ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

ALEKSANDRS PUŠKINS

Piektais sējums

PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Šis vēstures fragments bija daļa no manis atstātā darba. Tajā savākts viss, ko par Pugačovu darījusi zināmu valdība, un tas, kas man likās ticams ārzemju rakstnieku darbos, kur runāts par viņu. Tāpat man bijusi arī iespēja izmantot dažus rokrakstus, nostās­tus un dzīvu cilvēku liecības.

Pugačova lieta līdz šim neatvērta glabājās Sankt- pēterburgas valsts arhīvā kopā ar citiem svarīgiem dokumentiem, kas reiz bijuši valsts noslēpums, bet tagad kļuvuši par vēstures materiālu. Imperators, uzkāpis tronī, pavēlēja tos sakārtot. Šie dārgumi tika iznesti no pagrabiem, kur tos vairākkārt skāruši plūdi un gandrīz iznīcinājuši.

Nākotnē kāds vēsturnieks, kam atļaus atvērt Puga­čova lietu, viegli izlabos un papildinās manu darbu, kas, protams, nav pilnīgs, taču veikts apzinīgi.

Vēstures lappuse, kurā sastopami Katrīnas, Rumjan- ceva, divu Paņinu, Suvorova, Bibikova, Mihelsona, Voltēra un Deržavina vārdi, nedrīkst zust nākamajām paaudzēm.

A. Puškins

1833. gada 2. novembrī Boldinas ciemā

Man šķiet, ka ne vien viduvējs, bet arī pats lieliskākais vēsturnieks diezin vai spētu īsti aprakstīt visus nodomus un piedzīvojumus, kādi bijuši šim zaglim, kura pasākumi nebija atkarīgi no saprāta un karošanas prasmes, bet gan no pārgalvības, gadījuma un veiksmes. Sā iemesla dēļ arī pats Pugačovs (domāju) nebija spējīgs visos sīkumos ne vien izstāstīt, bet arī atcerēties krietnu daļu notikumu, ko dažā­dās vietās pēkšņi bija izraisījusi ne jau tieši viņa viena, bet arī daudzu viņa līdzzinātāju griba un drosme.

Arhimandrīts Platons Ļubarskis

Jaikas kazaku izcelsme. — Poētiskā teiksma. — Cara grā­mata. — Sirojumi Kaspijas jūrā. — Steņka Razins. — Ņečajs un Šamajs. — Pētera Lielā nodoms. — Iekšējie nemieri. — Nomadu tautas bēgšana. — Jaikas kazaku dumpis. — Kazaku dumpja apspiešana.

Jaika, kas pēc Katrīnas II pavēles pārdēvēta par Urālu, sāk savu tecējumu kalnos, kuri tai devuši tagadējo nosaukumu, plūst gar kalnu grēdu uz dienvidiem līdz vietai, kur kādreiz likti pamati

Orenburgai un kur tagad atrodas Orskas cietoksnis; te, šķērsodama akmeņaino kalnu grēdu, tā pagriežas uz rietumiem un, notecējusi vairāk par divtūkstoš piec­simt verstīm, ieplūst Kaspijas jūrā. Urāla apūdeņo daļu Baškīrijas, veido gandrīz visu Orenburgas gu­berņas dienvidaustrumu robežu; no labās puses tai piekļaujas Aizvolgas stepes, kreisajā pusē plešas skumīgi klajumi, pa kuriem klejo mežonīgu cilšu ordas; mums šīs ciltis pazīstamas ar kirgīzu kaisaku nosaukumu. Upe ir strauja; neskaidrie ūdeņi pilni visādu zivju; krasti lielāko tiesu mālaini, smilšaini un bez mežiem, bet palienēs piemēroti lopkopībai. Grīvas tuvumā upe pieaugusi ar gariem meldriem, kuros slēpjas mežacūkas un tīģeri.

Lūk, pie šīs upes piecpadsmitajā gadsimtā iera­dās Donas kazaki, kas braukāja pa Hvalinskas jūru 1 . Viņi pārziemoja upes krastos, kas tolaik vēl bija apauguši ar mežiem un kur neapdzīvotības dēļ bija drošs patvērums; pavasarī kazaki atkal devās jūrā, laupīja līdz vēlam rudenim un ziemu atgriezās pie Jaikas. Virzīdamies pa upi arvien uz augšu no vie­nas vietas uz otru, kazaki sev par pastāvīgu uzturē­šanās vietu beidzot izvēlējās Kolovratnojes savru­piem, kas atradās sešdesmit verstu no tagadējās Uraļskas.

Jaunajiem ieceļotājiem kaimiņos klaiņoja dažas tatāru dzimtas, kas bija nošķīrušās no Zelta Ordas ulusiem un meklēja brīvas ganības tās pašas Jaikas krastos. Sākumā abu kaimiņu starpā valdīja naids, tomēr laika gaitā nodibinājās draudzīgas attiecības: kazaki sāka ņemt par sievām tatārietes no kaimiņu ulusiem. Ir saglābājusies poētiska teiksma: kazaki, dedzīgi neprecētu vīru brīvības aizstāvji, savā starpā vienojušies, ka piedzīvotie bērni jānogalina, bet sie­vas jāpamet, dodoties jaunā sirojumā. Kāds no ata- maniem, vārdā Gugņa, pirmais pārkāpis cietsirdīgo likumu, pažēlodams jauno sievu, un kazaki pēc ata- mana parauga pakļāvušies ģimenes dzīves jūgam. Izglītotie un viesmīlīgie Urālas krastu apdzīvotāji savās dzīrēs vēl šodien mēdz tukšot kausus uz vec­māmuļas Gugņihas veselību. 2

