ALEKSANDRS PUŠKINS - KAUKAZA GŪSTEKNIS

Viņš apslēpis ir klusēšanā

It visu, ko var sirdī rast,

Uz viņa augstās pieres manāms

No izbailēm nav it nekas.

Pat čerkesi jau satrūkstas:

Tāds drosminieks vēl šeit nav biji

Un viņi krievu neaiztiek,

Cits citam čukstot nojaust liek,

Ka varens loms tiem atgadījies.

Tev, kalnu meita, sirdi most

Gan noreibums, gan jūsma salda,

Un nevainīgos skatienos

Tev prieks un mīlestība valda.

Kad pusnakts kalnos tumsu nes

Un tevi draugs tavs skūpsta maigi,

Tu iededzies, tev kvēlo vaigi,

Viss aizmirstas uz pasaules.

Tu teic: «Cik, mīļais, labi būtu,

Ja skatiens priecīgāks tev kļūtu;

Liec man uz krūtīm galvu te,

Lai paliek brīve, dzimtene.

Ar tevi esmu, kopā iesim,

Tu valdnieks mans, tev pieder viss

Jel mīli! Nav neviens patiesi

Vēl manas acis skūpstījis;

Uz manu guļas vietas pusi

Nekad jauns, tīkams čerkess klusi

Vēl lavījies nav pusnaktī;

Es esmu jūtas valdījusi,

Mans skaistums nepieejams bij.

Es zinu: kāzas mani gaida,

Jo pašas tēvs un brālis baida

Pie nemīlama vīra dot,

Kas solās maksāt zelta naudā;

Vēl mēģināšu lūgt un raudāt,

Ja ne — lai paglābt kinžals prot.

Ap tevi manas domas vītas,

Kāds spēks pie tevis mani sien;

Es mīlu tevi, sagūstītais,

Sirds tavā varā būs arvien . . .»

Bet viņš ir klusu skumju nomākts,

Un nevilina meičas glāsts,

Kad, grimis savās drūmās domās,

Krievs mīlas vārdus noklausās,

Tie atmiņā sauc laiku maigo.

Tik ļoti pagājība sāp,

Ka asaras sāk acīs kāpt

Un plūst pār nogurušo vaigu.

Viss sirdī iegūlis ir tas,

Ko bezcerīga mīla deva,

Un tagad savas ciešanas

Viņš čerkesietei apslēpt nevar:

«Tev mani jāaizmirst, jo es

Gan neesmu šīs mīlas cienīgs,

Reiz nāks cits draugs, viņš būs viens vienīgs,

Kas pratīs īstu laimi nest.

Un viņa mīlestība labā

Reiz aizstāt manus glāstus spēs,

Viņš tavu uzticību glabās

Un skaistumu tad novērtēs

Un skūpstus jaunavīgi kvēlos,

Un vārdus, kuros pateikts viss;

Ne es ko ceru vaiis, ne vēlos,

Es esmu kaisles upuris.

Tu redzi mīlestības bēdas,

Sirds vētru nedzēšamās pēdas,

Nu ej! bet pažēlo mazliet

Vēl mani, kam viss zudis šķiet!

Draugs nelaimīgais, kaut jel būtu

Man ceļā gadījusies tu,

Kad pārpilns cerību un jūtu

Vēl mīlas sapņiem ticēju!

Par vēlu: sirds vairs laimes dvesmu

Un cerību man nesastaps,

Jo akmenī es pārvērsts esmu,

Pret visām jūtām vēss kā kaps . . .

Kā karstu skūpstu saņemt spēšu

Ar lūpām, kurās dzīve dziest?

Nekad tev acīs nevarēšu

Ar vēsu smaidu skatīties.

Es dedzis greizsirdības mokās,

Man sirds vairs nealkst it neko.

Cik grūti ir, kad tavās rokās

Par citas rokām jāsapņo! …

Kad maigi savas lūpas kļauj i

Pie manām lūpām, kā arvien,

Tev skūpstos mīlas stundas skrien

Tik bezrūpīgi un tik strauji;

Es valdu asaras, jo man

Sen viss ir zaudēts, viss par vēlu,

Bet sapnī viņas balss vēl skan

Un atkal redzu dārgo tēlu;

Pēc viņas tiecos, sapnis dziest,

Es klusēju, vairs nav ne miņu;

Pie tevis ceru aizmirsties,

Un atkal apskauju es viņu;

Man mūžam jāraud būs pēc tās,

Šis tēls it visur mani tirdī

Un manā izmocītā sirdī

Lej skumjas visumelnākās.

Jel atstāj mani važās kaltu,

Jo manu sapni vientuļu

Un atmiņas, un bēdu salto

Ar mani dalīt nespēj tu.

