IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS: ZELTA TEĻŠ

ZELTA TEĻŠ

I. I l f s, J. P e t r o v s

NO AUTORIEM

Parasti sakarā ar mūsu sabiedriskoto literāro saimniecību pie mums griežas ar pilnīgi pamatotiem, bet visai vienveidīgiem jautājumiem: «Kā tad jūs rakstāt divatā?»

Sākumā mēs cītīgi atbildējām, iedziļinoties sīkumos, izstāstī­jām pat par lielo strīdu, kas izcēlās aiz sekojoša iemesla: vai no­galināt romana «Divpadsmit krēsli» varoni Ostapu Benderu vai atstāt dzīvu. Neaizmirsām atgādināt, ka varoņa likteni izšķīrām ar lozēšanu. Cukura traukā ielikām divus papīrīšus, uz viena no tiem ar trīcošu roku bija uzvilkts miroņa galvaskauss un divi sakrustoti stilba kauli. Izvilkām galvaskausu — un pēc pusstun­das lielais kombinators pārstāja eksistēt. Viņa dzīvību izdzēsa bārdas nazis.

Vēlāk mēs vairs neatbildējām tik izsmeļoši. Par strīdu vairs nestāstījām. Vēl pēc kāda laika pārtraucām izklāstīt sīkumus. Un pēdīgi jau atbildējām bez kādas iedvesmas:

— Kā mēs rakstām divatā? Nu tāpat vien rakstām. Kā brāļi Gonkuri. Edmunds skraida pa redakcijām, bet Žils apsargā ma­nuskriptu, lai paziņas nenozog.

Un pēkšņi jautājumu vienveidība pārtrūka.

— Sakiet, — jautāja kāds bargs pilsonis, viens no tiem, kas padomju varu atzina nedaudz vēlāk nekā Anglija un mazliet ag­rāk nekā Grieķija, — sakiet: kāpēc jūs rakstāt tā, ka jāsmejas? Kas tie par jokiem rekonstrukcijas periodā? Kas ar jums no­tiek — vai prātā esat jukuši, vai?

Pēc tam viņš ilgi un dusmīgi mūs pārliecināja, ka smiekli pašreiz ir kaitīgi.

— Smieties ir grēks! — viņš teica. — Jā, smieties nedrīkst! Un smaidīt nedrīkst! Kad es redzu šo jauno dzīvi, šos sasniegu­mus, man negribas smaidīt, man gribas skaitīt lūgšanas!

— Bet mēs taču nesmejamies vienkārši tāpat, — mēs iebildām. — Mūsu mērķis — satira tieši par tiem cilvēkiem, kuri ne­saprot rekonstrukcijas periodu.

— Satira nevar būt smieklīga, — sacīja bargais biedrs un, paķēris zem rokas kādu baptistu — sīkamatnieku, kuru noturēja par simtprocentīgu proletārieti, aizveda pie sevis mājās.

Aizveda, lai garlaicīgi aprakstītu, aizveda, lai iepītu sešsējumu romānā ar nosaukumu «Nost izsūcējus, liekēžus!».

Viss šeit sacītais nav izdomājums. Izdomāt varētu ari smiek­līgāk.

Dodiet tādam pilsonim pātarniekam vaļu, un viņš uzliks pa- randžu pat vīriešiem, bet pats no rīta pūtīs ar trompeti himnas un psalmus, domādams, ka tieši tādā veidā vajag palīdzēt celt sociālismu.

Un visu laiku, kamēr mēs sacerējām «Zelta teļu», mums acu priekšā rēgojās bargā pilsoņa vaigs.

— Bet ja nu šī nodaļa iznāk tāda, ka jāsmejas? Ko sacīs bargais pilsonis?

Un galu galā mēs nolēmām:

a) romānu uzrakstīt iespējami jautrāku,

b) ja bargais pilsonis atkal paziņos, ka satira nedrīkst būt tāda, ka jāsmejas, — lūgt republikas prokuroru, lai sauc šo pil­soni pie kriminālatbildības pēc panta, kurā paredzēts sods par ielaušanos aiz prāta stulbuma.

I. I l f s, J. P e t r o v s

Pārejot pār ielu, palūkojies apkārt.

(Satiksmes noteikums)

Kājāmgājējus vajag mīlēt.

Kājāmgājēji sastāda cilvēces lielāko daļu. Vēl vairāk — tās labāko daļu. Kājāmgājēji radījuši pasauli. Tie ir viņi, kas uz­cēla pilsētas, uzbūvēja daudzstāvu namus, ierīkoja kanalizaciju un ūdensvadu, nobruģēja ielas un apgaismoja tās ar elektriska­jām spuldzēm. Tie ir viņi, kas izplatīja kulturu pa visu pasauli, izgudroja grāmatu iespiešanu, atklāja pulveri, uzcēla tiltus pāri upēm, atšifrēja eģiptiešu hieroglifus, sāka lietot žiletes, iznīci­nāja vergu tirdzniecību un konstatēja, ka no sojas pupām var pagatavot četrpadsmit garšīgus, barojošus ēdienus.

