ALEKSANDRS PUŠKINS: VIENTUĻA MAJIŅA VASILIJA SALĀ

Tādā kārtā Pāvels, pēc kura aizsūtīja trešajā dienā, pa ceļam izdibinājis visu, ko večiņa zināja no nelai­mīgo notikumu virknes, atrada savu jauno radinieci slimu tēva Joana mājā. Viesmīlīgā ģimene lūdza

Pāvelu palikt pie viņiem, kamēr Vera izveseļosies. Vieglprātīgais jaunais cilvēks īsā laikā bija saņēmis tik daudz garīgu satricinājumu, kuru apslēptie iemesli palika tīti tādā briesmīgā tumsā, ka tas atstāja ne­izdzēšamu iespaidu uz viņa iztēli un raksturu. Viņš kļuva nopietns un bieži vien iegrima dziļās pārdo­mās. Viņš aizmirsa gan noslēpumainās grāfienes skaistumu, gan jaunības trakulīgās izpriecas, kam bija tik postošas sekas. Viņš vienīgi lūdza debesis, lai Vera izveseļotos un viņš varētu kalpot tai kā priekšzīmīgs vīrs. Brīžos, kad viņi tikās divatā, viņš nolēma atklāt tai šos nodomus; bet Vera, citādi iztu­rēdamās pret viņu ar māsas uzticību, Pāvela priekš­likumus noteikti un stingri noraidīja. — Tu esi jauns, Pāvel, — viņa sacīja, — bet es jau savu laiku no­ziedējusi; mani drīz paņems kaps, un tur visužēlīgais dievs varbūt man piedos un dāvās mieru. — Šī doma Veru neatstāja ne uz brīdi; turklāt, liekas, viņu mo­cīja slepena pārliecība, ka viņa ar savu nenoteiktību atļāvusi ļaundarim pazudināt māti šinī un varbūt arī — kas zina? — nākamajā dzīvē. Nekāda ārstēšana nespēja atdot viņai ne dzīvesprieku, ne veselību. Vi­ņas vaigu sārtums nobāla, debešķīgās acis, zaudē­jušas senāko možumu, vēl valdzināja ar ilgu pilnām skumjām, kas māca viņas jauko dvēseli. Pavasaris vēl nebija paguvis ietērpt laukus jaunā zaļumā, kad šis ziediņš, kas solīja krāšņu plaukumu, uz mūžu pa­slēpās visu pieņemošajā dabas klēpī.

Viegli iedomāties, ka Vera pirms nāves uzticēja sava pēdējā dzīves gada notikumus, kurus zināja tikai viņa, ne vien garīgajam tēvam, bet arī Pāvelam. Kad viņa nomira, jauneklis neraudāja, neizrādīja ne­kādas skumjas. — Taču drīz pēc tam viņš atstāja galvaspilsētu un kopā ar vecu sulaini apmetās tālā dzimtmuižā. Tur viņu visā apkārtnē turēja par savād­nieku, un viņš patiesi izrādīja gara vājuma pazīmes. Pēc viņa atbraukšanas ne tikai kaimiņi, bet pat zem­nieki un kalpi to nebija ne reizes redzējuši. Viņš ataudzēja sev bārdu un matus, pa trim mēnešiem nenāca ārā no kabineta, lielāko daļu rīkojumu deva rakstiski, un reizēm, kad viņam uz galda nolika pa­pīru parakstīšanai, viņš to atdeva atpakaļ, uzvilcis sava vārda vietā svešu, savādu parakstu. Sievietes viņš necieta, bet, kad negaidot parādījās garš, gaiš­matains cilvēks ar pelēkām acīm, Pāvels krampjaini raustījās un trakoja. Reiz, pēc sava paraduma pa istabu staigādams, viņš piegāja pie durvīm tieši tanī pašā laikā, kad Lavrentijs tās negaidot vēra vaļā, lai viņam kaut ko ziņotu. Pāvels nodrebēja. — Tu — es viņu nenogalināju, — viņš sacīja saraustīti un pēc nedēļas lūdza vecajam audzinātājam piedošanu, jo bija izgrūdis to ārā tik neuzmanīgi, ka tas gandrīz ielauza pret starpsienu sev pakausi. — Pēc tam, — Lavrentijs stāstīja, — es vienmēr pieklauvēju, un tikai pēc tam gāju ar ziņojumu pie viņa žēlastības.

Pāvels nomira vēl samērā jauns. Viņa un Veras dzīves stāstu zina daži vidusšķiras pilsoņi Pēterburgā, no tiem es dzirdēju to mutiski. Starp citu, cienījamie lasītāji, jūs labāk par mani varēsit spriest, vai tam var ticēt un no kurienes velniem šī patika iejaukties cilvēku darīšanās, kad viņiem neviens to nelūdz?

Tits Kosmokratovs