ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

Petii de vanitč il avait encoie

plus de celte espēce d'orgueil qai

lait avouer avec la mēme indiflā-

rence Ies borines comme Ies

mauvaises actions, suite dun

senlimenl de supēriorite, peut-

ētie imaginaire.

Tire d'une Jellre particuliare'

1823—1831

Ne lepniem augstmaņiem es gribu

Ar dzeju laiku īsināt —

Tev, jūtot drauga uzticību,

Sniegt balvu vēlētos labprāt,

Kas tevis cienīgāka būtu,

Gars, kas tik svētam sapnim tic,

Ar dižām domām, skaistām jūtām

Un dzejas kvēli apveltīts;

Jel pieņem labvēlīgs — tev sūtu

Šīs raibās nodaļas vismaz,

Gan līksmi tur, gan skumjas jautīs,

Par ideāliem vārsmas paudīs,

Kas tautas mēlē rakstītas,

Par izjusto un pārdomāto,

Par to, ar ko es aizrāvies,

Ko vērojis ar vēsu prātu,

Un to, kas licis sirdij ciest.

Steidz ātrāk dzīvot viņš

un visu izjust steidz.

Kņazs Vjazemskis

I

«Mans krusttēvs goda vīrs ir bijis

Aizvien — un saprātīgs turklāt:

Slims būdams, visiem iemācījis

Kopt viņu, cienīt, izdabāt.

Kāds teicams paraugs, ņemams vērā!

Bet garlaicīgi gan bez mēra

Nīkt blakām sirdzējam ikbrīd

Un diennaktis tā pavadīt!

Cik zemi līdzjūtību tēlot

Pret to, kas nāves cisās dus,

Gan uzčubināt spilvenus,

Gan pasniegt zāles, lolot, žēlot,

Kad pašam iekšā vārās viss:

Kaut velns reiz tevi parāvis!»

II

Jauns slaists tā prātoja pie sevis,

Ar pasta zirgiem steigdamies;

Pēc radu nāves viņam devis

Bij lielu mantojumu dievs.

Nu, Ruslana sensenie draugi,

Es iepazīstināšu, raugi,

Ar jauno varoni šeit jūs

Bez ievada, ja atļauts būs:

Tāpat kā droši vien jūs daudzi,

Viņš, kam šis romāns veltīts taps,

Oņegins, paziņa man labs,

Pie Ņevas krastiem dzimis, audzis;

Tur mitu reiz … Posts vienīgais:

Man kaitīgs ziemeļzemes gaiss. 2

III

Bij viņam tēvs, kas dienēt godam

Un parādus krāt arī prot,

Trīs balles gadā sarīkodams,

Viņš izputēja dzīrojot.

Bet dēlam itin jauki klājās:

Madame 3 , kā prata, lutināja,

Pēc tam Monsleur 4 ; tā auga viņš —

Mīļš, draiskas dabas puisēniņš.

Monsieur l'Abbe 5 labs cilvēks bija:

Lai bērniņš nesāk vārgt un ciest,

Daudz nespieda viņš mācīties,

Ar morāli daudz neuzplijās,

Par blēņām mēdza laipni rāt

Un veda pastaigās labprāt.

IV

Bet, tikko sākās dienas straujās,

Kad jaunās sirdīs nemiers briest,

Un tās gan cer, gan skumjām ļaujas,

Monsieur tēvs lika aizvākties.

Tā mans Oņegins brīvi guva;

Pēc jaunās modes apcirpts kļuva

Un, smalki tērpts kā angļu švīts,

Tad sabiedrībā izvadīts.

Viņš franču mēlē tērzēt moži

Un rakstīt prata, gods kam gods;

Mazurku raiti nodejot

Un palocīties valdzinoši.

Ko vairāk? Teica, ka mans draugs

Ir gudrs, iznesīgs un jauks.

V

Šo to, šā tā jau mēs palaikam

It visi mēdzam mācīties,

Šķist izglītotam tāpēc laikam

Pie mums nav grūti, slavēts dievs.

Oņegins, kā to sprieda daudzi,

(Un soģu pulks šis nebij saudzīgs),

īsts pedants, labi izglītots.

Bij viņam svētīgs talants dots:

Par visu patērzēt ar māku

Un lietpratīgi līdzi spriest,

Kā arī gudri klusu ciest,

Kad padzird strīdu nopietnāku,

Ar epigrammām dzēlīgām

Likt smaidīt dāmām vēlīgām.

