ALEKSANDRS PUŠKINS: JEVGEŅIJS OŅEGINS

XLVIII

Uz granītmargām roku licis,

Draugs skumīgs stāvēja tobrīd,

Kā dziesminiekam labpaticis

Reiz pašam sevi aprakstīt.16

Nakts dusēja visnotaļ rāma;

Vien sargu balsis saklausāmas,

Un reizumis — kā bruģis klaudz,

Pa ielām naksnīgām kāds brauc;

Vieglītēm laiva Irās garām,

Un dziesma valdzināja mūs,

Kas nebēdīga tālē plūst…

Bet tādā naktī laikam varam

Vēl vairāk dziļas līksmes rast,

Ja skan Torkvato oktāvas.

XLIX

Ai Adrija, kas zila staro,

Ai Brenta! steigšu reiz pie jums,

Lai, iedvesmojot manu garu,

Skan jūsu skaistais dziedājums!

Tas svēts ir Apolona dēlam;

To Albionā lira cēlā

Man tuvu just un mīlēt liek.

Nakts zelta Itālijā sniegs

Man gondolā daudz skaistu brīžu

Ar venēcieti, kura prot

Gan klusu ciest, gan pačalot;

Tur valodu es iemācīšos,

Ko runā Lauras dziesminieks

Un mīlestība lūpās liek.

L

Vai brīves stundu sengaidītu

Es pieredzēšu? Laiks ir klāt!

Gar jūru klīstu, 1 ' gaidu ritu,

Ik tālam kuģim steidzu māt.

Zem vētras spārna jūrā brīvā,

Ar bangām spēkojoties spīvām,

Kad brīves gaita sāksies gan

No krasta, kas tik naidīgs man,

Uz dienvidiem, kur saule valda?

Lai tad no manas Āfrikas18

Vien domas atceļu var rast

Uz Krievu zemes ārēm saltām,

Kur mīlējis un cietis es,

Kur sirdij radis kapenes.

LI

Oņegins arī tolaik dzīrās

Ar mani pabūt svešzemēs,

Bet liktenis mūs abus šķīra,

Un ilgi netikāmies mēs.

Viņš tēvu pazaudējis bija,

Bars kreditoru virsū plijās

Un lenca draugu mantkārīgs.

Ikviens jau rīkojas, kā tik:

Jevgeņijs tiesāšanās nīda,

Viņš nelikās pat noskumis,

Ka jāizputina ir viss

Un tēva manta sadalīta.

Varbūt viņš nojauta turklāt,

Ka tēvocim drīz gals būs klāt.

LII

Drīz vien patiešām draugam ziņu

Bij atsūtījis pārvaldnieks,

Ka tēvocis guļ slims un viņam

Uz alvadām vēl atbraukt liek.

Pie mirēja, cik ātri spēdams,

Jevgeņijs aizbrauca uz pēdām.

Viņš žāvājās, turp dodamies,

Jau iepiiekš gatavodamies

Krāpt, izlikties, ka skumst bezgala,

Un ciesties, garlaicības mākts

(Ar brīdi to mans romāns sākts);

Bet ieraudzīja, ticis galā,

Ka tēvocis dus līķautos,

Jau beidzamajai gaitai posts.

LIII

Pa sētu slāja ļaužu bari;

Kad atvadības rīkoja,

Bij klātu draugs un nedraugs arī,

Kas bērēs dzīrot tīkoja.

Daudz ēdis, dzēris sēru mājās,

Pulks viesu, popu slējās kājās,

Tik svinīgs projām steidzoties,

Kā dižam darbam beidzoties.

Nu draugs mans — saimnieks muižā labā,

Kam pieder zeme, ūdens, mežs;

Viņš, kuram darbs lklz šim bij svešs,

Kurš izšķērdētājs īsts pēc dabas.

Bet šajā brīdī viņam prieks,

Ka dzīves virziens mainīts tiek.

LIV

Jā — pāris dienu šķita jauki

Pa zaļām ārēm maldīties,

Skaists likās strautiņš, klusie lauki

Un ozolājs, tik zaļš un biezs;

Kad klāt jau trešā diena bija,

Nekas vairs prātu nesaistīja;

Mans draugs, ar miegu kaudamies,

Bij sācis saprātīgi spriest:

Te garlaicība neatkāpsies,

Kaut ielu, piļu, dzejas trūks,

Sist kārtis, dejot neielūgs.

Lai kur no grūtsirdības glābsies —

Kā sieva un kā ēna drīz

Tā visur viņu pavadīs.

LV

Kā radīts esmu dzīvei laukos,

Tās mierīgajai plūsmai es:

Tur skaidrāk dzirdu liru jauko,

Sāk dzīvāk runāt ieceres.

