ALEKSANDRS PUŠKINS - DZĪRES MĒRA LAIKĀ

No Vilsona traģēdijas «The City of the Plague».

IELA. UZKLĀTS GALDS

Daži dzīrotāji — vīrieši un sievietes

Jaunais cilvēks

Mans cēlais priekšsēdētāj! atgādināt

Par cilvēku es gribu pazīstamu,

Par viņu, kura joki, jautrie stāsti

Un asās atbildes un atjautības

Jo dzēlīgās ar savu svinīgumu

Tā rosināja sarunas pie galda

Un iekliedēja baigumu, ko tagad

Sī ļaunā sērga, mūsu viešņa, sūta

Pat tādiem prātiem, kas visspožāk mirdz.

Pirms divām dienām cildinājām smejot

Mēs viņa stāstus — vai gan iespējams,

Ka mūsu jautrā dzīrošanā būtu

Jau aizmirsts Džeksons! Te, lūk, viņa krēsls

Stāv pamests tukšs, it kā pie sevis sauktu

Vēl draisko Džeksonu, bet viņš jau prom

Uz saltām un uz klusām zemes mājām …

Kaut gan visdaiļrunīgākā no mēlēm

Rimt negribēja arī kapa pīšļos;

Bet daudz vēl mūsējo, kas dzīvi; mums

Nav iemesla grimt skumjās. Tāpēc, lūk,

Es ierosinu dzert, to atceroties

Ar jautrām kausu šķindām, skaļām balsīm,

It kā viņš būtu dzīvs.

Priekšsēdētājs

No mūsu vidus

Viņš zuda pirmais. Tāpēc labāk klusot

Mums dzert par godu tam.

Jaunais cilvēks

Lai notiek tā!

(Visi dzer klusēdami.)

Priekšsēdētājs

Tev, mīļā, balss palaikam skaņas raisa

No dzimtām dziesmām pirmatnīgā dailē;

Jel, Mērij, padziedi mums vienmuļi un stiepti,

Lai mēs pēc tam jo kvēlāk priekā mestos,

Jo neprātīgāk — kā ikviens, kas reiz

No zemes šķirts kaut kādu rēgu miglā.

Mērija

(dzied)

Bija laiks, kad zeme dzimtā

Labā mierā ziedēja:

Ļaužu pazemībā rimtā

Piepildījās baznīca;

Mūsu bērnu čala jaukā

Šalca skolas istabās,

Sirpim līdzi gaišā laukā

Žiglā izkapts laistījās.

Tagad baznīca nīkst klusi,

Skolas durvis aizslēgtas;

Druva nolīkst pārbriedusi;

Tukši dārzi, birztalas;

Mājas vieta izdegusi

Visa sādža tagad šķiet —

Tikai kapsētā nav klusi,

Turpu ļaužu gaitas iet.

Nomirušos šurpu vaidot

Katru brīdi dzīvie nes,

Biklas lūgsnas dievam raidot,

Lai tas pieņem dvēseles!

Katru brīdi vajag vietas;

Kaps pie kapa spiežas klāt

Tā kā ganāmpulks, kad šķietas

Sevi bailēs pasargāt!

Un, ja manu jaunu dienu

Agrā nāve dzīvot liegs,

Mīļais, atceries to vienu —

Tev, kas biji viss mans prieks,

Lūdzu: mirusi kad būšu,

Netuvojies Dženijai;

Vairies lūpu sastingušo,

Nepieskaries mirušai.

Steidzies atstāt ciemu dzimto!

Prom uz tālu malu ej,

Sirds lai saldās sērās rimtu,

Atpūšoties dvēselei.

Reiz šis mēris nīks un bālēs —

Atnāc tad uz kapsētu;

Dženija pat debess tālēs

Gaidīs savu Edmondu!

Priekšsēdētājs

Paldies par tavām dziļām domām, Mērij,

Paldies par tavu sēru pilno dziesmu!

Jau senlaikos tāpat ir mēris, liekas,

Sos jūsu kalnus, lejas piemeklējis

Un skanējušas žēlabainas gaudas,

Kur tagad krastos jautri palo strauts,

Plūst rāmā mierā upe savu gaitu

Caur pirmatnību tavā dzimtenē.

To drūmo gadu, kurā senāk krita

Par upuriem daudz labo, drosmīgo,

Nu tagad tikai reti piemin gans

Ar savu dziesmu vienkāršu un sēru,

Un patīkamu … Nē! nudien, nekas

Tik dziļi neskumdina svētku līksmē

Kā drūma dziesma, kuru atmin sirds!

Mērija

Ai, kaut es vienmēr būtu dziedājusi

Tik sava tēva dzimtā būdiņā!

