ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

— Jo labāk, tomēr …

— Tomēr runa nav par to, — Varfolomejs pār­trauca, — es ar tavu palīdzību jau sen tur gribēju nokļūt. Šodien laiks brīnišķīgs; man gribas pastaigā­ties. Ņem mani līdzi!

— Nē, nē, nevaru, — Pāvels nīgri atbildēja, — vi­ņām nepatīk svešinieki. Paliec sveiks, man nav laika kavēties.

— Paklausies, Pāvel, — Varfolomejs sacīja, dus­mīgi viņam roku priekšā aizlikdams un skatīdamies uz viņu ar to skatienu, kas vienmēr neatvairāmi ietekmēja nenosvērto jaunekli. — Es tevi nepazīstu. Vakar tu lēkāji kā žagata, bet tagad esi piepūties kā tītars. Ko tas nozīmē? Kur tikai es neesmu tevi drau­dzības dēļ vedis! Tāpēc varu no tevis prasīt to pašu.

— Tā jau ir, — Pāvels atbildēja apjucis, — bet pašlaik es nevaru to darīt, jo .. . jo zinu, ka tev tur būs garlaicīgi.

— Tukšas izrunas; ja es pats gribu, tad jādomā, ka man garlaicīgi nebūs. Tev mani noteikti jāaizved: citādi tu man neesi vairs draugs.

Pāvels saminstinājās; beidzot, dūšu saņēmis, sacīja:

— Paklausies, tu esi mans draugs! Taču es zinu — šādos gadījumos tev nav nekā svēta. Vera ir glīta, šķīsta kā eņģelis, bet viņas sirds naiva. Vai tu man dosi godavārdu, ka neizliksi tīklus viņas nevainībai?

— Esi gan atradis zvērinātu sieviešu pavedēju, —• Varfolomejs pārtrauca ar tādiem kā velnišķīgiem smiekliem. — Arī bez viņas, brāl, pilsētā daudz mei­teņu. Ko tur ilgi prātot? Godavārdu es nedošu: tev man jātic, vai arī mēs saķildosimies. Ņem mani līdzi, citādi — paliec sveiks uz visiem laikiem.

Jauneklis paskatījās uz Varfolomeja bargo seju, atcerējās, ka gan viņa gods, gan manta atrodas šā cilvēka varā un strīds ar viņu nozīmē bojā eju; viņa sirds nodrebēja; viņš pateica vēl dažus nevarīgus iebildumus, tad piekrita.

Večukiņa no visas sirds pateicās Pāvelam par jauno iepazīšanos; viņa nosvērtais, rūpīgi ģērbtais biedrs tai ārkārtīgi patika; viņa pēc sava paraduma redzēja tajā izdevīgu precinieku Verai. Iespaids, ko Varfolomejs atstāja uz pēdējo, nebija tik labvēlīgs, viņa bikli atbildēja tā sveicienam, un viņas dzīvā seja pēkšņi nobālēja. Varfolomeja vaibsti bija Verai pazīstami. Divas reizes, iznākdama no baznīcas ar dievbijības pilnu dvēseli, viņa bija manījusi to stā­vam pie baznīcas ieejas akmens staba un skatāmies uz viņu ar tādu skatienu, kas iznīcināja visas dievbi­jīgās domas un kā ievainojums iegriezās viņas dvē­selē. Taču šis skatiens saistīja nabaga meiteni nevis ar mīlestības spēku, bet iedvesa viņai kaut kādas neizprotamas bailes. Varfolomejs bija stalts, ar pa­reizi veidotu seju, bet šī seja neatspoguļoja dvēseli kā spogulis, tā slēpa pārdzīvojumus kā maska; un uz viņa šķietami mierīgās pieres Galls noteikti būtu ievērojis atkritēju netikuma — augstprātības iezīmes.

