ALEKSANDRS PUŠKINS - KAUKAZA GŪSTEKNIS

Nāk čerkesiete šurp pa taku,

Nes kumisu un vīnu tā,

Vēl medus kāri noliek blaku

Un graudus sniega baltumā.

Šīs stundas viņiem vieniem dotas,

Jau viņa raugās mīlīgāk;

Kas svešā mēlē nesaprotams,

To zīmju valoda teikt māk.

Par kalniem dziedāt viņa sāk,

Par laimes Gruziju 2 dzied dziesmu;

Un nevaldāmas kvēles liesmu

Var svešos vārdos saklausīt.

Tāds reibums jaunā sirdī mīt,

Jo viņa mīl, jūt laimi spēji;

Bet krievs jau jaunībā tūlīt

Šīs kvēlās jūtas pazaudējis:

Viņš nespēj atbildēt nekā

Uz pirmo meitenlgo kaismi,

Var būt, ka mīlas sapnis aizmirsts

Vēl baida kaut kur atmiņā.

Ne jau tik drīz gaist jaunās dienas

Un sajūsmība pamet mūs,

Gan laime negaidīta pienāks

Un prieks vēl jāizbauda būs;

Bet jūs, jūs, jūtas kautri cēlās,

Kas pirmai mīlai līdzi iet,

Un liesmas dievišķīgi kvēlās —

Jūs atpakaļ vairs nenāksiet.

Šķiet, pierod gūsteknis pie dzīves,

Kas drūmā bezcerībā slīgst;

Ka skumst un ilgojas pēc brīves,

Viņš citiem rādīt neuzdrīkst.

Visapkārt milzu klintis līkst;

Kad mostas rīta vēsmas pirmās,

Viņš skatās, galvu pacēlis,

Kā viegli iesārtās un sirmās,

Un zilās kalnu grēdas viz.

Kāds cildens lieliskums šais ainās!

Stāv kalnu gali sniegainie,

Un mākoņiem, kas neizmainās,

Pavisam līdzīgi ir tie,

Bet, celdams divas galvas baltās,

Ko mūžīgs ledus vainags vīs,

Pār visiem varenībā staltā

Mirdz Elbruss zilās debesīs.

Kad, klinšu gālēs atbalsodams,

Nāk pērkons vētrai ceļu post,

Cik bieži gūsteknis ir rodams

Virs aula kalnu augstumos!

Zem kājām tumši mākoņvāli,

Triec vēji putekļus pa tāli;

No vētras bēgdams, kā arvien,

Stalts alnis akmens alā lien;

Pat ērgļi pamet klinšu mājas

Un augstu gaisā saklaigājas;

Vairs aukā balsis nesadzird,

Un lopu maušana šķiet klusa . . .

Sāk zibens mākoņgrēdas šķirt,

Ar lietiem kopā cērtas krusa;

Sāk ūdens straumes aizās krist,

Un, raujot akmeņus no vietas,

Plūst baltām strāvām lejup lietus;

Bet kalna galā — gūsteknis.

Virs mākoņiem viņš sauli gaida,

Kas padebešus projām trieks;

Un, ja jau negaiss nenobaida

Un jādreb nav no vētras vaida,

Tad sirdī mostas kaut kāds prieks.

Visvairāk eiropietis brīnās

Par kalnu tautu savādo,

Viņš sen jau ievērojis to,

Kā viņi strādā, tic un cīnās;

Cik viesmīlība dārga tiem,

Kā ieroči un kaujas saista,

Kāds spēks ir kaulos kalniešiem,

Cik viņu kustības ir skaistas.

Un ļoti patīk aina šī,

Kad veicīgs čerkess drosmē brašā,

Tērpts jērenē un apmetnī,

Gan kalnājos, gan stepē plašā,

Pār loku liecies, seglos sēž,

Pret kāpšļiem spiedis kājas slaikas,

Uz auļotā ja brāž kā vējš

Un kara mākslu mācās laikus.

Tērps, kurā čerkess kaujā iet,

Ir glīts un reizē vienkāršs šķiet;

Ar ieročiem viņš visur dodas,

Jo tā tas piederas pie goda;

Ir arkāns viņam allaž līdz,

Loks, bultas, kinžals asi trīts,

Un zobens labos draugos skaitās

Pat atpūtā un darba gaitās.

Nekas par smagu nav nekad,

Viss viņam iespējams un darāms:

Vai iet, vai jāj — vienmēr tāds pat

Viņš nelokāms un neuzvarams,

Pret kazakiem viņš naidā kaist.

Un zirgs, kas kalnu pļavās ganās,

Ir viņa dārgums lielākais,

Draugs uzticams, kurš visu panes.

