ALEKSANDRS PUŠKINS - KAUKAZA GŪSTEKNIS

Stāsts

1820—1821

VELTĪJUMS

N. N. RAJEVSKIM

Ar smaidu pieņem, labais draugs,

Šis papirlapas aprakstītās:

Tās brīvā mūza dod un lira trimdā dzītā,

Un iedvesmības brīdis jauks.

Kad bija jāiznīkst man nevainīgam, bāram,

Kad mani apmelot ik naidnieks metās naigs,

Kad nodevības kinžals skāra

Un mīlestības murgu laiks

Daudz mani mocīja un māca,

Es tavā tuvumā tās dienas kavēju;

Viens otram bijām dārgs, un miers man sirdī nāca,

Pat vētras pieklusa, kas pāri galvai krāca,

Un ostā mierīgā es dievus slavēju.

To dienu skumjās ceja jūtīs

Man šķita, katra diena krūtīs

Par Kaukāzu arvien vēl skan,

Kur Beštu 1 vientuļais zem drūmiem mākoņvāliem

Kā valdnieks piecgalvains pār auliem, laukiem tāliem

Jauns Parnass bija kļuvis man.

Vai aizmirst varēšu tās kraujas akmeņainās,

Tos strautus dunošos, tās līdzenumu ainas

Un karstos smiltājus, kur kopā tu un es

Reiz pārspriedām, ko izjūt sirds un vēlas;

Kur vīrus bruņotus redz kalnu nogāzes

Un dailes ģēnijs bargi cēlais

Spēj klusā stundā spārnus piesi?

Tu atmiņas šeit sastapt vari

Par dienām tām, kas sirdī mīt,

Par kaislībām, kas pāri krīt,

Par priekiem senseniem un senām sāpēm arī

Un manu balsi vari saklausīt.

Mums dzīvē dažādi bij iziet lemts: bez bēdām,

Tik tikko uzplaucis, pa tēva varoņpēdām

Tu devies cīniņā zem bultu mākoņiem

Un, gaišais jaunekli, drošs pretī brāzi tiem.

Tad laipnā tēvzeme tev galvu noglaudīja,

Tu viņas mīlulis, kas cerību tai dod.

Ciest apvainojumus man agri jāsāk bija,

Man Jauni atriebās un prata apmelot.

Sirds brīvei ticēja, man nepiezagās vājums,

Es gaidīju, cits laiks kad nāks,-

Un, ja kāds draugs ir laimīgāks,

Tad tas man bija mierinājums.

Uz sliekšņiem aulā stundas dīkas

Sēd čerkesi, kā parasts tiem.

Un Kaukāzdēliem brīvajiem

Par asins kaujām pārspriest tīkas.

Tie teic, cik zirgs ir katram straujš,

Pēc baudām ilgojas un glāsta,

Par senām dienām viņi pauž,

Par straujiem uzbrukumiem stāsta,

Teic, kādu viltu kņazi auž,

Cik zobensmaile nežēlīga;

Tie atceras, kā bultas sīc,

Kā dažs labs ciems bij nopostīts,

Kā gūsteknes pie krūtīm slīga.

Rit klusumā pēc stāsta stāsts,

Peld mēness naksnīgajā miglā,

Tad pēkšņi čerkess parādās,

Viņš atdraso uz zirga žiglā,

Sviež zemē gūstekni no tā.

«Lūk, krievs!» kliedz balsī pārvērstā,

Un saskrien auls tūlīt ap viņu,

Visapkārt ciešā lokā stāj,

Bet gūsteknis pat nepamāj,

Daudz brūču viņa seju klāj,

Šķiet, nav no dzīvības ne miņu.

Viņš neredz naidniekus tobrīd

Un nedzird viņu skalo klaigu,

Jo nāves miegs pār viņu slīd,

Ar saltu elpu skardams vaigu.

Un gūsteknis vēl ilgi tā

Bez samaņas gu] miegu garu,

Līdz kamēr saule pusdienā

Pār viņu sijā savus starus.

Un atdzimst dzīvība, un trīc

Uz lūpām vaida skaņas klusas,

Un, siltās saules sasildīts,

Tad nelaimīgais most no dusas.

Viņš gurdi paskatās un redz:

Uz tālēm kalni skatu sedz,

Tie draudīgi visapkārt slienas.

Te laupītāju ciltis mīt,

Te čerkesus glābj klinšu sienas,

Un saprot jauneklis tūlīt,

Ka velti sapņot vairs par*mājām,

Jo pēkšņi važas iežvadzas,

Kas viņam apliktas ap kājām.

Vairs nedod cerības nekas,

Tumst acīs aina saredzētā.

Ardievu, brlvestība svētā!

Viņš vergs.

Viņš, nosviests nomaļus,

Guļ sētmalē pie ērkšķu auga.

