ALEKSANDRS PUŠKINS: GRAFS NUĻINS

Ir laiks! sāk taures aicināt;

Pulks piķieru, jau gaismai austot,

Uz medībām ir gatavs jāt,

Rej kurtu varza, saites raustot.

Uz lieveņa nāk lielkungs naigs

Un roku sānos iespiež braši;

Mirdz laipnā pašapziņā vaigs,

It visu pārskata viņš aši.

Kungs jājamtērpā stalts un glīts,

Tam prāva ruma blašķe līdz

Un turku duncis asi trīts,

Spīd bronzas ķēdē rags pie jostas.

Vēl naktsmicē un neuzposta

Pa logu sieva novēro

Ar niknām acīm traci šo,

Kas ausmā sacēlies ap māju …

Jau kungam zirgu pievest steidz;

Viņš krēpes tver, liek kāpslī kāju,

«Drīz negaidi!» vēl sievai teic,

Tad paskubina rikšotāju.

Kad septembris uz galu iet,

Cik laukos garlaicīgi šķiet!

Laiks draņķīgs (prozā izsakoties):

Viss dubļos slīgst — gan līst, gan snieg,

Vējš, vilku gaudas; laimīgs toties

Ir pārgalvīgais medinieks:

Pa laukiem drasējot bez bēdām,

Mirkst lietū, guļ, kur pārsteidz miegs;

Gan lādoties, gan gavilēdams

Viņš medījumam trūkties liek.

Bet kā bez vīra sievai klājas?

Vai saimniecei trūkst darba mājās?

Klāt laiks, kad sēnes sālīt var,

Ir jāpabaro zosu bars,

Klēts, pagrabs jāpieskata viņai

Un jāpasūta pusdienas, —

Bez krietnas mājasmātes ziņas

Jau nedrīkst notikt it nekas.

Diemžēl šī mājasmāte jaukā

(Ai! Vārds nav minēts vēl līdz šim!

Vīrs sievu par Natašu saukā,

Bet mēs — mēs viņu godāsim:

Natalja Pavlovna) … to bēdu,

Gan gādāt nemēdza nemaz

Par to, lai māju aprūpētu.

Ak, čaklo senču gudrības

Nataljai apgūt neiznāca,

Jo pansijā reiz auga tā,

Kur dižciltīgo bērni mācās, —

Pie emigrantes Falbalā.

Pie loga jaunā kundze nīkst,

Tai rokās romāns senlaicīgs,

Skan virsraksts (cēlu jūtu ķīla!) —

Armāna un Elizas mīla

Jeb divu dzimtu vēstules.

Saukt darbu klasisko šo varu

Par gaužām garu, garu, garu,

Tas pilns ar tikumīgu garu

Un pamācībām, teikšu es.

Pat nemanot drīz šķirstīt stāja

To mūsu čaklā lasītāja:

Bij āzim prātā iešāvies

Ar suni sētā spēkus mērot,

Pa logu kundze sāka vērot,

Kā divcīņā tiem abiem ies.

Ap kaušļiem zēni smejot stājās.

Gar logu, pikti klaigādams,

Bars tītaru lēnītēm gāja

Un gailis slapjš pa priekšu tam.

Uz žoga sieva veļu žāva,

Trīs pīles peļķē plunčojās,

Bet smagais padebešu klāsts

Tik sadudzis pār zemi kļāvās,

Ka likās, sniegs tūlīt sāks krist. ..

Te — iešķindējās zvārgulis.

Ko laukos ilgi garlaiks mācis,

Tas sapratīs, kā nodreb sirds,

Kad zvārgulītis skanēt sācis

Un skaņas tuvojamies dzird.

Varbūt brauc draugs, lai apmeklētu

Pēc ilgiem gadiem mūsu sētu?

Varbūt pat viņa? … Augstais dievs!

Skan tuvāk, tuvāk … ko lai dara?

Sirds dauzās … taču garām, garām

Trauc skaņa… un jau tālē dziest.

Natalja, dzirdot skaņas jaukās,

No balkona uz ceļu raugās:

Aiz upes pajūgs kāds, paties,

Gar dzirnavām drāž, ko vien jaudā.

Jau tiltam pāri joņo tas,

Bet — citā ceļā iegriežas . ..

Daudz netrūkst — kundze sāktu raudāt.

Te — nogāze … Skat, rati slīd,

Tad apveļas. «Ei, Fiļka, Vasjka!

Tur pajūgs, redzat? Skrieniet naskāk,

To atgādājiet šurp tūlīt,

Bet kungs lai pusdienot nāk šurpu!

Vai viņš maz dzīvs vēl? … steidziet turpu

Nu, ašāk, ašāk! .. .»

Kalpi steidz.

