ALEKSANDRS PUŠKINS: PUGAČOVA SACELŠANAS VĒSTURE KRITIKA UN PUBLICISTIKA VĒSTULES

Pēteris Lielais spēra pirmos soļus, lai Jaikas kaza­kus iekļautu valsts pārvaldes kopējā sistēmā. 1720. gadā Jaikas karaspēks tika nodots Kara kolēģijas re­soram. Kazaki sadumpojās, nodedzināja savu pilsē­tiņu, gribēdami bēgt uz kirgīzu stepēm, taču viņus nežēlīgi apspieda pulkvedis Zaharovs. Viņš izdarīja kazaku uzskaiti, nosacīja dienestu un noteica algu. Atamanu karaspēkam iecēla pats valdnieks.

Annas Ivanovnas un Elizabetes Petrovnas valdīša­nas laikā valdība gribēja piepildīt Pētera nodomus. Tam par labu nāca nesaskaņas starp kazaku atamanu Merkurjevu un karaspēka staršinu Loginovu, kuru dēļ kazaki sašķēlās divās partijās: atamana piekri­tējos un Loginova jeb tautas aizstāvjos. 1740. gadā bija paredzēts pārveidot Jaikas karaspēka iekšējo pārvaldi, un Ņepļujevs, kas tajā laikā bija Orenbur- gas gubernators, iesniedza Kara kolēģijai jaunās kārtības projektu; tomēr lielākā daļa no paredzētā nu priekšrakstos noteiktā netika izpildīta līdz Kat­rīnas II valdīšanas sākumam.

Jau kopš 1762. gada Jaikas kazaki, Loginova pie­kritēji, sāka sūdzēties par dažādiem spaidiem, kādi tiem jācieš no ierēdņiem, kas strādā valdības nodi­binātajā karaspēka kancelejā: par noteiktās algas ieturēšanu, patvarīgiem nodokļiem un seno zvejas tiesību un paradumu neievērošanu. Amatpersonas, kas tika sūtītas izskatīt viņu sūdzības, nespēja vai arī negribēja tās apmierināt. Kazaki vairākas reizes dumpojās, un ģenerālmajori Potapovs un Čerepovs (pirmais 1766. gadā, bet otrais 1767. gadā) bija spiesti ķerties pie ieročiem un šausmīgajiem nāves sodiem. Jaickas pilsētiņā tika nodibināta izmeklēša­nas komisija. Tajā piedalījās ģenerālmajori Pota­povs, Čerepovs, Brimfelds un Davidovs, kā arī gvar­des kapteinis Čebiševs. Kazaku atamanu Andreju Borodinu atcēla; viņa vietā izraudzījās Pjotru Tam- bovcevu; kancelejas locekļiem tika piespriests sa­ni, iksa I karaspēkam bez aizturētās naudas vēl arī pi avu soda naudu; taču tie mācēja izvairīties no spi i ēduma izpildīšanas. Kazaki nezaudēja cerības. Viņi purina ja paziņot pašai ķeizarienei savas tais- nn; r ■umI.'iImn Taču viņu slepus sūtītos cilvēkus pēc Kaia l'.olrrl |. i *: prezidenta grāfa Černiševa pavēles I viei Inu ri noU'i.i, i «slēdza dzelžos un sodīja kā

dumpiniekus. Pa to laiku tika pavēlēts norīkot vairā­kus simtus kazaku dienestam Kizļarā. Vietējā priekš­niecība izmantoja arī šo gadījumu, lai ar jauniem spaidiem atriebtos tautai par tās pretestību. Kļuva zināms, ka valdībai ir nodoms izveidot no kazakiem huzāru eskadronus un ka jau dota pavēle noskūt kazakiem bārdas. Ģenerālmajors Traubenbergs, kurš tādā sakarā bija atsūtīts uz Jaickas pilsētiņu, izrai­sīja pret sevi tautas sašutumu. Kazaki dumpojās. Beidzot 1771. gadā dumpis uzliesmoja visā spēkā.

