ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR MIRUŠO CARA MEITU UN SEPTIŅIEM VAROŅIEM

Cars no cares atvadījās,

Tālā ceļā sataisījās,

Care logam piesēdās

Gaidīt, kamēr mājās jās.

Augu dienu gaidīt gaida,

Plaša veras lauku klaida;

Kamēr riets aiz ausmas nāk,

Skatot acis sāpēt sāk.

Neredzēt vairs drauga mīļā,

Vētra brāžas laukā zviļā,

Sniegu jauc un kopā krāj,

Sniega vāli zemi klāj.

Devīts mēnesis jau pāri,

Vēl tā vēro tāles kāri.

Svētvakars kad iestājies,

Carei meitu dāvā dievs.

Atnāk rīts, un tas patiesi

Atved līdzi alkto viesi, —

Tālos ceļus izbeidzis,

Cars, pats tētiņš, pārnācis.

Tā pret caru acis cēla,

Nopūta no krūtīm žēla

Lauzās tai, sirds pagura —

Mesas laikā nomira.

Caram bēdas pāri spēkiem,

Tomēr nebij viņš bez grēkiem;

Zuda gads un bēdu svars,

Citu apprecēja cars.

Lai mēs nerunātu nieku,

Care jauka bij pārlieku:

Smuidra, piemīlīgs tai vaigs,

Prāts it možs un skatiens maigs;

Tomēr lepna patmīlībā,

Patvaļībā, greizsirdībā.

Pūrā viņai iekļuvis

Bij kāds dīvains spogulis;

Spogulim bij tāda spēja,

Ka tas sarunāties spēja,

Viņam, spogulim, vien tā

Uzsmaidīja laipnībā,

Spoguli ar jokiem sveica,

Rotādamās viņam teica:

«Labais spogulīti, draugs,

Saki, patiesīgs un jauks,

Vai visskaistākā es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulītis pretī sīc:

«Tikai tu, un veltīgs strīds;

Care, tu kā gaiša diena,

Sārta, skaista kā neviena.»

Un nu care iesāk smiet,

Galvu augstāk, lepnāk sliet,

Acis mirkšķināt un smaidīt

Un ar pirkstiem knipjus raidīt,

Jautri griežas virpulī,

Lepni skatās spogulī.

Tikmēr cara meita jauka

Savā va)ā auga, plauka,

Visas rūpes kliedēja,

Izslējās un ziedēja

Gaišu seju, melnacaina,

Laipnu dabu, brīnumainu.

Precinieks tai radās reiz —

Karaļdēls, saukts Jelisejs.

Vedējs atbrauc, cars min godam,

Kas tā meitai pūrā dodams:

Pilsētas dos septiņas,

Pilis simts un deviņas.

Saderībām uzposdamās,

Tad nu care rotādamās

Spogulpriekšā nostājās

Un ar viņu runājās:

«Vai es gaiša tā kā diena?

Sārta, skaista kā neviena?»

Ko tai atbild spogulis?

«Skaista, nestrīdēšos vis,

Tomēr cara meita staltā

Pati skaistākā un baltā.»

Kā nu care atlieksies,

Kā ar roku vēzēsies,

Kā pa spogulīti tēmēs,

Kāju piesitot pie zemes! …

«Stikliņ tu, sasodītais,

To tu melo man, ka baiss.

Viņa drīkst pret mani stāties?

Niķiem tiem būs remdināties!

Lūk, kas izaudzis no tās —

Balta gan, nav jābrīnās:

Māte grūtniecībā sērās

Augas dienas sniegā vērās;

Bet nu teic — kā spējams tai

Būt par mani skaistākai?

Atzīsties: man pieder slava,

Skaistākas par mani nava

Kaut vai visā pasaulē.

Tiesa?» Spogulis teic — «Nē:

Cara meita pati staltā,

Pati skaistākā un baltā.»

Ko lai dara? Skaudībā

Care kaist un niknumā:

Sviež zem sola spogulīti,

Pasauc savu Melnūksnīti •—

Meiteni, kas kalpo tai, —

Pavēl viņai vienīgai

Cara meitu ievest tieši

Dziļi mežā, saistīt cieši,

Tur zem priedes atstāt to —

Vilku rīklēm nolemto.

Vai pats velns spēj dusmu spelti

Sievā uzveikt? Strīdi velti.