Ar prieku klīstu savā vaļā

Gar ezeru, pa takām zaļām.

Tur far nierīte 19 — likums skaists.

Tur modina rīts austošais

Vien atpūtai un brīves tīksmei:

Tur maz es lasu, guļu daudz

Un slavas kāre nesatrauc …

Vai rāmā bezdarbības līksmē

Mans laimīgākais laiks, paties,

Nav lauku mierā aizsteidzies?

LVI

Man mīlestība, ziedi skaisti

Un lauku dzīves klusums tik.

Oņeginu tie nespēj saistīt •—

Man prieks, ka viņš tik atšķirīgs,

Lai lasītājs ar asu mēli

Vai izdevējs, kas, baumām vēlīgs,

Tās kopā vākt un iespiest māk,

Ar laiku mēļot neiesāk,

Ka šeit mans pašportrets ir rodams,

Ka mēdzu sevi apdziedāt,

Kā Bairons darījis labprāt,

It kā mēs nemācētu godam

Vairs citu vielu spalvai rast,

Vien sev vēl veltīt poēmas.

LVII

Te jābilst: visi dziesminieki

Par mīlestību sapņot mēdz.

Man licis aizsapņoties liegi

Dažs tēls, kas bija iecerēts.

Un atmiņa šos tēlus krāja,

Līdz mūza dzīvei modināja:

Gan meiteni, kas kalnos mīt

Un bij mans ideāls tobrīd,

Gan gūsteknes Salgīras malā.

Nu vaicājat jūs, draugi, man:

«Par kuru tava dziesma skan,

Pēc kuras ilgojies bezgala?

No daiļo pulka kuru, teic,

Patlaban liras stīgas sveic?

LVIII

Teic — kuras skatiens tagad priecīgs

Tik mīlīgi tev pretī viz,

Ka atalgots par dziesmu tieci?

Ko vārsmās esi pielūdzis?»

Nevienu, draugi, zvērēt varu!

Kā nomocīja manu garu

Reiz mīlas nemiers neauglīgs!

Cik laimīgs tas, kas mīlā tvīkst

Un izteic vārsmās kaisli savu:

Tā viņš liek dzejai krāšņāk plaukt,

Var Petrarkam pa pēdām traukt,

Vēl, pie tā paša, iegūst slavu

Un remdē savus sirdēstus;

Es mīlot kļuvu stulbs un kluss.

LIX

Kad beigusies ir mīlestība,

Klāt mūza, prāts top gaišs un rāms.

Brīvs atkal vārdus atrast gribu

Es izjūtām un pārdomām;

Kad rakstu, nesmeldz ilgošanās

Un izklaidībā spalva mana

Starp pantiem nezīmē nemaz

Ne kājiņas, ne galviņas;

Vairs pelnos nejauš ogles kaistot,

Nav asaru, kaut sēroju;

Pats savās krūtīs vēroju

Nesenās vētras pēdas gaistot:

Var poēmu sākt kaut tūlīt,

Kur nodaļu būs pārdesmit.

LX

Plāns pārlikts, varonim es steidzu

Pat iedot vārdu; bet pa tam

Vien pirmo nodaļu vēl beidzu

Seit iesāktajam romānam;

To pārlasot, es stingrs biju,

Daudz pretrunu jau saskatīju,

Bet nelabošu, lai vai kas;

Kad cenzors ievāks nodevas,

Par ēsmu žurnālistiem, protams,

Tiks darba auglis atdāvāts;

Mans jaundzimušais, gaitu sāc

Uz Nevas krastiem, gādā godam,

Lai mana slava zeltin zeļ:

Lai trokšņo, apmelo un peļ!

O tus!

Hor.™

Ak Krievzeme!

I

Tā sādža, kur Jevgeņijs skuma,

Bij nostūris patiešām jauks;

Par visu un bez apnikuma

Tur priecātos ik dabas draugs.

Pie upes celto kungu māju

No vējiem kalnājs pasargāja,

Tās priekšā saules spožumā

Daudz pļavu ziedu košumā

Un vārpu briedā zelta druvas.

Bet tālāk ciemus manīja,

Un norās lopi ganījās.

Plašs, nolaists dārzs pie nama tuvu,

Kur ēnā patvērumu rast

Var laipnās teiksmu driādas.

II

Bij celta dižā kungu māja,

Kā mēdz šīs pilis celt pie mums:

Sendienu stilā, kā jau klājas, —

Ērts, stiprs, mierīgs patvērums;

Daudz telpu, tilpīga ikviena,

Redz caru portretus pie sienām,

Klāj viesistabas sienas zīds,

Ik krāsns podiņš izrakstīts.

Šī greznība gan mūsu dienās

Bij paplukuši krietni vien,