Tam par iemeslu bija ne mazāk svarīgs notikums. Starp Volgu un Jaiku pa nepārredzamajām Astraha- ņas un Saratovas stepēm klaiņoja miermīlīgi kal- miki, kas astoņpadsmitā gadsimta sākumā bija pār­nākuši pāri Ķīnas robežām baltā cara aizgādnībā. Kopš tā laika viņi uzticīgi kalpoja Krievijai, apsar­gādami tās dienvidu robežas. Krievu pristavi, izman­todami kalmiku vientiesību un lielo attālumu līdz centrālajai valdībai, sāka viņus apspiest. Šīs mie­rīgās un labsirdīgās tautas sūdzības nenonāca līdz augstākajai priekšniecībai; zaudējuši pacietību, viņi nolēma pamest Krieviju un slepeni sazinājās ar .Ķī­nas valdību. Viņiem nebija grūti, neradot aizdomas, atnākt ar saviem ganāmpulkiem pie paša Jaikas krasta. Un pēkšņi trīsdesmit tūkstoši kalmiku kibitku pārcēlās pāri upei un pa kirgīzu stepi rindām vien devās uz agrākās tēvzemes robežām. 8 Valdība stei­dzās negaidīto bēgšanu apturēt. Jaikas karaspēkam tika dota pavēle dzīties pakaļ; taču kazaki (izņemot pavisam niecīgu skaitu) neklausīja un atklāti attei­cās no jebkāda dienesta.

Lai apspiestu dumpi, vietējie priekšnieki ķērās pie visstingrākajiem līdzekļiem; taču saniknotos kazakus ar sodiem vairs nomierināt nevarēja. 1771. gada 13. janvāri viņi sapulcējās laukumā, paņēma no baz­nīcas svētbildes un kazaka Kirpičņikova vadībā de­vās uz māju, kur bija apmeties gvardes kapteinis Durnovs, kas izmeklēšanas komisijas uzdevumā uz­turējās Jau kas pilsētiņā. Viņi pieprasīja, lai atceļ kancelejas locekļus un izmaksā aizturēto algu. Ģene­rālmajors Traubenbergs devās kazakiem pretī ar karaspēku un lielgabaliem, pavēlēdams izklīst; to­mēr no viņa pavēles, ne karaspēka atamana pieru­nāšana neko nelīdzēja. Traubenbergs pavēlēja šaut; kazaki metās virsū lielgabaliem. Iedegās kauja; dum­pinieki guva pārsvaru. Traubenbergs bēga un tika nogalināts pie savas mājas vārtiem. Durnovs tika ievainots, Tambovcevs pakārts, kancelejas locekļi arestēti un stingri apsargāti, bet viņu vietā iecelti jauni priekšnieki.

Dumpinieki līksmoja. Viņi nosūtīja uz Pēterburgu savus delegātus, lai paskaidrotu un attaisnotu asi­ņaino sadursmi. Tikmēr no Maskavas kazakus no­mierināt tika sūtīts ģenerālmajors Freimans ar vienu grenadieru rotu un artilēriju. Freimans pavasarī ieradās Orenburgā, kur nogaidīja, kamēr upēs beig­sies pali, un, paņēmis līdzi divas vieglās lauka ko­mandas un dažus kazakus, virzījās uz Jaickas pilsē­tiņu. 9 Viņam pretī izjāja dumpinieki, skaitā trīs tūk­stoši vīru; abi karapulki sastapās septiņdesmit verstis no pilsētas. 3. un 4. jūnijā nolika sīvas kau­jas. Freimans atbrīvoja sev ceļu ar karteču. Dumpi­nieki pārauļoja mājās, paņēma sievas un bērnus un sāka celties pāri Čaganas upei, gribēdami bēgt uz

