• Пожаловаться

ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. год выпуска: 1969, категория: Классическая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

ALEKSANDRS PUŠKINS VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ALEKSANDRS PUŠKINS VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ tulkojusi Ārija Elksne Sastādītājs Jāzeps Osmanis Mākslinieks Arturs Apinis izdevniecība Liesma 1969 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS: другие книги автора


Кто написал VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pārējās vienpadsmit dienas stundas, kā tas mēdz būt, viņam likās garas kā mūžība. Vēl nebija gluži satumsis, kad viņš jau klaiņoja gar grāfienes māju; tur ne­viens netika pieņemts, parādes istabās ugunis nedega, tikai kādā tālā nostūrī mirgoja vāja gaismiņa. «Tur mani gaida daiļava,» Pāvels klusībā domāja, un viņa dvēsele jau priekšlaikus grima svētlaimē.

Pulkstenis Domes tornī lēnām nosita vienpadsmit, un Pāvels, mīlestības spārnots . . . Bet šeit es savu tēlojumu pārtraukšu un, atdarinādams senatnes, vi­dus un jaunāko laiku labākos klasiskos un romantis­kos rakstniekus, ļaušu jums to papildināt pašiem ar savu iztēli. īsi un skaidri: Pāvels jau cer baudīt svēt­laimi . .. pēkšņi pie kabineta durvīm klusām klauvē, grāfiene apjukusi atver durvis, uzticamā kalpone ziņo, ka pie sētas ieejas stāvot kāds cilvēks, kuram ārkārtīgi nepieciešams redzēt jauno kungu. Pāvels dusmojas, liek pateikt, ka viņam nav laika, nezina, ko darīt, iziet priekšnamā, viņam saka, ka svešinieks nupat kā aizgājis. Viņš atgriežas pie mīļotās. — Ne­kas mani nevar šķirt no tevis, — viņš kaislīgi aplie­cina. Bet atkal klaudzina, un istabene ienāk, atkārto­dama iepriekšējos vārdus. — Sūtiet svešinieku pie velna, — Pāvels kliedz, piecirzdams kāju pie grī­das, — vai arī es viņu nogalināšu! — Viņš iziet ārā, uzzina, ka tas atkal aizgājis, noskrien pa kāpnēm pagalmā, bet tur no viņa nav ne vēsts, tikai lielām pārslām krīt sniegs. Pāvels bar kalpotājus, aizliedz laist iekšā, lai nāktu kas nākdams, vēl dedzīgāks nekā iepriekš atgriežas pie satrauktās grāfienes, bet paiet dažas minūtes, un klauvē trešo reizi, vēl stiprāk, vēl ilgāk. — Nē, diezgan! — viņš iesaucas, no trakām dusmām zaudējis savaldīšanos. — Es izzināšu, kas tas par spoku; tas ir kaut kāds joks. — Izskriedams priekšistabā, viņš pamana mēteļa stūri, kas tik tikko pagūst nozust aiz durvīm; uzmetis plecos šineli, viņš paķer niedres spieķi un pa kaklu pa galvu izskrien pagalmā, dzird noklaudzam vārtiņus, kas nupat aiz kāda aizveras. — Stāt, stāt, kas tu tāds esi? — Pāvels kliedz viņam nopakaļ un, izdrāzies uz ielas, redz no tālienes liela auguma vīrieti, kurš it kā apstājas, lai pamātu tam ar roku, un pazūd šķērsieliņā. Nepacie­tīgais Pāvels viņam seko, liekas, panāks viņu; pie kādas šķērsieliņas tas atkal apstājas, pamāj ar roku un nozūd. Tā jauneklis seko svešiniekam no ielas ielā un beidzot attopas, iegrimis līdz ceļiem sniega ku­penā starp zemām mājiņām pie kāda krustceļa, ko nekad agrāk nav redzējis; bet svešinieks bija pazudis bez pēdām. Pāvels apstulba, un atzīšos: neapskau­žams stāvoklis — noskriet vairākas verstis un atjēg­ties sniegā pašā nakts vidū nez kādā pasaules malā. Ko darīt? Kurp iet? — Apmaldīsies. Varbūt pieklau­dzināt pie tuvākajiem vārtiem? — Neuzmodināsi. Pāvelam par negaidītu prieku brauc garām kama­nas. — Vaņka! — viņš uzsauc. — Ved mani mājās uz tādu un tādu ielu! — Paklausīgais Vaņka ved nez pa kādām vietām, gurkst sniegs zem kamanām, cauri skrejošiem mākoņiem braucējiem blāvi mirgo mēness Zukovska gaumē. Tā viņi brauc ilgi, ilgi, vēl vienmēr nav pazīstamu vietu; un beidzot galīgi izbrauc ārā no pilsētas. Pāvelam, tīri dabiski, iešaujas prātā visi vecie nostāsti par līķiem, kas atrasti Vilku laukā, par važoņiem, kuri tur nogalina savus braucējus, un tā tālāk, un tā tālāk. — Kurp tu mani ved? — viņš jautā stingrā balsī; atbildes nav. Tad mēness gaismā viņš iedomājas apskatīt važoņa skārda numuru un, sev par izbrīnu, pamana, ka uz šā numura nav ne daļas, ne kvartāla, bet lieliem savādas formas un lējuma cipariem tur rakstīts 666. numurs, apokaliptiskais skaitlis, kā viņš vēlāk atcerējās. Ļaunu aizdomu pār­ņemts, mūsu jauneklis vēl skaļāk atkārtoja iepriek­šējo jautājumu un, atbildi nesaņēmis, ar visu spēku iesita ar spieķi važonim pa muguru. Bet kādas bija viņa šausmas, kad no šā sitiena nograbēja kauli, kad šķietamais važonis, galvu atpakaļ pagriezis, parādīja viņam ģindeņa seju un kad šī seja, šausmīgi žokļus atņirgusi, sacīja neskaidrā balsī: — Lēnāk jaunais cilvēk; neesi saticies ar sev līdzīgu. — Nabaga jaunek­lim tik vien vairs bija spēka, lai pārmestu krustu, no kura viņa rokas sen bija atradinājušās. Šai brīdī kamanas apgāzās, atskanēja mežonīgi smiekli, uz- brāzās briesmīgs viesulis; ekipāža, zirgs, važonis — viss saplūda ar sniegu, un Pāvels palika viens pats aiz pilsētas vārtiem, tik tikko dzīvs no bailēm.

