ALEKSANDRS PUŠKINS: DZĪRES MĒRA LAIKĀ

Garīdznieks

Jūs bezdievīgo dzīru neprātīgie!

Ar līksmību un netiklības dziesmām

Par drūmo sastingumu gānāties,

Ko izpleš visam pāri pati nāve!

Kur žēlabainu bēru šausmas māc,

Pie bālām sejām kapos dievu lūdzu,

Bet jūsu nicināmā līksmošana

Pat zārku mieru samulsina — zemei

Pār mirušajiem nelaiķiem liek drebēt!

Ja sirmgalvju un veco sievu lūgsnas

Šo kopu nāves bedri nesvētītu —

Man būtu jādomā, ka velnu bari

Jau kāda bezdievīgā garu plosa

Un ņirgādamies aizrauj elles tumsā.

Vairākas balsis

Par elli viņš kā meistars rimāt prot!

Tu, vecais, ej! Ej tālāk savu ceļu!

Garīdznieks

Jūs lūdzu, pieminēdams asins lāses,

Ko krustā sistais izlējis par jums:

Jel baigās dzīres pārtrauciet, ja vēl

Jums vēlēšanās sastapt debesīs

To mīļās dvēseles, kas atdus mierā, —

Uz savām mājām ejiet!

Priekšsēdētājs

Mājas mums

Pārlieku skumjas — jauniem prieki mīļi.

Garīdznieks

Vai tu tas, Valsingem? Vai tu tas pats,

Kas vēl pirms trijām nedēļām uz ceļiem

Pār mātes līķi raudot noliecies,

To apskāvi, pie viņas kapa brēci?

Jeb domā tu: nav viņai tagad jāraud,

Nav rūgti jāraud pašās debesīs,

Kad noskatās uz dzīrotāju dēlu

Sai izvirtībā, tava balss kad skan

Un dzied šīs trakās dziesmas tur, kur apkārt

Ir svētas lūgsnas, grūtas nopūšanās?

Nāc līdzi mani

Priekšsēdētājs

Kāpēc te ieradies

Tu mani traucēt? Nevaru un neder

Tev līdzi iet: šai vietā esmu saistīts

Ar izmisuma, baigu miņu saitēm,

Ar manas bezspēcības apziņu,

Ar izmiruša sastinguma šausmām,

Kas manā mājā tagad jāsastop, —

Tik vienīgi šīs trakās līksmes asums

Un pilnā kausa dziedinošā inde,

Šie glāsti (piedod manus grēkus, kungs) —

Kaut grimuša, bet maiga radījuma …

Ne mātes tēls vairs mani aizsaukt spēj

No šejienes — par vēlu — tava balss

Gan aicina — es atzīstu, ka centies

Tu mani paglābt… vecais! ej nu mierīgs,

Bet lāsts lai tiem, kas tev pa pēdām ies!

Daudzi

Bravo, bravo! Mums cienīgs priekšsēdētājs!

Lūk, te tev sprediķis! ej prom! ej prom!

Garīdznieks

Vēl tevi Matildes gars skaidrais sauc!

Priekšsēdētājs

(Pieceļas.)

Jel zvēri man ar roku paceltu

Pret debesīm, ka ļausi kapos palikt

Tam vārdam, kas ir apklusis uz mūžu!

Ai, kaut jel viņas nemirstīgām acīm

Šo ainu paslēpt! kādreiz viņa mani

Par šķīstu atzina, par lepnu, brīvu —

Bij manos glāstos paradīze tai…

Kur esmu? svētais gaismas bērns! jau redzu

Es tevi tur, kur gars mans grimušais

Vairs nespēj sniegt…

Sievietes balss

Viņš kjuvis vājprātīgs —

Viņš murgot sāk par apbedīto sievu!

Garīdznieks

Nāc līdzi man …

Priekšsēdētājs

Es lūdzu dieva vārdā,

Tēvs, mani atstāj!

Garīdznieks

Dievs lai tevi glābj!

Un piedod man, mans dēls.

(Aiziet. Dzīres turpinās. Priekšsēdētājs paliek — iegrimis dziļās pārdomās.)

Atdzejojis Jānis Plaudis

.