Un, kad tas viss bija paveikts, kad mūsu planēta jau bija diezgan labi iekārtota, parādījās automobilisti.

Jāatgādina, ka ari automobili izgudroja kājāmgājēji. Bet auto­mobilisti to drīz vien aizmirsa. Lēnprātīgos un gudros kājāmgā­jējus mašīnas sāka bendēt nost. Ielas, pašu kājāmgājēju izbūvē­tas, nonāca automobilistu varā. Bruģis kļuva divreiz platāks, ietves sarāvās tik šauras kā tabakas bandrole. Un gājēji sāka tramīgi spiesties pie namu sienām.

Lielā pilsētā kājāmgājējiem ir mocekļu dzīve. Viņiem ievests kaut kas līdzīgs transporta geto. Viņiem atļauj pāriet pār ielu tikai krustojumos, tas ir, tieši tanīs vietās, kur kustība visdzīvākā

un kur visvieglāk parraut matu, kurā parasti karajas tāda gājēja dzīvība.

Mūsu plašajā zemē parastais automobilis, kas, pēc kājāmgā­jēju domām, paredzēts mierīgai pasažieru un kravas pārvadāša­nai, ieguvis draudošu cilvēku nogalināšanas līdzekļa izskatu. Tas veselām virknēm izsit no ierindas arodbiedrības biedrus un viņu ģimenes locekļus. Ja gājējam kādreiz arī izdodas izsprukt no ma- šīnas sudrabotā deguna apakšas, viņu soda par ielas katķisma neievērošanu.

Un vispār kājāmgājēju autoritate ir stipri iedragāta. Viņi, kas devuši pasaulei tādus lieliskus cilvēkus kā Horacijs, Boils, Ma- riots, Lobačevskis, Gutenbergs un Anatols Franss, tagad spiesti ākstīties visbanalākā veidā, lai tikai atgādinātu par savu eksis­tenci. Ak dievs, ak dievs, — tu, kas būtībā nemaz neesi, — cik tālu tu, — kas tik tiešām nemaz neeksistē, — esi novedis vien­kāršu gājēju!

Lūk, viņš iet no Vladivostokas uz Maskavu pa Sibirijas trak­tu — vienā rokā karogs ar uzrakstu «Pārveidosim tekstilnieku dzīves apstākļus», pār plecu pārmesta nūja, kuras galā kūļājas rezerves sandales «Tēvocis Vaņa» un skārda tējas trauks bez vāka. Tas ir padomju kājāmgājējs — fizkultūrietis, kas izgāja no Vladivostokas kā jauneklis, bet mūža vakarā pie pašiem Mas­kavas vārtiem to sabrauks smagā mašīna, kuras numuru neviens nepagūs ievērot.

Vai arī kāds cits — Eiropas kājnieku kustības mohikānis. Viņš iet apkārt pasaulei, veldams sev pa priekšu mucu. Viņš lab­prāt ietu tāpat bez mucas, bet tad neviens nepamanītu, ka viņš patiešām ir tālsatiksmes kājāmgājējs, un par viņu nerakstītu avīzēs. Tādēļ visu mūžu sev pa priekšu jāripina nolādētā tara, uz kuras pie tam (ak, kauns, kauns!) lieliem, dzelteniem burtiem uzkrāsots uzraksts, kas slavina mašīneļļas «Šofera sapņi» nepār­spējamās īpašības.

Tik tālu degradējies vienkāršs gājējs.

Un tikai mazās Krievijas pilsētiņās vēl cienī un mīl kājām­gājējus. Tur viņš vēl ir ielu saimnieks un var bezrūpīgi klejot pa pašu ielas vidu un šķērsot to jebkurā virzienā un kā vien vi­ņam ienāk prātā.

Pilsonis cepurē ar baltu virsu, kādas pa lielākai daļai valkā vasaras dārzu administratori un konferansjē, nepārprotami pie­der pie cilvēces lielākās un labākās daļas. Viņš gāja kājām pa Arbatovas pilsētas ielām un ar nevērīgu ziņkāri raudzījās uz visām pusēm. Rokā viņš turēja nelielu ceļasomu, kādas parasti lieto vecmātes. Pilsēta, kā redzams, ne ar ko nepārsteidza gājēju ar māksliniecisko cepuri galvā.

Viņš ieraudzīja duci, pusotra zilu, rezedkrāsas un bāli rožainu zvanu torņu; acīs dūrās noplukušie, ar amerikaņu zeltu apzeltītie baznīcu kupoli. Virs oficiālās ēkas plīvoja karogs.

Pie provinciālā kremļa baltajiem vārtiem divas drūmas vece­nes tērgāja franciski, sūrojās par padomju varu un atcerējās savas mīļās meitas. No baznīcas pagraba plūda auksta vēsma un uzvēdīja skāba vīna dvinga. Tur acīm redzot glabājās kartupeļi.