Nataljai šis tas jāpaveic:

Tā apmet šalli, kārto sprogas,

Tad aizvelk aizkarus pie loga.

«Ak kungs, vai jāgaida vēl daudz?»

Klau! beidzot — riteņi jau klaudz.

Tur kariete pussadragāta,

Ar tāla ceļa dubļiem klāta

Pa grambām zvalstīdamās brauc.

Kungs seko — klibs, tik tikko dvesdams,

Un franču sulainis, to vezdams,

Allons, courage! ] vēl ņipri sauc;

Tie jau pie sliekšņa; ienāk iekšā.

Bet, kamēr saime viesi sveic,

Ver plaši durvis viņa priekšā

Un telpas ierādīt tam steidz,

Picard 2 vēl trokšņo, kārto, rīko,

Kungs pārģērbties pēc ceļa tīko,

Vai viesa vārdu minēt ļauts?

Grāfs Nuļins. Viņš patlaban brauc

No svešām zemēm, kur ar baudu

Ir šķiedis senču krāto naudu,

Uz Petropoli, kur to drīz

Kā retu zvēru apskatīs.

Daudz pilnu somu mūsu frantam

Ar vestēm, frakām elegantām,

Ar korsetēm un citām mantām,

Gizota sējums nejēdzīgs

Un Skota romāns līdzi viņam,

Bons-mots 3 , kas franču galmam tīk,

Un šaržu krājums burtnīciņā.

Vēl saglabājis atmiņā

Grāfs Beranžēra vārsmas bija,

Rosīni, Pera melodijas,

Et cetera, et cetera.

Galds sen jau apklāts, un pie tā

Sēž jaunā kundze gaidīdama;

Tad veras durvis — grāfs ir klāt.

Natalja viesi izvaicāt

' fcjam, dūšu! (fr.J

2 Piltārs (fr.).

3 Ar dzēlīgiem izteicieniem, jokiem (fr.).

Steidz, pieklājīgi smaidīdama, •—

Vai stipri cietis nabadziņš?

«Nekas, būs labi,» atbild viņš,

Tad pabīda tai tuvāk šķīvi

Un raiti sarunāties sāk:

Peļ svēto Krievzemi, ko māk,

Un brīnās, kā gan paciest dzīvi

Tās sniegainajos klajos var,

Jā — Parīze — tur citāds gars …

«Bet teātris?» — «Tas panīkst, redzams,

C' est bien mauvais, Ģa iail pitiē. 1

Kurls Talma — lomas nav pa plecam,

Un Marsa jaunkundze kļūst veca .. .

Bet toties viņš — le grand Potier!

Viens slavu agrāko vēl šodien

Viņš saglabājis, visi zin.» •—

«Kāds rakstnieks ārzemēs ir modē?» —

«Nu — d' Arlincourt un Lamartin.» —■

«Pie mums tos atdarina daudzi.» —

«Patiešām? Tad jau gan varbūt

Sāk attīstīties mūsu audze.

Dievs dod mums gara gaismu gūt!» —

«Kā parīzietes jostu valkā?» —

«Tik zemu … Lūdzu, atļaujiet

Man tērpu apskatīt mazliet…

Tā: rišas, lentas . .. Kleita šķiet

Patiešām moderna un smalka.» —

«Mums taču pienāk «Telegrāfs».» —

«Bet vai jums nedarītu prieku

' Ļoti nelāgi, ticjām žēl (fr.).

Šī ārija?» sāk dziedāt grāfs.

«Mans kungs, jel iebaudiet kaut nieku

«Paldies, tāpat ir labi man.»

Gaist viesim Parīze no prāta,

Viņš pieceļas … Cik jauka gan

Ir apburošā namamāte,

Cik līksmi viņas smiekli skan!

Grāfs apburts nejūt mirkļus gaistam:

Gan kundzes skatiens laipni viz

Un it kā aicinādams laistās,

Gan nolaiž viņa acis skaistās . ..

Klau — pusnakti sit stundenis, —

Kalps priekšnamā krāc miegā maigā;

Dzied gailis; sargs pa sētu staigā,

Dzelzs plātnei piesit dažubrīd;

Natalja pieceļoties smaida:

«Dziest sveces, vairs nav tālu rīts.

Ar labu nakti! Gultas gaida …»

Grāfs īgst, ka daiļā jāatstāj,

Ar skūpstiem viņas roku klāj,

Un — te nu redz, cik tālu bieži

Iet koķetes, jo šķiroties

Spiež grāfa pirkstus pārāk cieši

Šī šķelme, piedod viņai dievs!

Tērps novilkts, gulta vaļā klāta;

Paraša kundzi gulēt liek.

Nevienu mirkli mājasmāte

Bez šīs Parašas neiztiek:

Šuj, mazgā, iznēsāt mēdz ziņas,