Ir kaut kur alā slēpties prieks

Šim laupītājam viltīgajam,

Un, kolīdz manīts ceļinieks,

Brāž čerkess auļos pāri klajam.

Zib zobens, cirtiens ass un spriegs

Dod uzvaru šai īsā kaujā,

Un drīz vien pāri svešniekam

Jau lido arkāns lokā straujā.

Zirgs atkal skrien, cik spēka tam,

Ir svelošs nemiers viņu skāris,

To neaizkavēt vairs nekam:

Tas joņo purviem, krūmiem pāri;

Ar asinīm ceļš nosliedēts

Aiz zirga, kad tas dimdot brāžas;

Te pēkšņi priekšā straume krāc,

Tie sabangotā dzelmē gāžas;

Un ceļ nieks, ierauts mutulī,

Bez elpas smakdams, duļķi rij

Un piesauc nāvi savā prātā.

Patiešām, nāve tālu nav…

Bet zirgs šo nelaimīgo jau

Ir nesis krastā putām klātā.

Vai arī, koku atradis,

Ko vētra upē iemetusi,

Kad nakts pār kalniem atnāk klusi

Un mēness nav, un tumšs ir viss,

Šķir čerkess zarus simtgadīgus

Un arī sakņu čemos kar

Gan apmetni, gan kara rīkus:

Tur tērps, ko bultas neaizskar,

Tur zobens, loks; un, viļņos nirdams,

Pa straumi čerkess peldēt var

Gan neredzams, gan nesadzirdams.

Krāc upe. Tumsa zemi skauj,

Bet stiprā straume viņu rauj

Gar kurgāniem un krastiem garām,

Kur modri kazaki kā karā

No šķēpiem nešķiras nemaz,

Kad melnā dzelmē lūkojas,

Bet nakts sedz pāri miglas klāju

Pār apbruņoto peldētāju.

Par ko tu domā, kazak, draugs?

Vai atceries vēl senās kaujas,

Vai prātā nāk tev cīņas lauks,

Kur pulki dieva gribai ļaujas,

Un dzimtene? Viss tikai malds!

Ardievu, staņicas un sētas,

Kam garām klusā Dona šalc,

Kur skaistule bij izredzēta.

Jau naidnieks klāt, uz loka tam

Ir bulta, īstam mērķim rasta, —

Tā spindz, un jākrīt kazakam,

Mirkst kurgāns asinīs pie krasta.

Kad čerkesam ir jāpaliek

Pie ģimenes un tēva nama,

Viņš kurināmo krāsni liek,

Lai ogles sprēgā sildīdamas,

Un, ja kāds ceļnieks vientulīgs,

Kas kalnos apmaldījies dienā,

No zirga lec un būdā ienāk,

Un noguris pie uguns slīgst,

Tad saimnieks viesi apsveicina

Un nedomā vairs projām laist,

Bet laipni kausu pasniegt zina,

Kur smaržo čihirs 3 sarkanais.

Zem segas būdā, dūmu vītā,

Drīz vien tad atnāk mierīgs miegs,

Un, labi uzņemts, ceļinieks

Var tālāk doties otrā rītā. 4

Nāk Bairans 5 , gaišo svētku laiks,

Daudz jauniešu tad sapulcējas;

Ikviens grib rādīt savas spējas:

Zib gaisā bultu skrējiens slaiks,

Kad viņi šauj ar savām šautrām,

No mākoņiem tad ērgļi krīt!

Bet paši jaunieši tūlīt

Uz pakalna stāj pulkā jautrā

Un tikai zīmi gaida vien,

Tad it kā brieži lejup dodas,

Un putekļi virs klaja rodas,

Kad viņi, zemei dimdot, skrien.

Bet sirdis, kas alkst kauju kvēles,

Te īsta prieka nesastop,

Un tāpēc bieži jautrās spēles

Par nežēlīgām spēlēm top.

Nereti zobensmailes aukstas

Pa dzīrotāju baru spīd,

Un gūstekņiem tad galvas krīt

Un jaunie priecīgi sit plaukstas.

Bet krieva sirdi nesatrauc

Šīs asiņainās dzīru priecas.

Viņš senāk ir pēc slavas tiecies,

Nav drebējis no nāves daudz.

Viņš bijis apvainots, viņš zina,

Cik bieži gods un liktens liek,

Ka divkaujās no ložu svina

Ir nāves stunda jāsatiek.

Var būt, ka krievs ir domās grimis

Un atkal atmiņā nāk laiks,

Kad draugu pulkā nenorimis

Viņš skaļās dzīrēs metās naigs . ..

Vai viņš vēl pagājību žēlo,

Kur cerība vairs neuzkvēlo,

Vai arī jau kopš brīža šī

Sāk vērot dīvās tautas ainas

Un izdarības asiņainās

Kā bezkaislīgā spogulī?