ALEKSANDRS PUŠKINS: GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

1820. gadā, kad biju vēl junkurs, man kroņa darī­šanās vajadzēja ierasties Pēterburgā. Es tur nodzīvoju veselu nedēļu un, lai gan man tur nebija neviena paziņas, laiku tomēr aizvadīju ļoti jautri: katru dienu mierīgi gāju uz teātri, uz 4. balkona galeriju. Visus aktierus iepazinu pēc vārdiem un kaislīgi iemīlējos **, kura kādā svētdienā ļoti spilgti tēloja Amālijas lomu drāmā «Cilvēku nīšana un nožēlas». Rītos, nāk­dams no Galvenā štāba, es parasti iegriezos mazā saldumu veikaliņā un pie tases šokolādes lasīju lite­rārus žurnālus. Tā es reiz sēdēju, nodziļinājies «Bla- gonamerennija» kritiskā apcerē; pienāca kāds zirņu zaļā mētelī ģērbies vīrs un lēni izvilka no manas grāmatas apakšas «Hamburgas Avīzes» lapu. Es biju tā aizrāvies ar lasīšanu, ka nepacēlu ne acu. Nepazīs­tamais lika pasniegt bifšteku, nosēdās man iepretī; es vēl arvien lasīju, viņu neievērodams; viņš pa tam ieturēja rīta maltīti, pikti sarāja apkalpotāju par ne­vērību, izdzēra puspudeli vīna un aizgāja. Turpat ieturēja rīta azaidu divi jaunekļi. — Vai zini, kas tas bija? — viens vaicāja otram. — Tas bija B., rakst­nieks. — Rakstnieks! — es neviļus iesaucos un, pa­metis žurnālu neizlasītu un tasi neizdzertu, steidzos samaksāt un, nenogaidījis izsniedzam naudas atli­kumu, izskrēju uz ielas. Apskatījies uz visām pusēm, es notālēm ieraudzīju zirņu zaļo mēteli un devos tam pakaļ pa Ņevas prospektu — tīri vai skriešus. Dažus soļus pagājis, pēkšņi jutu, ka mani aiztur, — paskatos, gvardes virsnieks man aizrāda, ka nevajagot viņu grūst no ietves nost, bet gan apstāties un atdot godu. Pēc šā brīdinājuma kļuvu uzmanīgāks; man, par ne­laimi, ceļā ik brīdi gadījās virsnieki, es ik mirkli apstājos, bet rakstnieks aizgāja arvien tālāk uz priekšu. Nekad visā mūžā kareivja mētelis mani ne­bija tā apgrūtinājis, nekad mūžā uzpleči nebija liku­šies tik apskaužami; beidzot pie paša Aņičkina tilta es panācu zirņu zaļo mēteli. — Atļaujiet vaicāt, — es teicu, pielikdams roku pie cepures, — vai jūs esat B. kungs, kura jaukās apceres man bijusi laime lasīt' «Apgaismības Veicinātājā»? — Nepavisam ne, — viņš man atbildēja, — es neesmu rakstnieks, bet advokāts; ** man gan labi pazīstams; pirms stundas ceturkšņa es viņu sastapu uz Policijas tilta. — Tādā kārtā cie­nība pret krievu literatūru man maksāja 30 kapeiku nesaņemtā naudas atlikuma, rājienu un gandrīz vai arestu — un viss gluži veltīgi.

Par spīti visai saprāta pretestībai, man ik mirkli uzmā.cās pārdrošā doma kļūt par rakstnieku. Beidzot, nespēdams vairs pretoties dabiskajai tieksmei, es sašuvu sev biezu burtnīcu, cieši nolēmis to ar kaut ko piepildīt. Visus dzejas veidus (jo pazemīgā proza man vēl nebija prātā) es biju iztirzājis, novērtējis un katrā ziņā nolēmis sākt ar episku poēmu, ņemot tās saturu no tēvzemes vēstures. Varonis man nebija ilgi jāmeklē. Es izvēlējos Rjuriku — un ķēros pie darba.

Dzejoļu rakstīšanā es biju jau ieguvis zināmu prasmi, pārrakstot burtnīciņas, kas gāja no rokas rokā mūsu virsnieku vidū, piemēram: «Bīstamo kai­miņu», «Maskavas bulvāra un Presņas dīķu kritiku» un tml. Tomēr mana poēma virzījās uz priekšu lēni, un es to atmetu jau pie trešā panta. Es domāju, ka episkais veids nav mans veids, un iesāku traģēdiju «Rjuriks». Traģēdija nevedās. Es raudzīju to pārtaisīt par balādi — bet arī balāde man nepadevās. Beidzot mani pārņēma iedvesma, es sāku un laimīgi pabeidzu uzrakstu Rjurika ģīmetnei.

