ALEKSANDRS PUŠKINS - VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

Dvēseles satraukumā viņš atkal atcerējās sen pa­mesto Veru, kā grēcinieks izvirtības bezdibenī atce­ras glābšanas ceļu. Bet šoreiz viņš neatrada jaukās meitenes tuvumā meklēto prieku; mājās kā saimnieks rīkojās Varfolomejs, uzņemdams Pāvelu, kurš viņu pirms dažiem mēnešiem bija uz turieni atvedis kā ciemoties atnākušu viesi. Večiņa bija slima un ne pa jokam. Vera likās ļoti norūpējusies un izklaidīga, Pāvelu viņa saņēma neparasti vēsi un, veltīdama vi­ņam uzmanību, cik to prasīja pieklājība, taisīja zāles, skrēja pēc kalpones, kopa slimnieci un nereti sauca sev palīgā Varfolomeju. Protams, tas viss bija savādi un apbēdināja Pāvelu, kuram tagad, tāpat kā nabaga Makaram, uzbruka viena nelaime pēc otras. Viņš gri­bēja izskaidroties, bet baidījās satraukt slimo sirm­galvi un Veru, kura jau tāpat bija mātes slimības nomākta. Palika tikai viena izeja — izrunāties ar Varfolomeju. To izlēmis, Pāvels, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, drīz pēc pusdienas devās projām un, neviena neaizkavēts, pazuda, diezgan strupi pateicis Varfolomejam, ka vēlas viņu redzēt rīt no rīta.

Lai iedomātos stāvokli, kādā nelaimīgais Pāvels otrā dienā gaidīja savu bijušo draugu un tagadējo sāncensi, vajag saprast visas tās dažādās kaislības, kas tobrīd cīnījās viņa dvēselē un kā plēsīgi putni gribēja saplēst gabalos savu laupījumu. Viņš zvērēja uz mūžu aizmirst grāfieni, un tanī pašā laikā viņa sirds lies­moja mīlestībā pret pievīlēju; viņa pieķeršanās Verai nebija tik kvēla; taču viņš mīlēja to ar brāļa mīlestību, augstu vērtēja viņas labvēlību un bija pārliecināts, ka viņa no tā novērsusies uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Kas gan bija vainīgs visās šajās lik­stās? Blēdīgais Varfolomejs, šis cilvēks, kuru viņš kādreiz saucis par savu draugu un kurš, pēc viņa domām, tik nežēlīgi pievīlis viņa uzticību. Ar kādu nepacietību viņu gaidīja Pāvels, ar kādu sarūgtinā­jumu viņš skatījās ārā, kur plosījās tieši tāds pats putenis kā viņa dvēselē! «Nekrietnelis,» viņš do­māja, «viņš izmanto nelāgo laiku, lai izbēgtu no manas taisnīgās atriebības; viņš atņems man pēdējo prieku — pateikt šim nekauņam tieši acīs, cik ļoti es viņu neieredzu!»

Bet, kamēr vēl Pāvels mocījās ar šīm šaubām, atvē­rās durvis, un Varfolomejs ienāca ar tādu stindzinošu mieru, ar kādu Komandora statuja ierodas pie dona 2uana uz vakariņām. Tomēr viņa sejas izteiksme drīz vien kļuva cilvēciskāka; viņš tuvojās Pāvelam un sacīja ar līdzjūtīgas draudzības izteiksmi sejā: — Tevi nevar pazīt, mans draugs; kas tev par bēdām? Izkrati man savu sirdi.

— Es tev neesmu nekāds draugs! — Pāvels iesau­cās, atlēkdams no viņa nost kā no saniknotas čūskas; drebēdams pie visas miesas, ar asiņu pielijušām acīm jauneklis caur asarām, varbūt netaisnu dusmu pār­ņemts, aizgūtnēm pateica visu, ko juta.

Varfolomejs klausījās viņā ar apvainojošu vienal­dzību un pēc tam sacīja:

— Tavi vārdi ir nekaunīgi, un tu būtu pelnījis sodu; bet es tev piedodu: tu esi jauns un vēl neproti novērtēt ne vārdus, ne cilvēkus. Kādreiz, kad tev bez manas palīdzības būtu nācies bāzt galvu cilpā, tu ar mani tā nerunāji. Bet tagad tas viss ir aizmirsts, jo meitenes vēsā izturēšanās ieskrambāja tavu patmī­līgo dvēselīti. Tu atļaujies nerādīties mēnešiem, dzīt nez ar ko nez kādas palaidnības, bet man vajadzētu tevis dēļ paciesties un neiet turp, kur gribu. Nē, cienītais, — iešu pie večiņas, kaut vai tikai tev par spīti. Turklāt man ir vēl citi iemesli, man nav tie jāslēpj — tātad zini: Vera mani mīl.

— Tu melo, nelieti! — Pāvels, zaudējis savaldīša­nos, iesaucās. — Vai gan eņģelis var mīlēt velnu?

