Jurijs Tomins: KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

Jurijs Tomins

KARUSELIS VIRS PILSĒTAS

1979 r.

.

nevis lai paskaidrotu, bet nedaudz samudžinātu

Mūsu brīnišķajā, trauksmainajā, reaktīvi kosmiskajā neilona un tranzistoru dzīvē arvien vēl sastopamas nelielas pilsētiņas. Šādu pilsētiņu kļūst aizvien mazāk, un tas ir neatgriezenisks process, jo nelielās pilsētiņas palēnām pārvēršas par lielām pilsētām, toties lielās par mazām — nekad.

Dažādās pilsētās arī dzīve ir dažāda. Lielā pilsētā, piemēram, ja mājas pagalmā parādās cilvēks, kas izvedis laukā pastaigāties suni, gandrīz visi zina, no kura dzīvokļa ir šis suns. Jo suni lielā pilsētā parasti ievēro. Toties cilvēku tur ir diezgan, un tāpēc neviens mums nevarēs pateikt, kā sauc to cilvēku, kas iegāja divdesmit piektajās parādes durvīs, kurā dzīvoklī viņš dzīvo un kas viņš tāds ir — lauksaimniecības zinātņu kandidāts vai blēdis.

Nelielās pilsētiņās suņi bieži vien klaiņo brīvā vaļā — un savu adresi zina vienīgi viņi paši. Bet cilvēkus tur pazīst: paejies tik pa ielu — reizes divdesmit vajadzēs sasveicināties un nevis pa roku galam — vārdā un tēvvārdā godājot.

Tāpēc mazā pilsētiņā grūti kaut ko noslēpt no kaimiņiem; no tuviniekiem—tikpat kā neiespējami. Un tomēr uz zināmu laiku noslēpt izdevās . . .

Un izdevās to izdarīt nevis mazā pilsētiņā, bet lielā ciematā, kur gandrīz katra ģimene dzīvo atsevišķā mājā un kur uz ielas var sastapt ne tikai brīvā vaļā klaiņojošu suni, bet arī vistu'.

Lielās pilsētas patlaban aug pasakainā ātrumā. To iedzīvotāji aizgājuši tālu uz priekšu. Aiziet uz priekšu nozīmē aiziet pie kaut kā. Un nozīmē arī — aiziet no kaut kā. Un lūk — daži ir aizgājuši tik tālu, ka aizmirsuši, no kā aizgājuši. Tāpēc atsevišķus jēdzienus, kas lielo pilsētu iedzīvotājiem var būt nesaprotami, kā arī citus pārlieku gudrus vārdus autors zemsvītras piezīmēs paskaidros.

Tātad «vista» — tas ir tāds dzīvnieks. Tieši no viņa veikalos iegūst olas.

Taču pateikt, vai tas ir labi, ka izdevās noslēpt, — pagrūti.

Iespējams, ka nodarīts ļaunums visai cilvēcei. Iespējams, ka šī notikuma varoņus . . . vaininiekus . . . zinātnieki lādētu pa vispa­saules radio un televīziju vai arī pieprasītu viņus sodīt. Lai tas nenotiktu, personu vārdi šajā stāstā ir šifrēti: ja, piemēram, rakstīts Ivans Petrovičs, tad var gadīties, ka patiesībā tas ir Pjotrs Ivarlovičs. Arī ciemata nosaukums mainīts. Citādi sadomās braukt visādu valstu speciālisti un vajadzēs būvēt viesnīcu, bet tur pat jaunā pirts vēl nav pabeigta.

Taču iespējams, ka Aleksejs Paličs un Boriss nav ne vaininieki, ne noziedznieki cilvēces priekšā; viņi vienkārši ir cilvēki, kas rīko­jušies, kā varējuši. Vai — vēl pareizāk — rīkojušies kā cilvēki.

. . . Alekseja Paliča Muhina māju bija apsēduši zagļi.

Sie zagļi bija dīvaini, varētu pat teikt — nenormāli. Tiesa gan, Annai Maksimovnai arī ar normāliem zagļiem nekad nebija iznākusi darīšana, un tomēr viņa juta, ka mantu pazušana no mājas ir nelo­ģiska un savā ziņā likumsakarīga.

Neloģiska tāpēc, ka pazudušajām mantām bija nieka vērtība, turklāt svešiem cilvēkiem tās vispār bija bez vērtības; ar tām nevarēja pat nedaudz nopelnīt, kur nu vēl kļūt bagāts. Likumsa­karība izpaudās tai apstāklī, ka visas nozagtās mantas bija saistītas ar mazgadīgo vai, pareizāk sakot, dažus mēnešus veco mazdēlu. Sis mazdēls bija meitas dēls, tēvs viņam bija lidotājs Saša, kas strādāja aerodromā netālu no Kuļeminskas.

