ALEKSANDRS PUŠKINS - KAUKAZA GŪSTEKNIS

Kā dažkārt maziem bērniem klājas,

Kam dzelmes vēsums tīkams šķiet:

Aiz upes čečenietis iet.

3

Pie upes staņicu ir daudz,

Tās bagātas un ziediem vītas;

Tur ļaudis dzied un dejā trauc.

Bet bēdziet, krievu skaistulītes,

Jel steidziet, daiļās, mājup skriet:

Aiz upes čečenietis iet.

Tā meičas dzied. Pie ūdens malas

Par bēgšanu krievs spriež bez gala:

Bet važas smagas gūsteknim,

Un priekšā strauja upe dim . ..

Grimst visa stepe miegā maigā,

Un smailie klinšu gali tumst;

Pa baltām aula mājām staigā

Blāvs mēness gaismas mirgojums;

Mieg aļņi upes malas zālē,

Vairs ērgļi nekliedz, tikai šķiet,

Ka atbalsojas kalnu gālē,

Kad garām ganāmpulki iet.

Tad piepeši kaut kas top dzirdams,

Zib meičas plīvurs, vaļā irdams,

Un, lūk, skumjš bālums vaigu klāj,

Pie gūstekņa kad viņa stāj.

Ir lūpām vārdus atrast grūti,

Ir acis drūmums bezcerīgs,

Kā viļņi melnie mati slīgst

Pār viņas pleciem un pār krūtīm.

Tai vienā plaukstā vīle spīd,

Ass kinžals sažņaugts otrā saujā;

Kā liekas, viņa steigs tūlīt

Veikt varoņdarbu slavas kaujā.

Un, pavērdamās gūsteknī,

«Bēdz!» saka kalnu meita šī.

«Nav čerkesu uz klinšu grēdas,

Steidz doties prom: nakts paies drīz;

Še kinžals! Tumsā nemanīs

Neviens, kurp aizved tavas pēdas.»

Un tad ar vīli drebošo

Līkst gūsteknim pie kājām viņa:

Dzelzs skrapst, kad vīlē pušu to,

Plūst acīs asaras bez miņas, —

Un žvadzēdamas važas krīt.

«Tu brīvs!» steidz viņa pavēstīt.

«Bēdz!» taču skatiens, pārpilns posta,

Pauž neprātīgas ciešanas

Un mīlestību teic. Vējš mostas.

Jau balto plīvuru skauj tas.

«Mans draugs, mans draugs!» krievs iesaucas.

«Es mūžam tavs, tavs līdz pat galam!

Mums jāpamet šī briesmu mala,

Nāc, bēgsim abi…!» — «Nē, krievs, nēl

Es iepazinu mīlas maldus,

Man zudis prieks un dzīves saldums,

Kas aizgājis, nav jāmeklē.

Ko es vairs spēju? Tev ir cita,

Ej atrod, viņa mīļa būsi…

Kādēļ tā skumu es bez mitas?

Kādēļ tik bēdīgi man kļūst? …

Tu manu mīlestību zini,

Kā svētību ņem līdzi to.

Sveiks! Manas mokas nepiemini,

Sniedz roku … reizi pēdējo!»

Viņš meičai roku dod un tiecas

Kā augšāmcēlies pretī tai.

Skūpsts, kad pār kalnieti viņš liecas,

Ir zīmogs mīlai draudzīgai.

Pie upes abi roku rokā

Bez vārda viņi nokāpj tā.

Krievs metas dzelmē krācošā,

Jau peld viņš straujo viļņu lokā,

Jau klinti krastā manīt var,

Jau cilni viņš ar roku skar …

Te nošļakst ūdens: vai kāds krita

Vai vaidēja, kad ļoti sāp? …

Krievs mežonīgā krastā kāpj

Un atskatoties redz — bez mitas

Gar ūdens malu putas sitas,

Bet jaunās čerkesietes jau

Ne krastā, ne pie kalna nav .. .