— Tev var piedot šo neticību, — Varfolomejs zob­galīgi atbildēja, — daba nav apveltījusi mani ar tādu skaistumu kā tevi; tāpēc tu arī savaldzini dižciltīgas dāmas, savaldzini uz mūžu, neglābjami, nemainīgi.

Šo izsmieklu Pāvels nespēja izturēt, it sevišķi tāpēc, ka viņš jau sen turēja Varfolomeju aizdomās par līdzdalību viņa un grāfienes draudzības izjaukšanā. Viņš trakās dusmās metās virsū sāncensim, gribēja to uz vietas nogalināt, bet šinī brīdī juta triecienu pakrūtē; viņam aizrāvās elpa, un šis nesāpīgais sitiens uz brīdi laupīja viņam samaņu. Atģidies viņš atradās pie istabas pretējās sienas, durvis bija aizvērtas, Var­folomejs aizgājis, un it kā pa miegam Pāvels atcerē­jās tā pēdējos vārdus: — Lēnāk, jaunais cilvēk, neesi saticies ar sev līdzīgu.

Pāvels drebēja no šausmām un dusmām; caur galvu viņam šāvās tūkstoš domu. Gan viņš nolēma sameklēt Varfolomeju kaut vai pasaules malā un sadragāt vi­ņam galvaskausu; gan taisījās iet pie sirmgalves un atklāt viņai un Verai visus agrākos nodevēja nedar­bus; viņš atcerējās apburošo grāfieni, gribēja viņu gan nodurt, gan, iepriekšējo nodomu neatmetot, ar viņu izskaidroties; to saskaņot, protams, bija grūti. Viņam trūka elpas; viņš kā bezprātīgs izskrēja pa­galmā, juzdams karsoņa pazīmes: bāls, nekārtīgi ģēr­bies, viņš skraidīja pa ielām un droši vien būtu atra­dis visu šaubu atrisinājumu dziļajā ĪŅlevā, ja vien tā tobrīd, kā par laimi, nebūtu ievīstījusies savā ledus kažokā.

Vai nu liktenis bija paguris Pāvelu vajāt, vai arī gribēja to ievainot vēl dziļāk, dodams nelaimē brīdi atelpas, bet, mājās atgriežoties, viņš atrada negaidītu savu lielāko alku piepildījumu. Priekšistabā viņu sa­gaidīja grezni ģērbtais grāfienes I.. . sulainis un iedeva vēstulīti; Pāvels satraukti atvēra to un izlasīja šādus vārdus, kas bija rakstīti ar viņam pārāk labi pazīstamo grāfienes roku:

«Ļauni cilvēki gribēja mūs sanaidot; es visu zinu; ja esat saglabājis kaut pilienu mīlestības pret mani, kaut pilienu līdzjūtības, tad atnāciet tikos un tikos vakarā. Mūžam Tava I.»

Cik vientiesīgi ir tie, kas mīl! Pāvels, pārlaidis acis šīm maģiskajām rindām, aizmirsa gan Veras draudzību, gan Varfolomeja naidu; visa esošā, bijusī un nākošā pasaule viņam bija ietilpināta papīra strē­melē; viņš spiež to pie krūtīm, skūpsta, vairākas rei­zes tuvina gaismai. — Nē! — viņš sajūsmā iesaucas. — Tas nav māns; es tiešām, tiešām esmu laimīgs; tā neuzrakstīs, tā nevar uzrakstīt neviens cits, tikai viņa. Bet vai tikai šī blēde negrib mani pievilināt un apcelt un ņirgāties par mani tāpat kā senāk? Nē! Zvēru, ka tas nenotiks. «Tava — mūžam tava», lai viņa man dzīvē pierāda, ko šie vārdi nozīmē. Ja ne … viņas labā slava tagad ir manā varā.

Noteiktajā stundā mūsu Pāvels, skaists un uzcirties, stāv jau uz grāfienes platajām kāpnēm; viņu bez pieteikuma ieved viesistabā, kur viņam par nepatiku jau sapulcējušies vairāki apmeklētāji, starp kuriem līkkāja tomēr nav. Saimniece ar viņu apsveicinās strupi, tik tikko ar viņu runā, taču ne velti viņa paskatās uz Pāvelu ar savām lielajām, melnajām acīm un tās tvīksmaini nolaiž: mistiskā mīlestības ābece, kuru profāni nesaprot. Viesi sāk spēlēt kārtis, saimniece, atsacīdamās piedalīties, paskaidro, ka vi­ņai būšot patīkami atsēsties pēc kārtas blakus katram spēlētājam, jo viņa cerot atnest tam laimi. Visi nevar vien nobrīnīties par viņas smalko pieklājību. Pēc kāda laiciņa grāfiene, griezdamās pie jaunekļa, saka:

— Jūs sen neesat pie mums bijis, vai nemanāt zinā­mas pārmaiņas šīs istabas greznojumos? Piemēram, sākumā aizkari karājās uz lauru vītnēm, bet man likās — labāk likt to vietā bultas. — Trūkst siržu, — Pāvels atbild diezgan pasausi un diezgan pieklājīgi.