Meita mācījās institūtā un katru dienu braukāja uz pilsētu. Mājās viņa atgriezās pievakarē, nogurusi no pilsētas drūzmas un abiem elektriskajiem vilcieniem, tomēr, tikusi pāri slieksnim, metās pie dēlēna. Mātes jūtām Annas Maksimovnas meita dienā varēja no­doties tikai no pusotras līdz divām stundām, un šajās divās stundās viņa centās izpildīt visas dienas normu: pārģērbt, pabarot, apmīļot, pastaigāties, aprunāties.

Bērnam tobrīd bija desmit mēneši. Viņa mazajā galviņā jau dzima apziņa, ka šai tantei varētu būt kāds sakars ar viņu, taču par savu īsto mammu viņš, saprotams, uzskatīja Annu Maksimovnu. Tieši viņas rokas visbiežāk pieskārās mazulim, viņas balss runāja bērna prātam vēl nesaprotamus, tomēr patīkamus vārdus; tieši viņa bija gan karotīte, gan knupītis, gan aizstāvis pret mums nezināmām bērna bailēm.

Tātad dienā Anna Maksimovna audzināja mazdēlu, bet naktī strādāja. Sākumā viņa strādāja par medmāsu poliklīnikā, vēlāk, pēc mazdēla piedzimšanas, lūdza, lai viņu pārceļ uz slimnīcu — uz neirožu nodaļu un atļauj dežurēt naktīs.

Šajā nodaļā gulēja nervu slimnieki. Tā atradās ēkas atsevišķā spārnā, kas tika uzskatīts par klusāko vietu slimnīcā. Viņu slimī­bas — saprotamas ārstiem, toties nemanāmas citiem cilvēkiem — perinājās viņos iekšā. Arēji viņi bija klusi, vienkārši un izpalīdzīgi cilvēki. Labprāt nāca talkā māsiņām, paši gāja uz virtuvi pēc ēdiena un tējas; siltā laikā stādīja slimnīcas dārzā kokus un puķes, spēlēja domino; pie nervu slimniekiem atradās visā slimnīcā vie­nīgais televizors, un vakaros vājinieki omulīgi sēdēja krēslos, atgā­dinādami lielu, saticīgu ģimeni.

Tikai reizi visas neirožu nodaļas pastāvēšanas vēsturē tur bija radušās nelielas domstarpības. Norisinājās pasaules čempionāts ho­kejā, un līdzjutēji no lielā korpusa bija centušies ielauzties šajā spārnā, lai tiktu pie televizora. Sākumā viņi apelēja pie «sirdsapziņas», pārmeta pazīstamajiem «nerviniekiem» (Kuļeminskā no katriem trim cilvēkiem divi ir savā starpā pazīstami) godaprāta trūkumu, tomēr spārna iemītnieki, slēpdami savu bezkaunību, izlikās, ka viņi jau labprāt . . . taču pastāvot galvenā ārsta rīkojums: nepiederošiem šajā spārnā ieeja aizliegta.

— Kas nu mēs par nepiederošiem?! Tādi paši slimnieki kā jūs!

— Tādi gan un tomēr ne gluži tādi … — viņi noslēpumaini aizrādīja, mērķēdami uz ko tādu, kas neprasa īpašus paskaidrojumus un kam tāpat jābūt skaidram.

Līdzjutēji pamazām iekarsa, vēl jo vairāk tad, kad no halles, informēdama par komandu sastāvu, atskanēja komentētāja balss.

Mājieni, ja tos tā var saukt, kļuva stiprāki un ieguva medicīnisku raksturu: rau, ja kādam galvā kaut kas nav kārtībā, pa labam ar viņu nav nozīmes runāt, tādiem vajadzētu nevis nodaļā nest televizoru, bet labāk pie sienām salikt spilvenus un sasiet rokas, lai nesakropļo sevi un citus.

«Nervinieki», vilkdami pie lieveņa pēdējos smēķu dūmus, tikai smīkņāja.

Beidzot viens no līdzjutējiem neizturēja, pakāpās uz lieveņa un sāka raustīt durvis. Un te no smēķētāju bariņa atdalījās vājš, izstī­dzējis jauneklis. Labo roku viņš kustināja tā, it kā ar kurbuli darbi­nātu automobili; kreisā iekrampējās viņa paša matos, acis sāka riņķot, šaudīties — kā meklēdamas kādu asu vai smagu priekšmetu.

— Nu, nu . . . z-zūdi … ko meklē, —jauneklis sacīja un pagrūda iebrucēju.

Jauneklis negrūda viņu stipri, taču iebrucējs atsprāga atpakaļ par kādiem trim metriem gluži kā vaļā nākusi atspere. Līdzjutēji arī at­kāpās. Pat «nervinieki», neizpratnē lūkodamies uz savu kolēģi, nedaudz pavirzījās no viņa sānis. Kā paklausot neredzama diriģenta mājienam, apkārt jauneklim izveidojās draudīgs aplis, kurā neviens neiedrošinājās spert kāju, — aizliegtā zona.