ALEKSANDRS PUŠKINS: PASAKA PAR MIRUŠO CARA MEITU UN SEPTIŅIEM VAROŅIEM

Pjatigorskas čerkesēnu.

Bet pa pili katrudien

Saiminiece viņa vien —

Poš un kārto rokām raitām,

Nepretojas brāļu gaitām;

Arī viņai viss tiek ļauts.

Aiziet dienu labi daudz.

Brāļi jauko daiļaviņu

Iemīlēja. Sastapt viņu

Istabā, kad rīts bij liegs,

Nāca reiz viss septītnieks.

Teica vecākais: «Jel dzirdi,

Tu mums visiem laimo sirdi,

Esam septiņi, bet tu

Vienīgā, ko mīlam nu,

Ko ikviens par savu gūtu,

Bet nav spējams; lietu grūtu

Izšķir tūdaļ, droši lem:

Vienu sev par vīru ņem,

Pārējiem 1 — kā māsa pati.

Saki — kāpēc galvu krati?

Varbūt visus noraidi?

Neesam tevis cienīgi?» —

«Ak jūs brašie, piemīlīgie

Mani brāļi godprātīgie,»

Cara meita viņiem teica:

«Ja jums meloju, lai steidz

Sodīt dievs ar uguns dvesmu;

Bet es līgava jau esmu.

Man jūs visi vienādi,

Varonīgi, prātīgi,

Jūs ar skaidru sirdi mīlu,

Taču citam mūža ķīlu

Devu es. Mans ieguvējs

Jaunais princis Jelisejs.»

Brāļi bridi nogaidīja,

Vēl aiz ausīm pakasīja.

«Bilst nav grēks. Tu neskaisties,»

Vecākais teic klanoties,

«Ja jau tā, tad nemēļošu

Vairs par to.» — «Es nedusmošu,»

Viņa klusi piebilda,

«Ne es pati vainīga.»

Precinieki palocījās,

Tūdaļ aiziet pamanījās;

Atkal tālāk saskaņā

Dzīvoja tie draudzībā.

Ļaunā care, apskaudēja,

Cara meitu atminēja;

Spogulītī niknumā

Sen vairs nelūkojās tā,

Garām ejot, dusmās šņāca;

Tomēr beidzot brīdis nāca,

Kad tam pretī nosēdās,

Tūdaļ dusmas aizmirsās.

Atkal rotāties tā steidza,

Uzsmaidīja tad un teica:

«Spogulīti, pasaki

Patiesīgi, pareizi:

Vai visskaistākā es viena

Pasaulē kā gaiša diena?»

Špoguiis teic — nav tam spīts:

«Esi skaista, veltīgs strīds;

Bet, bez gražošanās liekas,

Tur, kur mežs ar mežu tiekas,

Tur, kur milžu mājvieta,

Dzīvo tā, kas skaistāka.»

Tad nu care dusmu rīksti

Cirta Melnūksnei: «Kā drīksti

Mani krāpt? Kas gadījās? .. .»

Meiča viņai atzinās —

Tā un tā. Tad care ļaunā,

Draudot sodā gāzt un kaunā,

Piespieda (vai nāve klāt!)

Cara meitu nomaitāt.

Reiz, pie loga sēdot, bija

Cara meitai jāvērpj dzija;

Viņa brāļus gaidīja.

Pēkšņi suns pie lieveņa

Pikti rēja. Daiļā skatās:

Melna sieva sētā platā

Nāk kā ubagojot, draud

Sunim tā ar nūju. «Klau,

Vecmāmiņa, esi droša,»

Meita sauc pa logu moža,

«Iešu suni savaldīt,

Maizi došu tev tūlīt.»

Viņai atbild Melnūksnainā:

«Steidzies, bērniņ, suni gaiņā,

Tas nolādēts briesmonis

Mani gandrīz apēdis.

Redzi, kā šis sēc bez ziņas!

Paglābt nāc.» Jau daiļaviņas

Roka maizes donu tver,

Bet, kad durvis vaļā ver,

Suns pie kājām viņai spiežas,

Grib, lai prom no vecas griežas

Tikko tā sāk tuvoties,

Suns, vai zvērā pārvērties,

Vecai pretī. «Ko šis domā?

Negulējis, ļaunā omā,»

Daiļā brīnīdamās spriež.

«Satver!» Viņa maizi sviež.

Ubadzei tiek dona rokās.

Tā nu līdz pat zemei lokās:

«Lai tev dieviņš laimi ver;

Arī tev ko došu — tver!»

Un pie cara meitas lāsots,

Piebriedis, kā zeltā krāsots

Lido ābolītis košs …

Suns sāk smilkstēt, spalvu bož .

Cara meita viegli palec,

Veikli satver. «Skumjas galē,

Dārgumiņ, nu auglī kod,

Paldies tev, ka maizi dod.»