Tēvs, māte manu dziesmu iemīlēja;

Un liekas man, ka pati sevī klausos

Un dziedu vēl es mūsu dzimtā sētā —

Bij salda mana balss tai laikā: tā

Bij manas nevainības balss .. .

L u i z a

Nav modē

Vairs tamlīdzīgas dziesmas! tomēr ir

Vēl sirdis vienkāršas: it viegli izkūst

No sievu asarām, kam akli tic.

Šī domā, ka tās raudulīgais skatiens

Nav atvairāms, — turpretī, ja vien viņa

Par saviem smiekliem domātu, tad droši

Gan smaidītu. Bet Valsingems nupat

Te cildināja ziemeļnieces: lūk,

Par to šī gaudoja. Es neieredzu

Šos skotu zemes matus dzeltenos.

Priekšsēdētājs

Jel paklausieties: dzirdu rati klaudz!

(Brauc līķiem piekrauti rati, tos vada nēģeris.)

Nu, luk! Luiza ģībst. Pēc vārdiem spriežot,

Man likās, ka tai sirds ir vīrišķīga.

Bet redziet: cietsirdis par maigo vājāks,

Mīt bailes dvēselē, ko kaisle tirda!

Lej, Mērij, ūdens malku. Tai jau labāk.

Mērija

Tu, manu skumju, mana kauna māsa,

Pie krūtīm pieglaudies.

Luiza

(atgūst samaņu)

Kāds briesmīgs dēmons

Man parādījās: melns ar baltam acīm . . .

Viņš mani sauca savos ratos. Tur

Guļ miroņi — un viņi purpināja

Tik drausmīgus, tik nejēdzīgus vārdus .. .

Jel sakiet man — vai sapnis vien tas bij?

Vai rati garām brauca?

Jauneklis

Hei, Luiza,

Jel pasmaidi! Kaut visa musu iela —

Kluss patvērums, kur glābties var no nāves,

Kur mums, neviena netraucētiem, dzīrot,

Tak zini, ratiem, melniem nāves ratiem

Ir tiesības pa visām ielām braukt —

Mēs nedrīkstam tiem stāties ceļā! Klausies

Tu, Valsingem: lai beigtos mūsu strīdi

Un paģībšanas brīža sājums, sāc

Mums dziesmu — brīvu, dzīves prieka dziesmu,

Ne tādu, kas dveš skotu zemes skumjas,

Bet trakulīgu Bakha dziesmu sāc,

Kas radusies pie putojoša kausa.

Priekšsēdētājs

Es tādas nezinu — bet himnu jums

Par godu mērim uzdziedāšu: to

Man vakar pagadījās sacerēt,

Kad šķīrāmies. Tik dīvains prieks uz dzeju

Bij pirmo reizi! Tad nu uzklausiet:

Balss aizsmakusi dziesmai labi derēs.

Daudzi

Par godu mērim himna! klausieties!

Par godu mērim himna! bravo, bravo!

Priekšsēdētājs

(dzied)

Kad ziema sniegos šurpu brien,

Kā kara lielkungs pretī slien

Mums savus lauska pulkus bargi,

Lai puteņos tumst vakars vēls —

Tad kamīni ir mūsu sargi

Un ziemas dzīres dzirkst un kvēl.

Bet tagad valdnieks Mēris nāk

Un savu baigo pļauju sāk,

Un ļaudis nāves vālā vanda;

Tas drūms, vai rīts vai nakts jau klāt,

Ar kapa lāpstu logā klanda .. .

Ko darīt mums? kā pretī stāt?

Kā ziemas glābāmies līdz šim,

Tā Mērim durvis aizslēgsim!

Lai liesmas plīv! lai, kausu tvēris,

Ikviens sev prātu aizskalo —

Lai cildināts tiek valdnieks Mēris

Ar dzīrošanu brāzmaino!

Ir cīņā vienmēr skurbums straujš

Gan tur, kur bezdibenis kraujš,

Gan satrakotā okeānā

Ar viļņiem tumsā baismīgā

Un Arābijas smilšu aukā,

Un Mēra dvašā nāvīgā.

Viss, kas ar bojā eju draud,

Ļauj sirdij, lai tā baudu jaud,

Kaut izskaidrot to neiespējam —

Tā nemirstības ķīla, šķiet!

Un laimes daudz tam sajutējam,

Kas uztraukumā baudu vied.

Un tāpēc — slava, Mēri, tev!

Mēs drosmi sargos jūtam sev

Un tavam vārdam durvis veram!

Salc kausos vīna plūdums plats,

Mēs Šķīstās Rozes elpu dzeram —

Varbūt to elpo … Mēris pats!

(Ienāk recs garīdznieks.)