ALEKSANDRS PUŠKINS: GRAFS NUĻINS

Prot izlūg'. vecus tērpus viņa,

Ar kungu reizēm flirtēt sāk,

Pat uzkliegt kungam meiča māk

Un kundzei acis melo droši.

Pašreiz Paraša apspriež moži,

Ko dara grāfs un kas viņš tāds.

Kas zin, kā viss jau uzošņāts?

Paraša pārcilā ik nieku,

Līdz kundze uzsauc kalponei:

«Nu pietiks, apnicis pārlieku,

Dod mici, naktstērpu un ej,

Lai beidzot es pie miera tieku!»

Bet francūzis, monsieur Picard,

Pa tam poš dusai grāfu ar:

Tiek atnests cigārs, kunga prasīts

Un svece, romāns neizlasīts,

Vīns karafē un dzeramkauss,

Vēl pulkstenis un daikti sīki,

Kas tualetei vajadzīgi, —

Un tad var likties grāfs uz auss.

Viņš Skola romānu tur rokās,

Bet ilgi lasīt nepagūst,

lk mirkli izklaidīgāks kļūst.. .

To nerimtīgas domas moka:

«Nē, nakts man nespēj mieru nest.

Vai tiešām iemīlējies es?

Un ja nu drīkst? … Lūk, joki būtu!

Bet arī — prieki, jo es jūtu,

Ka viņai tiku maķenīt.»

Un sveci nopūš grāfs tūlīt.

Sāk kveldēt viņu karstums tvanīgs.

Velns, kārdināt palaikam manīgs,

Steidz iesvelt alkas spēcīgas

Un vēlēšanās grēcīgas.

Grāfs atceras, cik daudzsološas

Bij mājasmātes acis spožās,

Cik tvirts tās augums pilnīgais,

Balss — īsti sievišķīga, maiga.

Un sārtums! Tādu piešķir vaigam

Vien veselība, lauku gaiss.

Kā pavīdēja tērpa krokās

Tās mazā kurpe bieži vien,

Kā spieda viņa grāfa roku;

Viņš taču muļķis, jānudien,

Ka aizgājis — grāls sevi vaino, —

Nav tvēris mirkli brīnumaino!

Bet vēl jau zaudēts nav nekas, —

Būs viņas durvis atvērtas …

Drīz rītasvārki spilgtā krāsā

Jau uzrauti bij veicīgi.

Uz priekšu! Ceļā krēsls gāzās,

Bet soļoja grāfs steidzīgi —

Kā Tarkvīnijs pie Lukrēcijas

Un uz it visu gatavs bija.

Tā runcis, valšķīgs viltībnieks,

Ko istabene lolo maigi,

Pie peles naktī zogas naigi:

Vieglītēm mīkstās ķepas liek,

Slien augstu kupri, piemiedz acis

Un asti kuļ, pie zemes placis,

Tad nošvikst nagi — ķēriens labs, —

Viņš sagrābj nabadzīti — caps!

Grāfs cilpo tālāk vieglām pēdām

Un taustās, ceļu uzmeklēdams.

Viņš kairās alkās tvīktin tvīkst,

Tik tikko elpu atvilkt spēdams.

Kad ejot grīdas dēļi čīkst,

Grāfs pēkšņi pamirst nodrebēdams,

Līdz bronzas kliņķi viegli tver

Un durvis uzmanīgi ver …

Pa guļamtelpu skatiens maldās:

Deg iekšā lampa, viss ir kluss,

Un liega, blāva gaisma valda.

Dus namamāte miegā saldā

Vai arī tēlo vien, ka dus.

Grāfs ieiet, vilcinās un valdās,

Bet tad pie gultas ceļos krīt…

Es lūgšu Pēterburgas dāmas,

Lai iztēlojas maķenīt,

Kāds izbīlis pēc snaudas rāmas

Ir lemts Nataljai Pavlovnai,

Un pateic, ko nu iesākt tai!

Tā raugās mīlniekā, kurš steigā

Jau kvēlus vārdus bērtin ber

Par jūtām svelmainām un beigās

Gandrīz jau segas malu tver,

Ar pārgalvību nevaldāmu

Pagalam iztrūcinot dāmu …

Tad — juzdama, ka mulsums zūd,

Un svētās dusmās, bet varbūt

Pa daļai ari bailēs spējās —

Natalja strauji atvēzējās

Un — sagrīļojās Tarkvīnijs,

Jo vaigu ķēra pliķis trāpīgs.