Kaut arī mans uzraksts diezgan lielā mērā bija ievērības cienīgs, īpaši kā jauna dzejnieka pirmais sacerējums, es tomēr sajutu, ka neesmu dzimis dzej­nieks, un apmierinājos ar šo pirmo mēģinājumu. Bet mani daiļrades pasākumi tā piesaistīja mani literāram darbam, ka vairs nespēju šķirties no burtnīcas un tintes pudeles. Es gribēju noslīdēt līdz prozai. Nevē­lēdamies nodarboties ar iepriekšējām studijām, plāna izstrādāšanu, daļu sasaistīšanu un tml., nolēmu uz­mest atsevišķās domas bez kāda sakara, bez jebkādas kārtības, taisni tā, kā tās ienāks man prātā. Par ne­laimi, galvā neradās domas — un veselās divās die­nās es sadomāju vienīgi šādu piezīmi:

«Cilvēks, kas nepadodas saprāta likumiem un para­dis sekot kaislību iedvesmai, bieži vien maldās un pakļauj sevi vēlākai nožēlai.» Doma, protams, pareiza, bet nav vairs jauna. Atstājis domas, es sāku rakstīt stāstus, bet, neprazdams notēlot izdomātu notikumu, izvēlējos ievērojamākās anekdotes, ko kādreiz biju dzirdējis no dažādām personām, un centos patiesību skaistināt ar stāstījuma spriegumu un pie reizes ar savas iztēles ziediem. Veidodams šos stāstus, es pa­mazām izkopu savu stilu un iemācījos izteikties pareizi, tīkami un brīvi. Bet drīz vien mans krājums izsīka, un es atkal sāku meklēt vielu savai literāra­jai darbībai.

Doma atmest nenozīmīgās un apšaubāmās anekdo­tes un notēlot patiesīgus un svarīgus atgadījumus jau sen nedeva miera manai iztēlei. Būt par gadsimtu un tautu tiesnesi, novērotāju un pravieti man likās augstākā pakāpe, ko rakstnieks var sasniegt. Bet kādu gan vēsturi es varēju sarakstīt ar savu nožēlojamo izglītību, kur man priekšā nebūtu jau aizsteigušies augsti mācīti, apzinīgi vīri? Kādu vēstures veidu viņi vēl nebūtu izpētījuši? Vai lai sāku rakstīt vispasau­les vēsturi — bet vai nav jau uzrakstīts nemirstīgais abata Milota darbs? Vai lai pievēršos tēvzemes vēs­turei? Ko gan lai saku pēc Tatiščeva, Boltina un Goļkova? Un vai gan es lai būtu tas, kas raktos vecās hronikās un nokļūtu līdz apslēptajam senvalo- das saturam, kad nespēju iemācīties pat ne slāvu skaitļus? Es domāju par mazāka apmēra vēsturi, pie­mēram, par mūsu guberņas pilsētas vēsturi; bet arī te tik daudz visādu man nepārvaramu šķēršļu! Brau­ciens uz pilsētu, vizītes pie gubernatora un arhiereja, lūgums ielaist arhīvos un klosteru mantu glabātavās un citur. Mūsu apriņķa pilsētas vēsture man būtu izdevīgāka, bet tā nevarēja ieinteresēt ne filozofu, ne pragmatiķi un deva maz vielas daiļrunībai: **bija pārdēvēta par pilsētu 17** gadā, un vienīgais ievēro­

jamais atgadījums, kas uzglabājies tās hronikās, ir briesmīgais ugunsgrēks, kas bija izcēlies pirms des­mit gadiem un iznīcinājis tirgu un valsts iestādes.

Nejaušs gadījums izkliedēja manas šaubas. Kāda sieva, žaudama bēniņos veļu, bija atradusi vecu grozu, pilnu skaidām, visādām drazām un grāmatām. Visa māja zināja manu lasītkāri. Mana saimniece taisni tai brīdī, kad es, sēdēdams pie savas burtnīcas, grauzu spalvaskātu un domāju par lauku svētrunu sacerēšanu, svinīgi ievilka grozu manā istabā, līksmi iesaukdamās: — Grāmatas! Grāmatas! — Grāma­tas! — es jūsmīgi atkārtoju un metos pie groza. Un patiesi, es ieraudzīju veselu kaudzi grāmatu zaļā un zilā papīra iesējumā — tas bija vecu kalendāru krā­jums. Šis atklājums atvēsināja manu sajūsmu, bet es tomēr biju priecīgs par nejaušo atradumu: tās tomēr bija grāmatas, un es jo devīgi atalgoju veļas mazgā­tājas pūliņus ar sudraba pusrubli. Palicis viens, sāku pārskatīt savus kalendārus, un drīz vien tie cieši pie­saistīja manu uzmanību. Tie sastādīja nepārtrauktu gadu virkni no 1744. līdz 1799. gadam, t. i., taisni 55 gadus. Zilās lapas, kādas parasti iesien kalendāros, bija no vienas vietas aprakstītas veclaicīgā rokrakstā. Pametot skatienu uz šīm rindām, es izbrīnā ierau­dzīju, ka tur bija ne vien piezīmes par laiku un saim­niecības rēķini, bet arī īsas vēsturiskas ziņas par Gorjuhinas ciemu. Tūliņ sāku skatīt cauri šīs vērtīgās piezīmes un drīz vien atradu, ka tur ir manas dzimt­muižas pilnīga vēsture gandrīz vesela gadsimta posmā visnoteiktākā hronoloģiskā kārtībā. Bez tam tur bija neizsmeļams ekonomisku, statistisku, meteo­roloģisku un citu zinātnisku novērojumu krājums.