Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklējumos-Harati zelta plāksnes

Ernsts Muldašovs

Dievu Pilsētas meklējumos-

Harati zelta plāksnes

Harati zelta plāksnes

1. nodaļa. Nepālas stūpas ir būvētas pēc Šambalas plāna

Tagad, kad rakstu šis rindas, man nezin kāpēc ir skumji. Ļoti skumji. Atceros, kā toreiz, 1999. gada 22. augustā, kad mēs - Tibetas ekspedīcija Dievu Pilsētas meklēšanai - ieradāmies Nepālas galvaspilsētā Katmandu, tieši lidostā mani ari pārņēma skumjas. Šīs jūtas bija tik izteiktas, ka nevarēju tām nepievērst uzmanību.

«Kāpēc man ir tik skumji?» es domāju, celdams mugursomas nost no bagāžas konveijera.

Pastrīdējušies ar sardzē stāvošo taksistu pūli, kas metās uzbrukumā, mēs sakrāvām mantas divās nobružātās mašīnās un, saprotot, ka mūs, baltos cilvēkus, maksājot par braukšanu, apkrāps vismaz reizes divas, tikām līdz pilsētas centram. Tur at­radām viesnicu ar simbolisku nosaukumu «Piramīda» un iekār­tojāmies.

Satraukums nepārgāja. Nolūkojis izdevīgu brīdi, es pagāju nostāk, apsēdos uz kaut kādām netirām kāpnītēm, aizsmēķēju un iegrimu domās. Apkārt staigāja maza auguma kalsni nepā- lieši, dažreiz pūlī pavīdēja ari lielie eiropiešu vai amerikāņu au­gumi. Man neviens nepievērsa uzmanību, arī ubagu, kas uzmā­cīgi prasa žēlastības dāvanas, pagaidām nebija.

Šajā brīdī es pieķēru sevi pie domas, ka man patīk šīs skum­jas. Tās neatgādināja neko dvēseli stindzinošu, tās bija iesārtas un it kā mirgojošas. Dvēselē kaut kas notika. Mana dvēsele gribēja kaut ko, kas man nav pieejams. Ko? Es nezināju.

«Varbūt šis skumjas rodas tāpēc, ka mums tā ari neizdosies

Tibetas aizās atrast leģendāro Dievu Pilsētu?» pats sev jautāju, rakņādamies dvēselē.

Tomēr kā zinātnieks es sapratu, ka pirmsekspedīcijas laikā izdaritā faktu salīdzināšana liecina, ka esam uz pareizā ceļa, un mums Dievu Pilsēta jāatrod. Papurinājis galvu, es atslēdzos no sajūtām un domās vēlreiz pārlūkoju visus faktus, kas liecina par to, ka Dievu Pilsētai patiešām ir jābūt Tibetā kaut kur pie svētā Kailasa.

- Bet mēs atradīsim Dievu Pilsētu! Atradīsim! Tur ir Vara, kur no jauna tika klonēts cilvēks, tas ir… mēs visi. Varbūt mēs atra­dīsim durvis, kas ved zemzemes Varā! Bet varbūt ieraudzīsim Šambalas pazīmes, kuras centram uz Zemes, pēc visiem mūsu aprēķiniem, jābūt Dievu Pilsētai! - es čukstot centos pats sev iestāstīt. ✓

Pavisam muļķīgi pieliku pirkstu pie pieres, tēlodams gudru cilvēku, soliduma pēc pagroziju acis un… pēkšņi sapratu, ka manu skumju cēlonis ir daudzskaldņains. Šīs daudzās skaldnes sāka griezties pa galvu, radot sajukumu, bet pamazām viena no šķautnēm izgaismojās spilgtāk un pilnīgi skaidri iezīmējās apzi­ņā. Es sapratu, ka mēs acimredzot patiešām nonāksim Šam­balas skāvienos, redzēsim tās gara darbus, tiksimies ar kaut ko pavisam neparastu, bet… mums nebūs iespēju kontaktēties ar Šambalas cilvēkiem. Daudzveidīgie Šambalas cilvēki mums paliks neredzami. Viņi lasīs mūsu domas, iespējams, pavadīs un virzis mūs. Bet viņi nekad nestāsies ar mums kontaktā, jo viņi ir Labākie no Labākajiem, bet mēs - tikai parasti cilvēki, kas tiecas pēc Zināšanām un Dieva. Tomēr viņi cienīs mūsu cen­tienus, jo viss, ko sasniegusi Šambala, ir sasniegts, tiecoties pēc progresa. Viņi, daudzveidigie Šambalas cilvēki, droši vien atce­rēsies savu traģisko vēsturi, kad no apokalipses uz apokalipsi tika atlasīti labākie no cilvēku rasēm, lai izveidotu sabiedribu,

kur dominē Tiras Dvēseles jēdziens. Viņiem, labajiem un laipnajiem Šambalas cilvēkiem, acīmredzot būs nedaudz skumji, ka maksa par viņu pilnību ir bijusi miljardiem izlaidīgu un Dievu neatradušu cilvēku dzivība, kas apokalipšu lai­kā ir pazuduši no māmuļas Zemes vaiga. Bet tāda ir Dieva griba, tāda ir Tīras Dvēseles cena. Mums tādēļ arī ir skumji, cilvēciski skumji.