Pārtikdami no sirojumiem, naidīgu cilšu ielenkti, kazaki izjuta nepieciešamību pēc spēcīga aizstāvja un Mihaila Fjodoroviča valdīšanas laikā nosūtīja sa­vus pārstāvjus uz Maskavu lūgt valdnieku, lai tas viņus ņem savā varenajā aizgādībā. Kazaku ap­metne nevienam nepiederošās Jaikas krastos varēja likties guvums, kura svarīgums ir acīm redzams. Cars pieņēma jaunos pavalstniekus un nosūtīja tiem īpašuma rakstu 3 uz Jaikas upi, atdodams to viņiem no augšteces līdz grīvai un atļaudams viņiem ap­mesties uz dzīvi kā brīviem ļaudīm.

Kazaku skaits dienu no dienas pieauga. Viņi tur­pināja braukāt pa Kaspijas jūru, apvienojās tur ar Donas kazakiem, kopīgi uzbruka persiešu tirdzniecī­bas kuģiem un izlaupīja jūrmalas ciematus. Šahs sū­dzējās caram. No Maskavas uz Donu un Jaiku tika nosūtītas pamācošas vēstules.

Kazaki laivās, kas vēl bija piekrautas ar laupī­jumu, brauca pa Volgu uz Ņižņijnovgorodu; no tu­rienes viņi devās uz Maskavu un, atzīdami savu vainu, ieradās galmā, katrs nesdams cirvi un bendes bluķi. Viņiem tika pavēlēts doties uz Poliju un pie Rīgas izpirkt savus grēkus; bet uz Jaiku nosūtīja strēļus, kas laika gaitā kopā ar kazakiem izveidoja vienu cilti.

Jaikas apmetnēs ieradās Steņka Razins. Hronikas liecina, ka viņu kazaki uzņēmuši kā ienaidnieku. Šis drosmīgais dumpinieks ieņēmis viņu pilsētiņu, bet strēļus, kas laja atradušies, apkāvis vai noslī­cinājis. 4

Teiksma, kas saskan ar tatāru hroniku, uz to pašu laiku attiecina divu Jaikas atamanu — Ņečaja un Šamaja karagājienus. 5 Pirmais no atamaniem, sa­pulcinājis voļņicu, devās uz Hivu, cerēdams iegūt bagātu laupījumu. Viņam uzsmaidīja laime. Nogā­juši grūtu ceļu, kazaki sasniedza Hivu. Hans ar saviem karapulkiem tobrīd atradās kara gājienā. Ņečajs ieņēma pilsētu bez cīņas; taču viņš tur aiz­kavējās un vēlu uzsāka atceļu. Ar laupījumu apkrā­vušos kazakus panāca hans, kas bija pārradies mā­jās, un Sirdarjas krastā tos sakāva un iznīcināja. Ar vēsti par drosmīgā Ņečaja bojā eju Jaikā atgriezās tikai trīs kazaki. Dažus gadus vēlāk kāds cits ata- mans, iesaukts par Šamaju, devās pa Ņečaja pēdām. Taču viņš nokļuva stepju kalmiku gūstā, bet viņa kazaki devās tālāk, nomaldījās no ceļa, nenonāca Hivā, bet pie Arāla jūras, kur bija spiesti pārziemot. Kazakus pārsteidza bads. Nelaimīgie pasaules blan- doņas cits citu nogalināja un apēda. Lielākā daļa aizgāja bojā. Pārējie galu galā aizsūtīja vēstnesi pie I livas hana ar lūgumu viņus pieņemt un paglābt no b.id.i nāves. Hivieši atjāja viņiem pakaļ, pievāca vi­sus nu aizveda uz savu pilsētu par vergiem. Tur tad viņi <111 pazuda. Bet Šamaju dažus gadus vēlāk kal- iniki .ilvcd.i pie Jaikas karaspēka, laikam lai apmai­nītu. Kopš tā laika kazaku vēlēšanās doties tālos karagājienos saplaka. Mazpamazām viņi aprada ar ģimenes dzīvi un pilsoņu pienākumiem.

Jaikas kazaki paklausīgi pildīja dienestu pēc Mas­kavas rīkojuma., bet mājās viņi saglabāja savu pir­matnējo pašpārvaldes veidu. Pilnīga vienlīdzība tie­sībās; atamani un staršinas, ko ievēlēja tauta un kas uz laiku kļuva par tautas lēmumu izpildītājiem; pa­domes jeb sapulces, kur katram kazakam bija brīvas balsstiesības un kur visus sabiedriskos jautājumus izlēma ar balsu vairākumu; nekādu rakstītu lēmumu neatzīšana; iebāzt maisā un noslīcināt — sods par nodevību, gļēvumu, slepkavību un zādzību. Tādas bija šā pārvaldes veida galvenās iezīmes. 6 Šīm vien­kāršajām un rupjajām pašpārvaldes formām, ko tie bija atnesuši līdzi no Donas, Jaikas kazaki pievie­noja vēl citas — vietējās, kas attiecās uz viņu pār­ticības galveno avotu — zveju un uz tiesībām salīgt darbā vajadzīgo skaitu kazaku, — ārkārtīgi sarež­ģītas un ļoti smalki izstrādātas pašpārvaldes formas. 7