ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

Ja vien dievs dos man lasītājus, varbūt tiem gribē­sies zināt, kāpēc esmu nolēmis uzrakstīt Gorjuhinas ciema vēsturi. Šai nolūkā man jāiedziļinās dažos iepriekšējos sīkumos.

Esmu dzimis 1801. gada aprīļa 1. dienā Gorjuhinas ciemā kā godīgu un dižciltīgu vecāku bērns un savu pirmo izglītību saņēmu no mūsu ķestera. Šim cienī­jamam vīram tad nu jāpateicas par to, ka vēlāk manī radās patika lasīt un vispār nodoties literāram dar­bam. Kaut gan manas sekmes bija gausas, tomēr drošas, jo sava mūža desmitajā gadā es jau zināju gandrīz visu to, kas līdz šim pašam laikam palicis atmiņā, kura no dabas vāja un kuru tikpat vājās veselības dēļ man neļāva pārāk piepūlēt.

Literāta slava man allaž likusies visapskaužamākā. Mani vecāki, cienījami, bet vienkārši un veclaiku garā audzināti cilvēki, nekad nekā nelasīja, un visā mājā bez ābeces, kas bija man pirkta, kalendā­riem un Jaunākā vēstulnieka nekādu citu grā­matu nebija. Vēstulnieka lasīšana ilgāku laiku bija mana mīļākā nodarbība. Es zināju to no galvas un tomēr katru dienu atradu tur jaunus, vēl nepama­nītus skaistumus. Pēc ģenerāļa Pļemjaņņikova, pie kura mans tēvs kādreiz bijis par adjutantu, Kurga- novs man likās visdižākais cilvēks. Es apvaicājos par viņu visiem, bet diemžēl neviens nespēja apmierināt manu ziņkāri, neviens viņu nepazina personiski, uz visiem maniem jautājumiem atbildēja tikai, ka Kur- ganovs esot sacerējis Jaunāko vēstulnieku, ko es arī jau agrāk skaidri zināju. Neziņas krēsla ietina viņu kā kādu senlaiku pusdievu; dažreiz es pat šaubījos, vai tikai viņš patiesi eksistē. Viņa vārds man likās izdomāts un nostāsts par viņu tukšs mīts, kas gaida kādus jauna Nibura pētījumus. Tomēr viņš pastāvīgi vajāja manu iztēli, es centos dot šim noslēpumaina­jam tēlam kādu veidu un beidzot nolēmu, ka viņam jābūt tādam kā piesēdētājam Korjučkinam, mazam vecītim ar sarkanu degunu un spriganām acīm.

1812. gadā mani aizveda uz Maskavu un nodeva Kārļa Ivanoviča Meijera pansijā, kur nodzīvoju ne vairāk kā trīs mēnešus, jo pirms ienaidnieka ienākša­nas mūs atlaida mājās; tad es aizbraucu uz laukiem.

Pēc divpadsmit tautību izdzīšanas mani atkal gri­bēja vest uz Maskavu paraudzīt, vai Kārlis Ivano­vičs varbūt atgriezies savā senākajā mājoklī, vai, pretējā gadījumā, nodot mani kādā citā skolā, bet es pievārdoju savu māmuļu, lai mani atstāj uz laukiem, jo veselība man neļāva celties no gultas pulksten septiņos, kā tas vispār mēdz būt visās pansijās. Tādā kārtā es sasniedzu 16 gadu vecumu, apmierinādamies ar savu sākumā iegūto izglītību un sizdams ar saviem rotaļu biedriem bumbu; tā bija vienīgā zinātne, kurā biju pamatīgi izglītojies, kamēr dzīvoju pansijā.

Šai laikā es iestājos par junkuru ** kājnieku pulkā, kur nodzīvoju līdz pagājušam — 18** gadam. Uzturē­šanās pulkā man atstājusi maz patīkamu iespaidu, atskaitot paaugstināšanu par virsnieku un 245 rubļu laimējumu tai brīdī, kad man kabatā bija palicis tikai rublis un 6 desmitkapeiku gabali. Manu dārgo vecāku nāve spieda mani iesniegt atlūgumos un ierasties sava tēva muižā.

Šis dzīves posms man tik svarīgs, ka esmu nolēmis par to izteikties plašāk, jau priekšlaikus izlūdzoties no labvēlīgā lasītāja piedošanu, ja velti izmantošu viņa laipno uzmanību.