Nav sargu. Cerkesi uz lauka,

Un auls visapkārt tukšs un kluss.

Kā zaļgans paklājs saulē spīgo

Tepat netālu līdzenums,

Bet augšā kalnu grēdas gumst

Ar dažu smaili vienmuļīgu.

Starp tām ceļš līku loču ris

Kā būtu bargo klinšu nomākts;

Un atkal jaunais gūsteknis

Grimst savās grūtās, drūmās domās .

Uz Krieviju ved taka tā,

Uz tālo zemi, kur pārlieku

Reiz jauno dienu kvēlumā

Viņš agri iepazina prieku,

Kur mīlestībai jau tūlīt

Stāj blakus ciešanas un zaimi,

Kur skaļā dzīve sapostīt

Drīz prata cerības un laimi;

Par dienām tām un draugu saimi

Vien atmiņas vairs sirdī mīt.

Viņš ieskatījās cilvēkos,

Un pati dzīve viņu vīla,

Jo nodod neprātīga mīla

Un draugu krūtīs viltus most.

Kā upuris, kas apnikumu

Pret visu nepatieso jūt,

Gan skauģu divkosību glumu,

Gan tos, kas vientieši mēdz būt,

Viņš pameta un projām trauca,

Svešs bija kļuvis dzimtais nams.

Viņš devās it ka lidodams,

Kur tālē brīves sapnis sauca.

Ai brīvība! Tu biji viss,

Kas viņam pasaulē vairs rodams.

Sen kaislās jūtas apdzēsis

Un vairs par liru nesapņodams,

Tās dziesmas alka viņš arvien,

Kam iedvesmojumu tu devi,

Un, pielūgdams vairs tikai tevi,

Viņš ticēja tev vienai vien.

Tā notika . . . Viņš necerēja

Vairs citu prieku sirdī krāt.

Un jūs, kam viņš vēl ticēt spēja,

Jūs, sapņi, viņu pamētāt!

Viņš vergs. Uz akmens galvu licis,

Viņš grib, lai diena izdziestot

Dzēš dzīvību, un neapnicis

Lūdz, lai reiz viņam nāvi dod.

Jau saule nogrimst kalnu lokā;

Un skaņas tālē mosties sāk;

No lauka aulā ļaudis nāk,

Un izkaptis mirdz viņu rokās.

Pa mājām ugunis tad dedz,

Bet troksni tikko saklausāmo

Drīz nedzird; tumsa visu sedz

Ar naksnīgumu maigi rāmo;

Skaļš kalnu strauts vēl nebeidz sviest

Pār klintīm ūdens šaltis straujas;

Ar mākoņsegu apsedzies,

Sai stundā Kaukāzs miegam ļaujas .

Bet kas pa mēness gaismu tā

Nakts bezgalīgā klusumā

Bez skaņas lavās uz šo pusi?

Krievs trūkstas. Pienākusi klāt,

Kā gribēdama sveicināt,

Stāv jauna čerkesiete klusi.

Viņš raugās meitenē, un šķiet,

Šai parādībai jāaiziet,

To sapņu vara uzbūrusi.

Pār viņiem mēness gaisma tvīkst.

Ar smaidu žēlsirdīgi jauku

Tad čerkesiete ceļos slīgst,

Ceļ gūsteknim pie lūpām trauku,

Lai kumiss vēsu veldzi dod.

Viņš — netver malku spirdzinošo,

Viņš vēlas, sirdi veldzējot,

Tvert viņas vārdu spēli košo

Un mirdzumu, ko acīs rod.

Viņš nespēj saprast vārdus kvēlos,

Bet viņas skatā liesmu jauš,

Un arī balss to pašu pauž:

Jel dzīvo! un viņš dzīvot vēlas.

Spēks rodas, kad viņš ievēro,

Cik laipnā čerkesiete jauka;

Viņš ceļas, pasniedzas pēc trauka

Un lielās slāpēs izdzer to.

Tad nolaižas uz akmens platā

Un gurdo galvu liek uz tā,

Bet čerkesietē jaunajā

Arvien vēl nenorimis skatās,

Jo ilgi, ilgi vēl pēc tam

Sēd viņa domīga un klusē,

Lai būtu sagūstītajam

Kāds mierinājums svešā pusē;

Dreb lūpas, grūti vārdus rast,

Un viņa nezina, ko sacīs,

Pa reizei tikai nopūšas,

Un asaras tad pamirdz acīs.

Daudz reižu saule aust un riet.

Kalts važās, gūsteknis ik dienas

Aiz ganāmpulkiem kalnos iet,

Un klinšu alu vēsās sienas

Tam svelmē patvērumu dod.

Bet tad, kad nakts ar mēnesragu

Sāk tumšos kalnus sudrabot,