ALEKSANDRS PUŠKINS - VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

— Bet jauni izgreznojumi ir ne tikai viesistabā, — grāfiene turpina un, pieceldamās no krēsla, piebilst:

— Vai nevēlaties ieskatīties dīvānu istabā; tur pa­kārti nesen atvestie gobelēni ar lielisku zīmējumu. — Pāvels paklanās un seko viņai. Neizprotamas jūtas lika viņa sirdij pukstēt straujāk, kad viņš iegāja šajā brīnišķīgajā istabā. Tā bija reizē ziemas oran­žērija un dīvānu istaba. Miršu koki, novietoti gar sienām, padarīja maigāku kandelabru spilgto gaismu, kas, atstādama ēnā aiz miršu kokiem noliktos krāšņos dīvānus, viegli apmirdzēja gobelēnu tapetes, kur bija attēlotas saldkaisli satraucošas teiksmaino dievu mī­lestības uzvaras. Iepretim anfilādei atradās trimo, bet

tam blakus uz sienas Eiropas nolaupīšana — kā pie­rādījums tam, ka skaistuma spēks ikvienu spēj pār­vērst par dzīvnieku. Pie šā trimo sākās liktenīgā iz­skaidrošanās. Katram piedzīvojušam cilvēkam zi­nāms, ka iemīlējušos cilvēku saruna vienmēr ir visnežēlīgākā amplifikācija, tātad es pastāstīšu tikai par tās būtību. Grāfiene apgalvoja, ka zobgalības par slikto franču valodas izrunu attiekušās nevis uz Pāvelu, bet uz kādu viņa vārda līdzinieku, ka viņa ilgi neesot varējusi saprast, kāpēc viņš vairs nerādo­ties, ka beidzot Varfolomejs viņai to izskaidrojis, un tā tālāk, un tā tālāk. Kaut arī Pāvelam likās dīvaini, ka Varfolomejs zina šo lietu, ko neviens tam nebija stāstījis, un ka ir uzņēmies šinī gadījumā samierinā­tāja lomu, taču viņš, pats par sevi saprotams, noticēja itin visam; tomēr stūrgalvīgi izlikās, ka nekam netic. — Kādu pierādījumu jūs vēl vēlaties? — grāfiene beidzot ar maigu nepacietību jautāja. Pāvels, kā jau pieklājīgs jauneklis, par atbildi kvēli noskūpstīja viņai roku; grāfiene ietiepās, baiļojās, gribēja steig­ties atpakaļ pie viesiem; viņš nokrita ceļos un, cieši satvēris grāfienes delnas, draudēja, ka nelaidīšot vaļā un turklāt vēl šinī pašā brīdī nošaušoties. Šī taktika deva vēlamos panākumus — liegs, drebošs rokas spiediens un kluss čuksts: — Rīt vienpadsmitos naktī pie sētas ieejas, — skaļāk par pulveri un lielgabaliem pavēstīja laimīgajam Pāvelam par viņa uzvaru.