Diena bija rudenīga un apmākusies. Ieradies sta­cijā, no kurienes man vajadzēja doties uz Gorjuhinu, es salīgu važoni un braucu pa lauku ceļu. Kaut gan esmu lēnīgas dabas cilvēks, tomēr nepacietība redzēt atkal tās vietas, kur biju aizvadījis savas dzīves labā­kos gadus, mani pārņēma tik spēcīgi, ka ik mirkli mudināju važoni, gan piesolīdams viņam dzeram­naudu, gan draudēdams piekaut, un, tā kā man bija parocīgāk iebukstīt viņu pa muguru nekā izvilkt un atraisīt naudas maku, tad, atzīstos, reizes trīs viņam iesitu, kas manā mūžā vēl nekad nebija gadījies, jo važoņu šķira, pats nezinu, kāpēc, man sevišķi patīk. Važonis trieca savu trijjūgu, bet man tā vien likās, ka viņš, kā jau parasti važoņi dara, mudinādams zir­gus un vicinādams pātagu, tomēr pievilka grožus. Beidzot es ieraudzīju Gorjuhinas birzi un pēc desmit minūtēm jau iebraucu kungu mājas pagalmā. Sirds man spēcīgi pukstēja — es raudzījos apkārt, neap­rakstāmi satraukts. Astoņus gadus nebiju redzējis Gorjuhinu. Bērziņi, kurus manā laikā sastādīja gar sētmali, bija saauguši par slaikiem, kupliem kokiem. Pagalms, ko reiz bija rotājušas trīs vienveidīgi ierī­kotas puķu dobes, starp kurām izlocījās plats, smil­tīm nokaisīts ceļš, tagad bija pārvērsts nepļautā pļavā, kur ganījās brūna govs. Pajūgs apstājās pie priekšējā lieveņa. Mans sulainis gāja atvērt durvis, bet tās bija aiznaglotas, lai gan logu slēģi bija vaļā un māja likās apdzīvota. No kalpu mājas iznāca kāda sieva un vaicāja, ko man vajagot. Dabūjusi zināt, ka atbraucis kungs, viņa atkal ieskrēja iekšā, un drīz vien mani ielenca saimes ļaudis. Es biju līdz sirds dziļumiem aizkustināts, ieraudzīdams gan pazīstamas, gan svešas sejas, — un draudzīgi ar visiem saskūp­stījos; mani rotaļu biedri bija jau lieli vīri, bet mei­tenes, kas kādreiz bija tupējušas uz grīdas, gaidī­damas pavēles, nu jau bija precētas sievas. Vīrieši raudāja. Sievietēm es nekautrēdamies teicu: — Kā tu esi novecojusi, — un man sirsnīgi atbildēja: — Cik gan jūs, kungs, esat kļuvis neglīts. — Mani vadīja uz otru lieveni, pretī iznāca mana aukle un raudādama un vaimanādama apkampa mani kā daudz cietušo

Odiseju. Ļaudis aizsteidzās kurināt pirti. Pavārs, bez­darbībā uzaudzējis bārdu, piedāvājās parūpēt man pusdienas vai vakariņas — jo viesās jau krēsla. Tūliņ saposa man istabas, kur dzīvoja aukle kopā ar manas nelaiķes mātes kalponēm, un es atrados klusajā tēvu miteklī un aizmigu tanī pašā istabā, kurā priekš 23 gadiem biju piedzimis.

Nedēļas trīs man pagāja dažnedažādās rūpēs — es noņēmos ar piesēdētājiem, priekšniekiem un visā­diem guberņas ierēdņiem. Beidzot pārņēmu manto­jumu un tiku atzīts par dzimtmuižas īpašnieku; es nomierinājos, bet drīz vien bezdarba garlaicība sāka mani nomākt. Es vēl nebiju iepazinies ar savu jauko un cienījamo kaimiņu **. Saimniecības darbi man bija pavisam sveši. Sarunas ar aukli, ko es iecēlu par saimniecības vadītāju un pārvaldnieci, aprobežo­jās ar piecpadsmit mājas anekdotēm, kuras man ļoti patika, bet kuras viņa stāstīja vienmēr vienādi, tā ka viņa man kļuva par otru Jaunāko vēstulnieku, kurā es zināju, kāda rindiņa kādā lappusē atrodama. Pašu nopelniem bagāto vēstulnieku es atradu pieliekamajā starp dažādām grabažām it nožēlojamā stāvoklī. Es iznesu to dienas gaismā un sāku jau lasīt, bet Kurganovs manās acīs bija zaudējis savu senāko skaistumu; es to gan vēlreiz pārlasīju, bet tad netiku vairs atvēris.

Šādā posta stāvoklī man iešāvās prātā, vai nederētu pamēģināt pašam kaut ko sacerēt. Laipnais lasītājs jau zina, ka mana izglītība nebija ne graša vērta un ka man pašam nekad nebija radusies izdevība iegūt to, kas reiz bija palaists vējā, līdz sešpadsmit gadu vecumam rotaļājoties ar kalpu zēniem, bet pēc tam klaiņojot no vienas guberņas uz otru, no viena dzī­vokļa uz otru, nositot laiku kopā ar žīdiem un marki- tantiem, spēlējot uz nodriskātiem biljarda galdiem un maršējot pa dubļiem.

Bez tam būt par rakstnieku man likās tik grūta, tik nesasniedzama lieta, ka sākumā nodoms ķerties pie spalvas mani biedēja. 'Vai es maz drīkstēju iedomā­ties kādreiz iekļūt rakstnieku skaitā, ja mana dedzīgā vēlēšanās sastapt kādu no tiem nekad nebija piepil­dījusies? Bet tas man atgādina gadījumu, ko esmu nodomājis pastāstīt par pierādījumu savai nemitīga­jai kaislei uz tēvzemes literatūru.