Starp citu, Vera prata slēpt savu apjukumu, un diez vai kāds to manīja, izņemot Varfolomeju. Viņš uzsāka vispārēju sarunu un bija laipnāks un gudrāks nekā jebkad. Stundas pagāja nemanot; pusdienām sekoja pastaiga gar jūru, pēc tam visi atgriezās mājās, un vecenīte ķērās pie sava iemīļotā laika ka­vēkļa — pie kāršu likšanas. Bet, lai viņa centās cik cenzdamās, kā par spīti, nekas neiznāca. Varfolomejs pienāca pie viņas, atstādams otrā kaktā savu draugu, kurš sarunājās ar Veru. Redzēdams, cik sirmgalve saīgusi, viņš tai aizrādīja, ka, liekot kārtis pēc viņas paņēmiena, nevarot uzzināt nākotni un kārtis tā, kā tās guļot pašlaik, rādot pagātni. — Ak, mans mīļais! Es redzu, ka jūs esat lietpratējs; izskaidrojiet man — ko tās rāda? — večiņa neticīgi vaicāja. — Labi, — viņš atbildēja un, krēslu piebīdījis, stāstīja ilgi un klusām. Ko viņš stāstīja? Dievs zina, tikai beidzās ar to, ka Varfolomejs pavēstīja viņai tādus nelaiķa dzīves un nāves noslēpumus, kurus tā turēja par dievam un viņai vien zināmiem. Viņas krunkaino seju pārklāja auksti sviedri, zem aubītes mati saslējās stāvus; viņa drebēdama pārmeta krustu. Varfolomejs steidzīgi atkāpās nost; viņš tikpat brīvi kā iepriekš piebiedrojās jauniešu sarunai; un šī saruna droši vien būtu turpinājusies līdz pusnaktij, ja vien mūsu viesi nesteigtos projām, atcerēdamies, ka drīz vien pacels tiltu un viņiem nāksies pārnakšņot zem kla­jas debess.

Neaprakstīsim daudzas citas tikšanās Vasilija salā, kuras mūsu draugiem bija šinī vasarā. Mums pietiek zināt, ka pa šo laiku Varfolomejs aizvien vairāk iemantoja atraitnes uzticību; labsirdīgā Vera, kura

bija pieradusi akli piekrist savas mātes ieskatiem, pamazām aizmirsa nepatīkamo iespaidu, ko sveši­nieks bija atstājis sākumā; tomēr Pāvelam viņa at­klāti deva priekšroku, un, ja būtu jāsaka taisnība, tad tam bija savi iemesli: biežās tikšanās ar jauno radinieci ietekmēja jaunekli ļoti labvēlīgi; viņš sāka kārtīgāk pildīt dienesta pienākumus, pārtrauca dau­dzas vieglprātīgas pazīšanās, ar vārdu sakot, gribēja būt kārtīgs cilvēks; no otras puses, viņa nenosvērtais raksturs pakļāvās ieradumam, un viņam reizēm šķita, ka viņš būtu laimīgs ar tādu dzīvesbiedri kā Vera.

Varētu likties, ka skaistās meitenes uzmanībai pret biedru vajadzētu aizvainot Varfolomeja nevaldāmo patmīlību; taču viņš ne tikai neizrādīja neapmieri­nātību, bet izturējās pret Pāvelu sirsnīgāk un mīļāk nekā senāk; Pāvels, atmaksādams viņam ar neviltotu draudzību, pilnīgi aizmirsa visas aizdomas par Var­folomeja nodomiem, ņēma vērā visus viņa padomus, uzticēja viņam visus savus dvēseles noslēpumus. Reiz viņi sāka runāt par savām labajām īpašībām un vājī­bām — kā tas parasts draudzīgā sarunā zem četrām acīm. — Tu zini, man nepatīk glaimi, — Varfolomejs sacīja, — bet teikšu atklāti, mans draugs, ka kopš neilga laika esmu ievērojis tevī visai patīkamu pār­maiņu; un ne tikai es, daudzi saka, ka pēdējos sešos mēnešos tu esot nobriedis vairāk, nekā citi nobriest sešos gados. Tagad tev trūkst tikai viena: prasmes uz­vesties sabiedrībā. Nejoko ar šiem vārdiem, es pats nekad neesmu alcis pēc sabiedrības, es zinu, ka tā ir nulle, bet šī nulle desmitkāršo vieninieka vērtību. Paredzu tavus iebildumus: tu esi nolēmis precēties ar Veru (pie šiem vārdiem Varfolomejs brītiņu klu- seja, it kā domās iegrimis) … tu domā ar viņu pre­cēties, — viņš turpināja, — un neko citu negribi kā vien ģimenes laimi un nākamās sievas mīlestību. Tā jau ir; jūs, jaunie, domājat: saderinies — un beigta balle; bet tad viss tikai sākas. Atceries manus vār­dus — nodzīvosi ar sievu vienu gadu un atkal mek­lēsi cilvēkus; bet tad iekļūt sabiedrībā būs grūtāk. Taču cilvēki ir nepieciešami, sevišķi precētam vī­ram, — pie mums bez aizbildņiem pat taisnību neda­būsi. Varbūt tevi biedē skaļais vārds: augstākā sa­biedrība? Nomierinies: tas ir manēžas zirgs, ļoti mie­rīgs, bet liekas bīstams tāpēc, ka tam ir savi ieradumi, kam vajag piemēroties. Bet kāpēc šķiest tukšus vārdus? Labāk pārbaudi to patiesīgumu dzīvē. Parīt būs vakars pie grāfienes I. .., tev būs izdevība tur ierasties. Es vakar pie viņas biju, runāju par tevi, un viņa sacīja, ka vēloties redzēt tavu izcilo personu.