Grāfiene atgriezās viesistabā īstajā laikā; divi no spēlmaņiem gandrīz vai bija sākuši kauties. — Pa­skatieties, — viens no viņiem sacīja grāfienei, no dusmām aizelsies, — es par velti paspēlēju vairākus simtus dvēseļu, bet viņš … — Jūs gribējāt teikt — vairākus simtus rubļu, — viņa to cienīgi pār­trauca. — Jā, jā, piedodiet… es pārteicos, — ķild­nieks atbildēja stostīdamies, iesāņus uz jaunekli blenzdams. Spēlmaņi pārtrauca ķildu, un troksnis ap­klusa kā uz burvju mājienu. Šoreiz Pāvels laida visu gar ausīm. Dvēseles satraukums neļāva viņam ilgi uzturēties sabiedrībā, viņš steidzās mājās, lai atpūs­tos, bet miegs ilgi nenāca aizvērt viņa plakstus; pati īstenība viņam bija kā salds sapnis. Uzkurinātā fan­tāzija visu laiku uzbūra viņam skaistules melnās, lie­lās, valgās acis. Tās viņu neatstāja pat miegā; bet sapņi vai no slepenas nojausmas vai no nervu uzbu­dinājuma vienmēr beidzās ar kaut ko dīvainu. Te viņš pastaigājās pa zaļu zāli; viņa priekšā auga divi apbrīnojamas krāsas ziedi; bet, līdzko viņš pieskā­rās kātam, vēlēdamies tos noplūkt, tūdaļ izslējās melna, melna čūska un apšļāca ziedus ar indi. Te atkal viņš lūkojās dzidrā ezera spogulī, pie krasta ūdens dibenā rotājās divas zelta zivtiņas; bet, līdzko viņš iegremdēja pēc tām roku, rāpuļveida briesmoņi viņu pārbiedēja un uzmodināja. Te atkal viņš naktī pastaigājās zem smaržīga vasaras debess juma, un augstumos nešķirami mirdzēja divas spožas zvaigznī­tes; bet viņš vēl nepaguva par tām nopriecāties, kad tumšajos rietumos radās melns plankums un, izstie­pies par garu mākoņčūsku, aprija zvaigznītes. Katru reizi, kad tāds sapnis uztrūcināja Pāvelu no miega, viņa satrauktās domas neapzināti uzmeklēja Varfo­lomeju; bet pēc neilga laika atkal uzvarēja melnās acis, kamēr jaunas šausmas neaizdzina valdzinošo sapni. Tomēr, tam visam par spīti, Pāvels, nogulējis līdz pusdienai, piecēlās priecīgāks nekā jebkad agrāk.

Pārējās vienpadsmit dienas stundas, kā tas mēdz būt, viņam likās garas kā mūžība. Vēl nebija gluži satumsis, kad viņš jau klaiņoja gar grāfienes māju; tur ne­viens netika pieņemts, parādes istabās ugunis nedega, tikai kādā tālā nostūrī mirgoja vāja gaismiņa. «Tur mani gaida daiļava,» Pāvels klusībā domāja, un viņa dvēsele jau priekšlaikus grima svētlaimē.