Viss aprimis. Pēc dusas tvīkstot,

Kāds koks vēl lēnā vējā zuz,

Un mēness gaisma, dzelmē līkstot,

Ļauj redzēt viļņu gredzenus.

Krievs saprot… Un tad atvadoties

Viņš raugās reizi pēdējo:

Tur lauks, kur ganos nācās doties,

Tur auls un ērkšķu žogs ap to,

Tur, važās kalts, viņš kraujā gāja,

Pie strauta ēnu deva krūms,

Kad kalnos dziesmu skandināja

Par brīvību kāds čerkess drūms.

Nu bieziem krēslas vāliem blaku

Sāk jaunās dienas blāzma krist;

Ar pirmo rītausmu pa taku

Iet atbrīvotais gūsteknis,

Un pretī kā pa miglas paliem

Jau spožie krievu durkļi māj,

Un sasaucas pa kalnu galiem

Tie kazaki, kas sardzē jāj.

Tā laidās mūza, sapņu draugs,

Pār Āziju, pār tālo pusi,

Tur viņa ziedus saplūkusi,

Kas Kaukāzkalnu gālēs plaukst.

Un viņai apģērbs iepatikās,

Ko kareivīgās ciltis nes,

Kā kalniete man viņa likās,

Kad sastapu šo burvi es;

Pār klintaini ceļš viņai vijās,

Gar tukšiem auliem mēdza iet;

Tās dziesmas viņa noklausījās,

Ko kalnos bārabērni dzied;

Un staņicas tad iemīlēja,

Kur kazakiem ir brašums īsts,

Gar klusiem kapiem staigāt spēja,

Pa kurgāniem, kur gani klīst;

Un viņa, dziesmu dieve labā,

Šais seno dienu atmiņās

Varbūt vēl paudīs teiksmas tās,

Ko bargais, sirmais Kaukāzs glabā;

Un tad mums sacīs viņas balšs

Par divkauju, kur Mstislavs 6 kāvās,

Un pavēstīts tiks krievu gals,

Kad gruzīnietēm viņi ļāvās;

To stundu pieminēs bez tam,

Kad, jauzdams asiņainās ainas,

Drošs metās virsū Kaukāzam

Jau mūsu ērglis divgalvainais;

Kur šalca Tereka līdz šim,

Bij dzirdams: kauju troksnis dim,

Un granda krievu bungas spēji,

Jo straujš un viltīgāks par trim

Bij Cicianovs atdrasējis;

Par varoni es dziedāšu:

Ai Kotļarevski, pletni tvēris,

Pār Kaukāzu kur gāji tu,

Tur pāri gājis melnais mēris!

Tur viss ir apsmiets, postīts, grauts .

Bet tagad zobens nolikts malā:

Karš prieka nedeva tev daudz,

Nu beidzot mājas galu galā

Tev jaukus miera brīžus sniedz,

Tur atpūsties var mīļu prātu …

Bet atkal Austrumi jau kliedz!

Klau, Kaukāz, galvu zemu liec

Un padodies: Jermolovs klātul

Vairs kara sauciens neskanēs:

Prot krievu zobens stipri stāvēt!

Kas, Kaukāzdēli, pateikt spēs,

Cik briesmīga bij jūsu nāve!

Ne mūsu asinis būs lās,

Kas paglābt iespēs jūs no bēdas,

Ne rumaki, ne kalnu grēdas.

Ne brīves alkas svētākās.

Reiz krita Batijs, cilšu nodots,

Bet tagad Kaukāzs nodod jūs:

Jau zobeni un šķēpi rūs,

Rimst bultas, mērķi neatrodot;

Bez kādām bailēm ceļnieks klīst

Pa kalnu aizām, kur jūs mitāt,

Un mums par to, kā cīņā kritāt,

Vairs tikai teiksmas pastāstīs.

.