Otrā dienā jauneklis bez spēka gulēja gultā savā istabā. Viņam līdzās stāvēja labsirdīgs, pavecs audzi­nātājs un, ar vienu roku turēdams nespēcīgo kunga roku, bieži novērsās, lai ar otru plaukstu noslaucītu asaru, kas paslepus sanesās viņa acīs un aptumšoja vājo redzi. — Kungs, kungs, — viņš sacīja, — ne velti es aizrādīju jūsu žēlastībai, ka no nakts uzdzīves nekāda labuma nav. Kur jūs bijāt pazudis? Kas ar jums notika? — Pāvels viņu nedzirdēja: viņš brīžam ar mežonīgu skatienu urbās kaktā, brīžam iegrima snaudā, pusmiegā drebēja un smējās, brīžam lēca augšā no gultas kā vājprātīgs, sauca sieviešu vārdus, pēc tam atkal iekrita ar seju spilvenos. «Nabaga Pāvels Ivanovičs!» audzinātājs klusībā nodomāja. «Dievs, esi viņam žēlīgs, viņš, acīm redzot, zaudējis prātu,» — un, labsirdības pārņemts, nogaidījis pirmo izdevīgo brīdi, aizskrēja pie ārsta. Ārsts, ieraudzījis slimnieku, kurš nepazina apkārtējos, un pataustījis viņa drudžaino pulsu, pašūpoja galvu. Arējās pa­zīmes bija cita citai pretrunīgas, un no tām par sli­mību nevarēja neko secināt: viss mudināja uz do­mām, ka slimības cēlonis slēpjas dvēselē, nevis miesā. No pagātnes slimnieks gandrīz neko neatcerējās, viņa dvēseli^ liekas, nomāca kāda drausmīga priekšno­jauta. Ārsts, uzticīgā audzinātāja pierunāts, kopā ar viņu visu dienu neatgāja no jaunekļa gultas; pret vakaru slimnieka stāvoklis kļuva bezcerīgs; viņš svaidījās, raudāja, lauzīja rokas, runāja par Veru, par Vasilija salu, viņš sauca palīgā dievs vien zina ko, paķēra cepuri, rāvās uz durvīm, ārsts un sulai­nis kopīgiem spēkiem tik tikko varēja viņu noturēt. Šī briesmīgā krīze turpinājās vēl pēc pusnakts; pēk­šņi slimnieks nomierinājās, viņam kļuva vieglāk; bet cīņa bija pilnīgi izsmēlusi dvēseles un miesas spēkus, viņš iegrima nāves miegā, pēc tam krīze atkārtojās.

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


ALEKSANDRS PUŠKINS: ĒĢIPTES NAKTIS
ĒĢIPTES NAKTIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE
GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: KAPTEIŅA MEITIŅA
KAPTEIŅA MEITIŅA
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: KIRDŽALI
KIRDŽALI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS: ROSLAVĻEVS
ROSLAVĻEVS
ALEKSANDRS PUŠKINS
Отзывы о книге «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ»

Обсуждение, отзывы о книге «VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.