Teju vecā runu beidza,

Paklanījās, pazust steidza.

Cara meitai priekšnamā

Suns skrien līdz un žēlumā

Viņā skatās, baigi kaukdams,

It kā palīgu sev saukdams,

It kā tiektos pasacīt:

«Nomet!» Viņas roka slīd,

Maigi glāstot spalvu cietu.

«Nu, Sokolko, kas par lietu?

Guli!» Un tā iekšā iet,

Aizver visas durvis ciet,

Pretī logam sēstas pati

Vērpt un brāļus gaidīt; skati

Ābolam vien pievēršas —

Kā tas smaržīgs sārtojas,

Kā tas pārpilns sulas svaigas,

Apņemts zelta vizmas maigas,

It kā medū izmērcēts,

Sēkliņas pat cauri redz!

Gan tā pagaidīt vēl lēma

Pusdienas, bet rokās ņēma

Ābolu, jo nespēja

Kāri uzveikt, — pielika

Tad pie sārtām lūpām viņu,

Nogaršoja gabaliņu …

Pēkšņi vaigus bālums klāj,

Pēkšņi mana: sirds jau stāj.

Gura baltā roka slaida,

Sārto augli vaļā laida,

Stingām acu zīlītēm

Jau turpat zem svētbildēm

Galva tai pret solu slīga,

Kļuva klusa, nekustīga …

Tuvāk liecās novakars,

Trokšņains mājās brāļu bars

Atgriezās no siru gaitām.

Izskrien suns, ap viņiem skraida

Gaudo, pagalmā tos sauc,

Rāda ceļu. «Labi nav,»

Brāļi runā, «bēda sāja

Sagaidāma.» Tuvāk jāja.

Ieiet. Šausmas. Suns pa tam

Tūdaļ pietek ābolam,

Riedams satver to, sāk rit.

Tikko norij — zemē krīt

Un ir beigts. Jā, auglis glīts,

Bijis indes piepildīts.

Stāv pie cara meitas beigtās

Brāļi bēdās neizteiktās,

Visiem galvas lejup līkst,

Visi svētā lūgsnā slīgst…

Tad no sola viņu slēja,

Šķirstam tērpa, apceiēja,

Kā to bedīt; pēkšņi redz:

To kā sapņa spārni sedz,

Viņas seja svaigā, klusā

Šķiet kā iegrimusi dusā.

Gaidīja trīs dienas. Bet —

Viņa sapni nepamet!

Tad, kā klājas, apsvētīja,

Kristālšķirstā ieguldīja

Cara meitu mirušu,

Aiznesa uz augstumu,

Ko par Tukšo kalnu sauca,

Un, kad pusnakts turpu trauca,

Sešus stabus ieraka,

Ķeta važām piekala

Šķirstu, cik vien cieši spēja;

Vēl visapkārt sētu slēja;

Tad, pret māsu pavērsies

Un līdz zemei noliecies,

Teica vecākais: «Nu dusi,

Daiļā, pēkšņi izdzisusi,

Ļaunums tevi uzveicis,

Garu pieņems debesis.

Mums tu biji mīlējama,

Iecerētam sargājama;

Bet nevienam netiki —

Tagad šķirstam piederi.»

Tanī dienā care ļaunā

Gaidu satraukumā jaunā

Spogulīti satvēra

Un, kā vienmēr, jautāja:

«Teic, vai skaistāka es viena,

Sārta, balta kā neviena?»

Spogulis tai atbild tā:

«Tu par visām skaistākā,

Esi pati saules diena,

Sārta, balta kā neviena.»

Pa to laiku negurdams

Līgavainis meklēdams

Jāj pa pasauli, cik jauda, —

Daiļās nav! Viņš rūgti rauda,

Ļaudis palīgos sev lūdz,

Visiem pasākums šķiet grūts;

Daži tieši acīs smejas,

Citi steigšus novērš sejas.

Beidzot lēma jauneklis,

Ka tam saulei jāteic viss.

«Mīļā saule, tu, kas staigā

Visu gadu debess vaigā,

Tveici ved aiz puteņiem,

Skati mūs no augstumiem,

Remdē manu dienu ļauno,

Teic — vai cara meitu jauno

Kaut kur neslēpj mežs vai lauks?

Es tās līgavainis.» — «Draugs,»

Viņam atbild saule pati,

«Daiļo neredz mani skati,

Dzīvo vidū nava tās,

Bet lai mēness pamanās,

Varbūt savā valstī matīs,

Kaut vai viņas pēdas skatīs.»

Naktī skumjais Jelisejs,

Kad bij redzams mēness sejs,

Trauca savas bēdas klāstīt,

Mēnesim par daiļo stāstīt:

«Mēnes, tumsas kliedētāj,

Tevi zeltains spožums klāj,