ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

Tās galvenais pamats bija sekojoša aksioma: jo zemnieks turīgāks, toties tas izlutinātāks, jo naba­dzīgāks, toties pazemīgāks. Tāpēc ** centās pēc dzimtmuižas pazemības kā pēc galvenā zemnieku tikuma. Viņš pieprasīja zemnieku sarakstus, sadalīja zemniekus turīgajos un nabagajos. 1) Nenokārtotās nodevas tika uzliktas visturīgākajiem zemniekiem un piedzītas ar vislielāko bardzību. 2) Nabadzīgajiem un slaistiem tūdaļ lika apstrādāt zemi — un, ja, pēc pār­valdnieka domām, viņu darbs izrādījās nepietiekams, tad viņš tos nodeva par kalpiem pie citiem zemnie­kiem, par ko šie viņam maksāja labprātīgu nodevu, bet kalpībā nodotajam bija pilnīgas tiesības atpir­kties, samaksājot bez parāda vēl divkārtīgu gada no­devu. Visas sabiedriska veida klaušas tika uzliktas turīgajiem zemniekiem. Rekrūšu ņemšana bija šā savtīgā pārvaldnieka lielākā varenība, jo no tās pēc kārtas atpirkās visi turīgākie zemnieki, kamēr pēdīgi pienāca kārta nelietim vai izpostītajam. [15] Ļaužu sanāk­smes tika atceltas. Nodevas viņš vāca pamazām un cauru gadu no vietas. Bez tam vēl ieveda neparedzē­tas nodevas. Likās — zemnieki nemaksāja neko vai­rāk kā senāk, taču nevarēja ne sapelnīt, ne sakrāt pietiekami daudz naudas. Triju gadu laikā Gorjuhina galīgi paputēja.

Gorjuhina panīka, tirgus bija tukšs, Arhipa Plik­paura dziesmas apklusa. Bērni gāja ubagot. Puse zem­nieku bija arājos, bet otra puse gāja par kalpiem; un baznīcas svētku diena, kā vēstī hronists, bija vairs nevis prieka un līksmības, bet bēdu un rūgtu atmiņu gadadiena.