Melnūksne jau mežā iet,

Kas ik brīdi baigāks šķiet.

Cara meita, manīdama

Ļauno soli, drebēdama

Sāka lūgties: «Labule,

Kam tev mana nelaime?

Nav man vainas, manu mūžu,

Izglāb! Es, kad care būšu,

Spēšu tevi pažēlot.»

Melnā, viņu ieredzot,

Nebendēja, nesasēja,

Brīvu laida; piezīmēja:

«Nebēdājies, izglābsies.»

Pati steidza atgriezties.

«Nu?» tai care ceļā stājas,

«Teic, kā princesītei klājas?» —

«Dziļi mežā, vientuļa,»

Melnūksnainā atsaka,

«Viņas rokas cieši sietas,

Zvēra nagos tiks uz vietas,

Nebūs ilgi sāpēs sirgt,

Labāk, vieglāk būs tai mirt.»

Runas cēlās pa to pusi:

Cara meita pazudusi!

Ēnās klājās cara sejs.

Līgavainis Jelisejs

Dievu pieminēja bēdās,

Ceļā posās, zirgā sēdās,

Lēmis — lai vai kas, — tam spēt

Sirdij mīļo uzmeklēt.

Pa to laiku meita daiļā

Klīda meža krēslā baiļā;

Kad bij ausmā tērpies sils,

Palūkojās: priekšā pils.

Riedams suns tai pretī stājās,

Drīz vien rimis, labinājās;

Viņa vārtos iegāja,

Sētā klusums valdīja.

Suns tai laipnīgs līdzi dodas,

Cara meitai drosme rodas —

Viņa iet uz balkonu,

Satver durvju gredzenu;

Durvis lēni vaļā vērās,

Cara meita apkārt vērās:

Gaiša telpa, sēdekļi

Košām segām pārklāti,

Ozolgalds zem svēto tēliem,

Krāsns ar guļas vietu cēlu.

Tūdaļ saprot meitene —

Labi ļaudis dzīvo te,

Nebūs jācieš sūras dienas.

Bet — nav dvēseles nevienas

Cara meita, cik vien prot,

Sāka telpu sakārtot,

Dievam sveci aizdedzina,

Karstu krāsni sakurina,

Tad tā gultā ierāpās,

Paklusītēm apgūlās.

Kad bij launagstunda tuva,

Sētā troksnis dzirdams kļuva:

Nāca iekšā septiņi

Varonīgi ūsaiņi.

Vecākais bilst: «Brīnums, vīri!

Viss tik skaisti te un tīri.

Kāds mums pili apkopis,

Saiminiekus gaidījis.

Kas gan? Draudzīgs nāc un rādies,

Godam mūsu priekšā stādies:

Ja tev vecums jau ir klāt,

Tevi godāsim labprāt.

Esi jauns, nav vaigi bāli,

Tevi sauksim mēs par brāli.

Ja tu mātes gados mums,

Tiks tev mātes nosaukums.

Ja tu jauna, daiļa, zvīļa —

Kļūsti mūsu māsa mīļa.»

Te nu cara meita moža

Sveica krietnos vīrus droša,

Līdz pat zemei noliecās,

Piesarkusi taisnojās,

Ka tā, kauču nepazīta,

Nāk kā viešņa negaidīta.

Tie pēc runas tūdaļ mata,

Ka te cara meitu skata;

Viņu lūdza apsēsties,

Deva rausi mieloties,

Pilnu vīna kausu lēja,

Godinot, cik labi spēja.

Bet no vīna zaļganā

Tomēr atsacījās tā,

Tikai lauza plācentiņu,

Iebaudīja lauzumiņu,

Lūdza laist to atdusēt —

Ceļa smagmi pārvarēt.

Gaišā istabā nu viņu

Brāļi veda, daiļaviņu,

Atstāja tur vientuļu,

Lai tā miegā atspirgtu.

Diena seko dienai straujai,

Apkārt cara meitai naujai

Koki šalc; ir tīkami

Te, kur milži septiņi.

Tikko debess ausmas varā,

Brāļi sadraudzīgā barā

Prom no sētas jāj tūlīt

Meža pīles pašaudīt,

Labo roku izvingrināt,

Saraceni paplucināt

Jebšu platplecainajam

Nocirst galvu tatāram,

Vai no meža triekt kā ēnu