) savu izveseļo­šanos; redzēja, kā viņas bērni Varfolomejs un Vera iet pie altāra un sāk laimīgu dzīvi, viņa baiļojās, vai šī mājiņa nebūs par šauru nākamajai ģimenei, vai izdosies atrast kādu citu tuvāk pilsētai, un tā tālāk, un tā tālāk. Blāva nāves neizteiksmība bija viņas acīs, kad viņa, pasaukusi nākamo jauno pāri pie sa­vas gultas, ar kaut kādu muļķīgu smaidu sacīja: — Nekaunies, mana Vera, saskūpsties ar savu līga­vaini; baidos kļūt akla, un tad es vairs neredzēšu jūsu laimi. — Pa šo laiku nāves roka uzgūla vecenītei aizvien smagāk un smagāk: redze un atmiņa ar katru brīdī vairāk notrulinājās. Varfolomejs neizrādīja ne­kādas skumjas; varbūt rūpes un nepārtrauktā skrai­dīšana palīdzēja viņam izklaidēties. Bet Veru sa­trauca domas gan par māti, gan arī par sevi. Kurai līgavai nav baismi pirms laulībām? Tomēr viņa visādi centās sevi nomierināt. «Esmu grēkojusi dieva priekšā,» jaunava domāja. «Nezinu, kāpēc es sākumā turēju Varfolomeju par viltīgu, par ļaunu cilvēku. Bet viņš ir daudz labāks par Pāvelu; paskatieties, kā viņš rūpējas par māmiņu: nabadziņš, pats sevi ne­žēlo — tātad viņš nav ļauns.» Pēkšņi viņas domas apmācās. «Viņam ir smags raksturs,» viņa sev sacīja, «kad viņš kaut ko negrib un viņam saka: Varfolomej, dieva dēļ, izdariet to, — viņš nodreb un nobāl. Bet,» turpināja Vera, ar mazo pirkstiņu norausdama no vaiga asaru, «es pati arī neesmu nekāds eņģelis, kat­ram savs krusts, un katram savi trūkumi: es mēģināšu labot viņu un viņš mani.»

Tad viņai iešāvās prātā jaunas šaubas: «Liekas, viņš ir bagāts; vai viņš godīgā ceļā ticis pie savas naudas? Bet to es izzināšu, viņš taču mani mīl.» Tā sevi mierināja labā, nevainīgā Vera; bet vecenītei pa to laiku kļuva aizvien sliktāk un sliktāk. Vera uzticēja savas bailes Varfolomejam, jautāja, vai ne­vajagot ataicināt garīdznieku; bet viņš saskaitās un bargi atbildēja: — Vai gribat paātrināt māmiņas nāvi? Tas ir vislabākais paņēmiens. Viņas slimība ir bīstama, bet nav vēl bezcerīga. Kas viņu uzmun­drina? Cerība izveseļoties. Bet, ja atsauksim popu, tad atņemsim pēdējo cerību. — Biklā Vera piekrita, pār­varējusi apslēpto dvēseles balsi; bet tanī dienā — lieciet vērā, tas notika otrā dienā pēc Pāvela un dai­ļās grāfienes liktenīgās satikšanās — meitas vieclīgā sirds nojauta briesmas pārāk skaidri. Pasaukusi Var­folomeju, viņa sacīja tam noteiktā balsī: — Debesu valdnieka vārdā lieku jums pie sirds — neļaujiet mā­muļai nomirt bez grēku nožēlošanas, dievs zina vai viņa līdz rītam nodzīvos, — un, asarām plūstot, no­krita uz krēsla. Kas tobrīd norisinājās Varfolomejā? Viņa acis izvalbījās, uz pieres izspiedās sviedri, viņš pūlējās kaut ko pateikt, bet nespēja izrunāt ne vārda. — Bērnišķīga mazdūšība, — viņš beidzot no­murmināja. — Tu nekam netici… jūs, cienītā, ne­ticat manām zināšanām medicīnā … Pagaidiet… man ir pazīstams ārsts, kurš zina vairāk par mani… žēl, viņš tālu dzīvo. — Tad viņš satvēra jaunavas roku un, spēji pievedis viņu pie loga, norādīja uz debesīm, nepaceldams acis: — Paskatieties, tur nebūs vēl iemirdzējusies pirmā zvaigzne, kad es jau būšu atpakaļ, un tad izlemsim; vai apsolāt, ka nesauksit garīdznieku pirms manas ierašanās? — Apsolu, ap­solu. — Tai brīdī no guļamistabas atskanēja gara no­pūta. — Steidzieties! — iesaucās Vera, mezdamās uz durvīm, pēc tam viņa vēlreiz ar neaprakstāmu skumju aizkustinājumu paskatījās uz sastingušo Varfolomeju un, pamājusi viņam ar roku, atkārtoja: — Steidzie­ties manis labad, dieva dēļ.» Varfolomejs nozuda.

Pamazām ziemas debesis aizsedzās ar mākoņiem, bet slimniecē dzīvība un nāve izcīnīja savu pēdējo cīņu. Sāka krist sniegs; vēja brāzmas klabināja logu ietvarus. Līdzko iegurkstējās sniegs, Vera skrēja pie loga skatīties, vai nenāk Varfolomejs; bet ņaudēja tikai kaķis, uz sētas tupēja kovārņi, un vārtiņus vējš vēra vaļā un cirta ciet. Nakts ar savu melno segu atsteidzās priekšlaicīgi; Varfolomeja kā nav, tā nav, un pie debesu velves nemirdz neviena zvaigzne. Vera izlēma sūtīt pēc garīdznieka veco kalponi; tā ilgi ne­atgriezās, un nav nekāds brīnums, jo pati tuvākā bija Svētā Andreja baznīca. Pēkšņi noklaudzēja vārtiņi un ķēkšas vietā ieradās Varfolomejs, bāls un uztrau­cies. — Ko? Cerību nav? — Vera nočukstēja.