Nu dzirdēji, ko sirds man glabā;

Ardiev … sniedz roku — tā būs labāk,

Jo sievietes mūs aizmirst mēdz,

Un izšķiršanās brīdis smagais

Drīz skaistulei no prāta pagaist

Un jau kāds cits ir iemīlēts.»

Bet, cieši lūpas pievērusi,

Sēd viņa, raudādama klusi:

Un aizmiglotās acīs tumst

Kāds vārdos neteikts pārmetums;

Dreb viņa bāla ēnu lokā;

Bet, likta mīļotajam rokā,

Vēl viņas vēsā roka dus;

Tad beidzot vārdus sāpīgus

Teic mīla, kura deg un tirdī:

«Krievs, krievs, kādēļ tik ļoti gan

Pēc tevis jātiecas bij man,

Pirms nezināju, kas tev sirdī?

Pavisam maz pie tavas krūts

Lemts meitenei bij dusēt zagšus,

Jo nevēlēja liktens grūts

Daudz priecīgu un jauku nakšu.

Vai tās nekad vairs neatnāks?

Vai prieks uz visiem laikiem garām?

Tu esi pieredzējušāks,

Un mani krāpt bij tavā varā,

Ja kaut aiz žēlastības vien

Tu itin visu noklusētu,

Es tevi mīlētu arvien

Un tavas bēdas remdēt spētu.

Es gādātu, lai miegs tev jauks,

Lai gaist no prāta skumju miņas.

Tu negribēji… Saki, draugs, —

Ko gan tu mīli? Kas ir viņa?

Vai viņa mīl vai it nemaz? …

Es tevi saprotu, un tāpēc,

Draugs, nesmejies, ka sirds man sāpēs .

Un piedod manas asaras.»

Un viņa apklust. Nezin kāpēc

Vēl tikai krūtīs kaut kas raud,

Vēl lūpas sacīt kaut ko rauga,

Kad viņa apkampj ceļus draugam

Un elpa apstāties pat draud.

Bet gūsteknis ar lēnu roku

Ceļ viņu, balsī maigums skan:

«Nu neraudi, ir tik daudz moku

Sirds pārcietusi arī man.

Nē, viņa mani nemīlēja,

Viens mīlēju un cietu viens;

Man jādziest, kā dziest uguns vējā,

Kad negādā par to neviens.

Es miršu, šķirts no dzimtiem klajiem,

Reiz stepe man par kapu kļūs,

Un pat ap kauliem apraktajiem

Vēl smaga dzelžu važa būs…»

Jau zvaigznes dziest. Un rīta vēdās

Var redzēt tālo kalnu grēdās,

Kā sniega klātās smailes dus;

Tad viņi noliec galvas, klus

Un šķiras bezcerīgās bēdās.

No brīža tā ikviens var just,

Cik drūmi krievs ap aulu klejo.

Daudz reižu blāzmo debesjums,

Pār dienu ausmām svelmi lejot;

Un, naktīm atnākot un ejot,

Pēc brīvības viņš allaž skumst;

Kad kalnu kaza savā vaļā

Vai arī saiga miglā skrien,

Viņš važas sažvadzina skaļāk,

Viņš gaida kazakus arvien,

Kas reizēm iebrūk aulā dažā

Un vergus atbrīvo no važām.

Viņš sauc … Bet dzirdams nav nekas;

Vien viļņi krastā skalo putas,

Un, cilvēku sev tuvu jutis,

Zvērs aklā tumsā paslēpjas.

Reiz krievu gūsteknis dzird laukā,

Pa kalniem kara trauksmi saukā:

«Pie ieročiem!» Ikviens, kas kust,

Nes varā kaltus iemauktus,

Tumst apmetņi, un bruņas mirgo,

Lec vīri apseglotos zirgos,

Viss auls ir cīņai posies jau.

Un mežonīgie kalnu dēli

Uz vietas noturami nav:

Gar Kubaņu tie auļo cēli,

Alkst kara laupījumu kvēli.

Auls kluss; vien suņi miegā rūc,

Pie būdām atraduši ēnu,

Un pulciņš melnīgsnēju zēnu

Skrien apkārt, draiskodamies dūc;

Sēd vectēvi un pīpes sūc,

Kāpj augšup dūmu grīste gara.

Dzied aulā kaut kur meitenes,

Šī dziesma atmiņas spēj nest

Un vecās sirdis jaunas dara.

1

Pa upi skriedams, vilnis krāc;

Nakts klusums kalniem pāri tiecas;

Un kazaks, kuru gurums māc,

Pār savu šķēpu snauzdams liecas.

Ai kazak, never acis ciet:

Aiz upes čečenietis iet.

Ar tīkliem laivā gauss un dīks

Pa upi kazaks vizinājās.

Ai kazak, tev būs jānoslīkst,