VI

Nav latīniski runāt modē:

Oņegins mācēja to ar,

Vismaz tik, cik tas lieti noder,

Lai epigrāfus burtot var,

Lai prastu triekt par Juvenalu

Un nobeigt vēstuli ar vale e ,

No Eneīdas pantus trīs

Bez kļūdām noskaitīt gandrīz.

Kaut rakties rakstos nebij prieka,

Kas plauktos putekļaini snauž,

Par zemes senām dienām pauž,

Bet anekdotes galvā iekalt

No Romula līdz laikam šim

Pa prātam bija jauneklim.

VII

Bij sveša viņam kaisle tīra,

Kas dzejai ziedo dzīvi pat:

Lai censtos kā — viņš neatšķīra

No jamba trohaju nekad.

Pelts Teokrits, pelts Homērs tika;

Vien Smitu lasīt labpatika —

Draugs bija īstens tautsaimnieks,

Tāds, kuram spriest un klāstīt prieks,

Kā valsts tiek saimniecībā tālu,

Pie lielas bagātības tiek

Un kāpēc zelts tai gluži lieks,

Ja produktu daudz naturālu.

Tēvs nesaprata to nekad,

Viņš ņēmās zemi ieķīlāt.

VIII

Viss, ko vēl pieprata Jevgeņijs,

Nav uzskaitāms, jo laika maz;

Bet, kur viņš tiešām bija ģēnijs,

Ko labāk nekā zinības

Bij apguvis jau dienās jaunās,

Kas bij gan prieks, gan mokas ļaunas,

Kas spēja splīnu projām dzīt

Un viņa dienas piepildīt, •—

Tā mīlestības māksla bija,

Ko Nazons mēdza vārsmās teikt,

Par ko lemts viņam mūžu beigt

Tik tālu prom no Itālijas, —

Uz Moldāvijas stepēm dzīts,

Šis dzejnieks mira izraidīts.

IX

X

Cik jauns viņš liekuļot jau spēja,

Slēpt cerību, šķist greizsirdīgs

Vai drūms. Kā viņam noticēja,

Kad tēloja, ka ilgās tvīkst;

Gan likās padevīgs un vērīgs,

Gan lepns, vienaldzīgs vai sērīgs;

Kā mācēja viņš klusu ciest,

Cik daiļrunīgi izteikties

Un vēstulēs par jūtām klāstīt!

Vien mīlestībai nodevies,

Viņš aizrāvās no sirds, paties!

Cik maigi skatiens spēja glāstīt,

Drīz drošs, drīz kautrīgs, dažubrīd

Pat likās — skropstās valgums spīd.

XI

Kā meitenes viņš apburt prata,

Ik bridi citāds liekoties:

Te biedēt, ka uz visu gatavs,

Te glaimiem apbērt liekoties,

Tvert mirkli, kad kļūst vājas viņas,

Tad kaislīgi, ar gudru ziņu

It visus aizspriedumus veikt

Un piespiest mīļus vārdus teikt

Gan pieprasot, gan izlūdzoties,

Sirds pirmās trīsas izmantot,

Līdz pēkšņi — meiča drosmi rod

Uz satikšanos slepus doties …

Pēc tam gan klusībā viņš drīz,

Kā mīlēt, viņai iemācīs.

XII

Kā prata iekvēlināt mīlā,

Vēl būdams gados gluži jauns,

Pat koķetes, kas citus vīla!

Kā sāncenšus viņš dzēla ļauns,

Tiem asprātīgi cilpas vīdams

Un muļķu lomās nostādīdams!

Jums, krietno vīru pulks, pie tam

Pat draugs viņš likās uzticams:

Bij laulāts draugs pret viņu vēlīgs,

Kam Foblass sen kā paraugs tīk,

Kā arī večuks aizdomīgs

Un vīrs, kas ragus valkā cēli,

Ar sevi, sievu, pusdienām

Aizvien ir mierā, truls un rāms.

XIII, XIV

XV

Viņš rītos bij vēl gultā rodams,

Kad vēstules jau nesa klāt.

Vai atkal ielūgumi? Protams 1 —

Trīs vietās sērst viņš aicināts:

Te balle būs, tur svētkus rīko;

Kas iekārdinās šķelmi dīko?

Kurp braukt vispirms? Viss viens, paties,

Gan pagūs visur ierasties .. .

Pašreiz viņš vizināties taisās

Un bolivaru galvā mauc.

Pa bulvāri Oņegins brauc,

Lai pakavētos svaigā gaisā,

Līdz modrais bregets pavēstīs,

Ka pusdienot būs laiks jau drīz.

XVI

Sāk tumst. Viņš iekāpj kamaniņās.

«Nū, nū!» un bērie trauc, ko spēj;