Kaspijas jūru. Freimans, kurš ienāca pilsētā tūliņ pēc viņiem, ar draudiem un pierunāšanu paguva ļaudis atturēt. Aizbēgušajiem dzinās pakaļ un gan­drīz visus notvēra. Orenburgā nodibinājās pulkveža Ņeronova vadīta izmeklēšanas komisija. Turp no­sūtīja daudzus dumpiniekus. Cietumos aptrūka vie­tas. Arestantus slodzīja Gostinijdvora un Menovoi- dvora pārdotavās. Līdzšinējo kazaku pārvaldi likvi­dēja. Visa vara tika nodota Jaickas komandantam apakšpulkvedim Simonovam. Viņa kancelejā tika pavēlēts piedalīties karaspēka staršinam Martemja- nam Borodinam un staršinam (vienkāršajam) Mos- tovščikovam. Dumpja sācējus sodīja ar pātagas sitie­niem; ap simt četrdesmit cilvēku izsūtīja uz Sibīriju; citus nodeva zaldātos (NB: visi izbēga); pārējiem tika piedots un pavēlēts otrreiz nodot zvērestu. Šie stingrie un nepieciešamie sodi atjaunoja ārējo kār­tību, taču miers nebija drošs. «Gan ies vēl trakāk!» daudzināja nemiernieki, kam tika piedots. «Mēs lik­sim Maskavai drebēt.» Kazaki vēl arvien bija sašķē­lušies divās daļās: rāmajos un kurnētājos (vai arī, kā Kara kolēģija visai pareizi iztulkoja šos apzīmē­jumus, — paklausīgajos un nepaklausīgajos). Stepes iebraucamajās vietās un nomaļās viensētās notika slepenas apspriedes. Visi apstākļi vēstīja jaunu dumpi. Trūka vienīgi vadoņa. Tāds atradās.

Pugačova parādīšanās. — Viņa bēgšana no Kazaņas. — Kožev- ņikova liecība. — Viltvārža pirmie panākumi. — Iļeckas kazaku nodevība. — Rassipnajas cietokšņa ieņemšana. — Nuralihans. —

Reinsdorpa rīkojums. Ņižņeozernajas ieņemšana. — Tatiščevas ieņemšana. Orenluirgas padome. — Černorečenskajas ieņem­šana. — Pugačovs Sakmarskā.

Šajos juku laikos pa kazaku sētām blandījās kāds nepazīstams klaidonis, salīgdams darbā te pie viena, te pie otra saimnieka un strādādams dažādus ama­tus. 1 Viņš bija dumpja nomierināšanas un barveža nāves soda aculiecinieks, kādu laiku uzturējās pie Irgizas skitiem; no turienes 1772. gada beigās viņu sūtīja iepirkt zivis Jaickas pilsētiņā, kur viņš ap­metās pie kazaka Denisa Pjanova. Klejonis izcēlās ar savu pārdrošo valodu, zākāja priekšniecību un pierunāja kazakus bēgt uz turku sultāna novadiem; viņš apgalvoja, ka arī Donas kazaki nevilcinādamies tiem sekošot, ka viņam pie robežas esot sagatavoti divsimttūkstoš rubļu un preces par septiņdesmit tūk­stošiem un kāds pašā, tiklīdz kazaki ieradīšoties, iz­maksāšot tiem līdz pieciem miljoniem rubļu; pagai­dām viņš katram solīja mēnesī divpadsmit rubļu algas. Bez tam vēl klaidonis iegalvoja, ka no Mas­kavas pret Jaikas kazakiem nākot divi pulki un ap Ziemsvētkiem vai Trejkungu dienu noteikti sākšo­ties nemieri. Daži paklausīgie gribēja viņu notvert un nogādāt komandanta kancelejā kā musinātāju; taču viņš kopā ar Denisu Pjanovu pazuda un tika notverts jau Malikovas sādžā (tagadējā Volgskā), kur viņu uzrādīja kāds zemnieks, kurš bija braucis pa to pašu ceļu reizē ar viņu. 2 Šis klaidonis bija Donas kazaks un vecticībnieks Jemeljans Pugačovs, kuis .11 viltotiem papīriem bija pārnācis pāri poļu lobezai, lai apmestos pie Irgizas upes krastos dzīvo­jošajiem vecticībniekiem. Sardzes pavadībā viņu no­sūtīja uz Simbirsku, bet no turienes uz Kazaņu; un, tā kā viss, kas attiecās uz Jaikas karaspēku, torei­zējos apstākļos varēja likties svarīgs, Orenburgas gubernators uzskatīja par nepieciešamu 1773. gada