Tā sēžot uz kāda Kat- mandu nama kāpnītēm, man priekšā sakustējās kaut kas liels un smags. Pacēlu galvu. Milzīgs vīrie­tis ar stiklainām acīm un neizdibināmu sejas izteik­smi lepni iesēdās velorik- šā. Rikša ieliecās zern viņa svara, iečīkstējās riteņi. Vājš nepālietis ar stiegrai­nām kājām iztapīgi smai­dīja. «Gou (kustamies),» - asi teica resnitis.

«Interesanti, vai šis cil­vēks kādreiz ir bijis iemilējies?» man iekrita prātā. «Cn, ja ir iemilējies, tad no visas sirds un dvēseles?»

Sāku domāt par to, cik reti mēs, parastie cilvēki, kaut ko darām no visas sirds un dvēseles: strādājam, milam, ciešam… Visbiežāk mēs spēlējam spēli, istās dzives vietā izvēloties dzīves spēli. (Jn mēs, Tibetas ekspedīcijas dalībnieki, piesātināti ar cil­vēciskās esamības banālo garu un gribot negribot pieraduši «spēlēt dzīvi», droši vien tur, Šambalas skāvienos, jutīsimies ne­omulīgi, jo mums trūks dvēseles skaidrības, ko Dievs noteicis kā cilvēces progresa galveno kritēriju. Salasījušies Austrumu ezo- terisko literatūru, mēs, protams, ar prātu sapratīsim, cik svarigi ir vārdi «tira dvēsele» un «mīlestība», bet diezin vai varēsim izjust tos ar visu dvēseli. Mums trūks neliekuļota patiesuma, kuru mēs tā esam pieraduši slēpt sevi. Paši to negribot un neapzinoties, mēs sāksim izteikt sev pārmetumus, ka evolucionāri esam tik nepilnvērtīgi, mums kļūs ģenētiski skumji, bet vēl skumjāk būs apzināties sevi par pagaidām vēl nesaprātīgiem bērniem Lielās Šambalas priekšā.

Turpinādams sēdēt uz kāpnītēm, atcerējos Nikolaju Rērihu. Šis lielais ceļotājs centās atrast un iepazit Šambalu. Neviens nezina, atrada viņš to vai ne. Par to viņš klusēja. Bet es nezin kāpēc domāju, ka Rērihs savās grāmatās apzināti nerakstija par kaut ko ļoti svarigu, nozimigu un noslēpumainu. Kāpēc? Div­desmitā gadsimta nemierigie divdesmitie gadi neļāva to darīt. No viņa grāmatām plūst skumjas, skumjas par zināšanām, ar kurām nedrikst dalīties, cēlas skumjas.

Šajā bridi es ar kaut kādu nesaprotamu sajūtu aptvēru, ka arī mums (ja ekspedicijai nāks lidzi veiksme) nāksies kaut ko no­klusēt, kaut ko nepateikt lidz galam, skumji saprotot, ka nav saprātigi publiski runāt par dažām Šambalas tehnoloģijām, kuru pamatā ir jēdzieni «Gara Spēks» un «Tīra Dvēsele». Pasaule vēl ir

pārāk ļauna. Toreiz, pirms ekspedicijas sākuma Katmandu, es nezināju, ka drizumā turēšu rokās Dievu Pilsētas karti-shēmu un ka ši karte var novest pie tādu tehnoloģiju atklāšanas, kas uz Zemes spēj radit jaunas dzivibas formas, bet manā galvā pulsēs vārds «matrica».

Bet toreiz, kad es turpināju sēdēt uz netīrajām kāpnītēm, man bija ļoti skumji.

- Ser, ai em hangri (ser, es esmu izsalcis), - atskanēja kāda ubaga balss.

Netīra kalsna roka iebakstīja man sānos.

Skumjas vijas caur viņa grāmatām, skumjas par zināšanām, ar kurām nedrīkst dalīties ar citiem

«Droši vien iepriekšējā dzīvē tu esi sastrādājis tādas nejau- cības vai tā dzīrojis, ka šajā dzīvē esi dabūjis sodu,» es nodo­māju, sniegdams viņam nepāliešu rūpiju.

tlbags, pat nepateicis «sen/c jū», atkal iebikstīja man sānos, prasīdams vairāk naudas. Es piecēlos no kāpnītēm, jo sapratu, ka sēdēt un domāt man vairs neizdosies. Ubags saķēra mani aiz krekla. Es parāvos nost.