Pulkstenis Domes tornī lēnām nosita vienpadsmit, un Pāvels, mīlestības spārnots . . . Bet šeit es savu tēlojumu pārtraukšu un, atdarinādams senatnes, vi­dus un jaunāko laiku labākos klasiskos un romantis­kos rakstniekus, ļaušu jums to papildināt pašiem ar savu iztēli. īsi un skaidri: Pāvels jau cer baudīt svēt­laimi . .. pēkšņi pie kabineta durvīm klusām klauvē, grāfiene apjukusi atver durvis, uzticamā kalpone ziņo, ka pie sētas ieejas stāvot kāds cilvēks, kuram ārkārtīgi nepieciešams redzēt jauno kungu. Pāvels dusmojas, liek pateikt, ka viņam nav laika, nezina, ko darīt, iziet priekšnamā, viņam saka, ka svešinieks nupat kā aizgājis. Viņš atgriežas pie mīļotās. — Ne­kas mani nevar šķirt no tevis, — viņš kaislīgi aplie­cina. Bet atkal klaudzina, un istabene ienāk, atkārto­dama iepriekšējos vārdus. — Sūtiet svešinieku pie velna, — Pāvels kliedz, piecirzdams kāju pie grī­das, — vai arī es viņu nogalināšu! — Viņš iziet ārā, uzzina, ka tas atkal aizgājis, noskrien pa kāpnēm pagalmā, bet tur no viņa nav ne vēsts, tikai lielām pārslām krīt sniegs. Pāvels bar kalpotājus, aizliedz laist iekšā, lai nāktu kas nākdams, vēl dedzīgāks nekā iepriekš atgriežas pie satrauktās grāfienes, bet paiet dažas minūtes, un klauvē trešo reizi, vēl stiprāk, vēl ilgāk. — Nē, diezgan! — viņš iesaucas, no trakām dusmām zaudējis savaldīšanos. — Es izzināšu, kas tas par spoku; tas ir kaut kāds joks. — Izskriedams priekšistabā, viņš pamana mēteļa stūri, kas tik tikko pagūst nozust aiz durvīm; uzmetis plecos šineli, viņš paķer niedres spieķi un pa kaklu pa galvu izskrien pagalmā, dzird noklaudzam vārtiņus, kas nupat aiz kāda aizveras. — Stāt, stāt, kas tu tāds esi? — Pāvels kliedz viņam nopakaļ un, izdrāzies uz ielas, redz no tālienes liela auguma vīrieti, kurš it kā apstājas, lai pamātu tam ar roku, un pazūd šķērsieliņā. Nepacie­tīgais Pāvels viņam seko, liekas, panāks viņu; pie kādas šķērsieliņas tas atkal apstājas, pamāj ar roku un nozūd. Tā jauneklis seko svešiniekam no ielas ielā un beidzot attopas, iegrimis līdz ceļiem sniega ku­penā starp zemām mājiņām pie kāda krustceļa, ko nekad agrāk nav redzējis; bet svešinieks bija pazudis bez pēdām. Pāvels apstulba, un atzīšos: neapskau­žams stāvoklis — noskriet vairākas verstis un atjēg­ties sniegā pašā nakts vidū nez kādā pasaules malā. Ko darīt? Kurp iet? — Apmaldīsies. Varbūt pieklau­dzināt pie tuvākajiem vārtiem? — Neuzmodināsi. Pāvelam par negaidītu prieku brauc garām kama­nas. — Vaņka! — viņš uzsauc. — Ved mani mājās uz tādu un tādu ielu! — Paklausīgais Vaņka ved nez pa kādām vietām, gurkst sniegs zem kamanām, cauri skrejošiem mākoņiem braucējiem blāvi mirgo mēness Zukovska gaumē. Tā viņi brauc ilgi, ilgi, vēl vienmēr nav pazīstamu vietu; un beidzot galīgi izbrauc ārā no pilsētas. Pāvelam, tīri dabiski, iešaujas prātā visi vecie nostāsti par līķiem, kas atrasti Vilku laukā, par važoņiem, kuri tur nogalina savus braucējus, un tā tālāk, un tā tālāk. — Kurp tu mani ved? — viņš jautā stingrā balsī; atbildes nav. Tad mēness gaismā viņš iedomājas apskatīt važoņa skārda numuru un, sev par izbrīnu, pamana, ka uz šā numura nav ne daļas, ne kvartāla, bet lieliem savādas formas un lējuma cipariem tur rakstīts 666. numurs, apokaliptiskais skaitlis, kā viņš vēlāk atcerējās. Ļaunu aizdomu pār­ņemts, mūsu jauneklis vēl skaļāk atkārtoja iepriek­šējo jautājumu un, atbildi nesaņēmis, ar visu spēku iesita ar spieķi važonim pa muguru. Bet kādas bija viņa šausmas, kad no šā sitiena nograbēja kauli, kad šķietamais važonis, galvu atpakaļ pagriezis, parādīja viņam ģindeņa seju un kad šī seja, šausmīgi žokļus atņirgusi, sacīja neskaidrā balsī: — Lēnāk jaunais cilvēk; neesi saticies ar sev līdzīgu. — Nabaga jaunek­lim tik vien vairs bija spēka, lai pārmestu krustu, no kura viņa rokas sen bija atradinājušās. Šai brīdī kamanas apgāzās, atskanēja mežonīgi smiekli, uz- brāzās briesmīgs viesulis; ekipāža, zirgs, važonis — viss saplūda ar sniegu, un Pāvels palika viens pats aiz pilsētas vārtiem, tik tikko dzīvs no bailēm.