Šie vārdi, gluži kā inde, kas apgriež otrādi orga­nisma darbību, pārvērta visus jaunekļa iepriekšējos nodomus un vēlmes; nekad augstākā sabiedrībā nebi­jis, viņš nolēma mesties šajā virpulī un norunātajā vakarā bija redzams grāfienes viesistabā. Viņas māja atradās diezgan klusā ielā un no ārpuses ne ar ko neizcēlās, toties iekšā — bagāts iekārtojums, apgais­mojums. Varfolomejs jau iepriekš bija Pāvelu brīdi­nājis, ka pirmajā brīdī viņam šis tas likšoties savādi: grāfiene nesen esot atbraukusi no tālām zemēm, dzī­vojot pēc turienes paražām un aicinot pie sevis ne­lielu sabiedrību, taču tā esot pati labākā visā pilsētā. Viņi satika vairākus pusmūža cilvēkus, kas nēsāja ļoti augstas parūkas un varen platas bikses un visu vakaru nenovilka cimdus. Tas lāgā nesaskanēja ar tolaiku Pēterburgas vidusšķiras modi, kuru vienīgo Pāvels pazina, bet viņš bija devis sev vārdu ne par ko nebrīnīties, bez tam — pa kuru laiku lai viņš ievērotu šos sīkumus? Visu viņa uzmanību saistīja saimniece. Iztēlojieties dižciltīgu sievieti pilnā jau­nības plaukumā, apveltītu ar visiem krāšņumiem, ar ko vien daba un māksla var izdaiļot sieviešu dzi­mumu, par postu Ādama pēcnācējiem, turklāt iedo­mājieties, ka viņa zaudējusi vīru un attiecībā pret vīriešiem var atļauties sev to pārdrošību, kas nepie­dzīvojušus jaunekļus visvairāk valdzina. Vai gan pie tādiem kārdinājumiem Veras nevainīgais tēls spēja paturēt savu vietu vējainā Pāvela sirdī? Viņā uzlies­moja kaislība; viņš darīja visu, lai iemantotu skais­tules labvēlību, un pēc atkārtotiem apmeklējumiem ievēroja, ka grāfiene nav vienaldzīga pret viņa pū­lēm. Kāds tas bija atklājums dedzīgajam jauneklim! Pāvels neredzēja zemi sev zem kājām, viņš lidinājās sapņos .. . Bet nepatīkams starpgadījums sagrāva visas viņa pārdrošās gaisa pilis. Reiz, atrazdamies pie grāfienes diezgan lielā sabiedrībā, viņš pama­nīja, ka viņa, atgājusi malā, klusām sarunājas ar kādu vīrieti; jāpiebilst, ka šis ārkārtīgi švītīgais bra­šulis, par spīti visām pūlēm, nespēja apslēpt kādu fizisku trūkumu, kura dēļ Pāvels un Varfolomejs tam aizmuguriski bija devuši iesauku — līkkājis; ziņkāre un greizsirdība mudināja Pāvelu pieiet tuvāk, un viņš izdzirda, ka vīrietis min viņa vārdu, zobojas par viņa slikto franču valodas izrunu, bet grāfiene atļau­jas par to smieties. Mūsu jauneklis pārskaitās, gri­bēja tūdaļ mesties virsū un izrēķināties ar zobgali, bet savaldījās, iedomādamies, ka tas būtu par iemeslu jaunam, vispārējam izsmieklam. Viņš tūdaļ, ne vārda neteikdams, atstāja runātājus un nozvērējās nemūžam vairs pie grāfienes nerādīties.