Vai zemē līst viņš gatavs bij, —

Tāds kauns, tāds pazemojums sāpīgs!

Kas zin, kā beigtos vēl šis stāsts, —

Grāfs dusmās galvu pazaudēja,

Bet kundzes špicis nikni rēja,

Un tad Paraša pamodās.

Grāfs, soļus dzirdot, trūkās kājās;

Par dāmas niķiem lādoties

Un to, ka jāpārguļ šai mājā,

Viņš laisties lapās bija spiests.

Ko grāfs, Natalja un Paraša

Vēl šajā naktī pārdzīvo,

Ļauts katram iedomāties pašam,

Es rakstīt atsakos par to.

Kad rudens rīts ir beidzot ausis,

Grāfs pieceļas, sāk ģērbties gausi.

Viņš, nagus apvīlēdams, snauž

Un, žāvas valdīdams ar mokām,

Sien kaklasaiti laiskām rokām,

Pat matu cirtas nesaglauž,

Tik sirdīgu to šorīt jauš.

Ko Nuļins domā, nevar zināt;

Tad brokastīs to uzaicina.

Ko darīt? Viņš vēl īgst un cieš,

Bet jāiet, niknums jāapspiež.

Sēž jaunā nebēdne pie galda,

Dzirkst zobgalīgi skatiens spožs,

Sveic viesi viņa, smieklus valda

Un lūpiņā pa reizei kož.

Grāfs iesākumā mulst un kaunas,

Bet atžirgst palēnām no jauna, —

Pat pasmaidīt jau nesas prāts.

Pēc brīža, gluži drosmīgs ticis,

Viņš triec un joko neapnicis"

Un atkal jūtas valdzināts.

Te — kas gan nāk tur? … «Sveika, sieviņ!»

«Jūs klāt! To prieku, ak tu dieviņ!

Mans vīrs, grāf. Iepazīstieties!

Grāfs Nuļins.» —

«Priecājos paties . ..

Laiks šodien nejauks gan bezgala …

Grāf, jūsu pajūgs kārtībā,

Man kalējs paziņoja tā.

Nataša! Sakņu dārza malā

Jau zaķi nomedījām mēs . ..

Ei! Šņabi! Grāf, jums garšos, deru,

Labs degvīns, vests no tālienes …

Mēs kopā pusdienosim, ceru?» —

«Es nezinu; man jābrauc būs.» —

«Nu nelieciet jel lūgties jūs,

Jo mums ar sievu prieks patiesi…»

Bet sabozies šķiet atkal viesis,

Viņš jūt, ka viss ir zaudēts jau,

Un tāpēc pierunājams nav.

Bet Pikārs, drusku «kunga omā»,

Sen nopūlas ap ceļa somām.

Stiepj kalpi lādi smagāko

Un pieskrūvē pie ratiem to.

Drīz pajūgs klāt. Pikārs vēl aši

Steidz aizkavētos darbus veikt.

Grāfs Nuļins aizbrauc. Ar to pašu

Laiks būtu pasaku šo beigt.

Bet vēl kaut ko es vēlos teikt.

Kad grāfs bij prom, vīrs uzzināja,

Kā viņa sievai naktī klājies;

Pat kaimiņiem bij izstāstīts

Par grāfa dēkām svešās mājās.

Bet kas Nataljai smējās līdz

Vissirsnīgāk par jautro stāstu?

To neuzminēsiet nekad.

Vīrs? — Kur nu! Vīrs bij dusmīgs pat.

Viņš lamājās un sauca lāstus:

Sak, pienapuika, idiots,

Un, ja nu tā, ja aizskarts gods,

Gan viņš, sak, grāfu īstā brīdī

Vēl pārmācīs, ar suņiem rīdīs …

Bet tas, kurš smējās kundzei līdz,

Bij kaimiņš Lidins, muižnieks glīts.

Nu droši sacīt varam, raugi,

Ka sieva, kura godu glābj

Un savu vīru nepiekrāpj,

Nav šodien retums, mani draugi.

.