Lao Še: PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

ROMĀNS UN STĀSTI

Fantastika

RIGA «LIESMA» 1986

Sastādījis un no krievu valodas tulkojis Ēvalds Strods

Mākslinieks Inārs Helmūts

Tulkojums latviešu valodā.

M801(ll)—86 izdevniecība «Liesma». 1986

Starpplanētu kuģis avarēja.

No mana kādreizējā skolasbiedra, kurš vairāk nekā pusmēnesi vadīja šo lidaparātu, palika pāri kaulu kaudzīte.

Bet es, kā liekas, esmu dzīvs. Kā tas varēja no­tikt, ka es neaizgāju bojā? Varbūt burvji to zina, man tas nav saprotams.

Mēs lidojām uz Marsu. Pēc drauga aprēķiniem, mūsu kuģis jau bija iegājis Marsa pievilkšanas sfērā. Tātad — mērķis sasniegts? Ja tas patiešām tā ir, tad mana drauga dvēsele var justies mierīga: skaisti — pirmais ķīnietis sasniedzis Marsu, tālab ir vērts mirt! Vai tiešām uz Marsa esmu nokļuvis? At­liek tikai ticēt — uz Marsa, pagaidām nekādu pie­rādījumu nav. Protams, astronoms varētu noteikt, kas šī ir par planētu. Es diemžēl no astronomijas jēdzu tikpat daudz, cik no senēģiptiešu rakstu zī­mēm. Draugs, bez šaubām, mani apgaismotu … Ak

vai! Mans krietnais draugs, mans vecais skolas­biedrs!

Kuģis sadragāts. Kā gan tagad es atgriezīšos uz Zemes? Manā rīcībā ir tikai kaltētiem spinātiem līdzīgas skrandas un vēl — ēdiena paliekas kuņģī. Dod dievs te palikt dzīvam, kur nu vēl sapņot par atgriešanos! Nepazīstama vieta, neprotu valodu, un vispār nav ne jausmas, vai uz Marsa sastopamas saprātīgas būtnes. Tīrais juceklis! Pat negribas do­māt. Vienīgi varu mierināt sevi ar atziņu: esmu pir­mais Marsa apmeklētājs!

To visu, protams, es varu izteikt tikai tagad. To­reiz man pamatīgi reiba galva, uzplaiksnīja kaut kādas neskaidras domas, no tām skaidri atceros tikai divas: kā atgriezties uz Zemes, un kā izdzīvot šeit? Sīs domas kavējās manās smadzenēs arī vē­lāk — gluži kā divi nogrimuša kuģa dēļi, kurus viļņi izmetuši krastā.

Tātad pagaidām esmu dzīvs. Pirmām kārtām jā­apglabā miesas un kaulu kaudzīte — mana na­baga drauga atliekas. Kuģa vraku pat neuzdrošinā­jos uzlūkot. Arī kuģis man bija labs, uzticams draugs — tas mūs atnesa uz šejieni. Viņi abi gājuši bojā, un es jūtos gluži kā vainīgs viņu nāvē. Divas vajadzīgas, noderīgas būtnes mirušas, atstājušas dzīvu mani, nekam nevajadzīgo. Muļķiem vienmēr ir laime — cik sērīgs šāds mierinājums!

Vajadzēja rakt kapu, taču es to nedarīju. Sēdēju un caur asarām truli blenzu uz visām pusēm. Kāpēc gan es tūlīt nesāku rakt? Droši vien, pamodies no bezsamaņas, nevari apzināties savu rīcību. Tagad, atceroties notikušo, es domāju: manai uzvedībai ir argumentēts izskaidrojums, es attaisnoju sevi.

Jā, es sēdēju un truli blenzu visapkārt. Dīvaini, bet visu, kas toreiz notika, es atceros pat sīkumos, un vienmēr, kad aizveru acis, manā priekšā iznirst

pazīstamā ainava, nezaudējusi neko no savām krā­sām, niansēm. Tikpat skaidri es atceros tikai vienu — tēva kapu, pie kura pirmoreiz ierados bēr­nībā kopā ar māti.

Patlaban es skatījos uz visu apkārtējo ar paviršu uzmanību, drebēdams kā mazs kociņš, kam katra la­piņa trīc zem lietus lāšu triecieniem.

Es redzēju pelēkas debesis. Nevis apmākušās, bet tieši pelēkas. Saule karsēja visai spēcīgi. Tā vairāk izstaroja siltumu nekā gaismu. Man pat nenācās piemiegt acis. Blīvo, karsto un sadugušo gaisu gan­drīz varēja aptaustīt ar rokām. Tas bija pelēks, taču ne jau no putekļiem, jo es varēju tālu saredzēt visapkārt. Saules stari it kā izkusa šajā miglā, pa­darot to mazliet gaišāku, dodot sudrabaini pelēku nokrāsu. Vasaras tveices laikā Ķīnas ziemeļos, kad debesīs peld sausi, pelēki mākoņi, var novērot līdzīgu ainu. Šejienes gaiss bija vēl drūmāks, sma­gāks, derdzīgāks, šķita, ka tas līp pie sejas. So pasauli miniatūrā varētu salīdzināt ar svelmaino siernīcu, kurā spīguļo vienīgi eļļas lampas uguntiņa. Tālumā stiepās pazemi kalni, arī pelēki, taču daudz tumšāki par debesīm. Uz kalniem iezīmējās sārtas svītras — tieši kā uz meža baloža kakla.

«Kāda pelēcīga valsts!» es nodomāju, toreiz vēl nezinādams, vai te vispār ir kāda valsts.

Pelēkajā līdzenumā visapkārt nebija ne koku, ne māju, ne lauku — tikai gluda, skumji vienmuļa virsma ar platlapainu, zemei pieguļošu zāli. Tās treknums liecināja par auglīgu augsni. Kāpēc gan neviens tajā neko nesēj?

Netālu no manis lidoja pelēki putni ar baltām as­tēm — līdzīgi lijām. Baltie astes plankumi kontras­tēja ar šo pelnu pelēko pasauli, tomēr nepadarīja to priecīgāku. Šķita, ka mākoņainajās debesīs kāds būtu iesviedis asignāciju paciņu.

Lijas pielidoja pavisam tuvu, sāka mest lokus virs manis. Es pēkšņi apjēdzu: tās uzodušas mi­roni — manu draugu … Atcerējies rakšanu, uz­traukts sāku meklēt kaut ko cietu, taču neatradu pat sprunguli. «Būtu jāpaurķējas kuģa lūžņos,» es no­domāju. «Ar dzelzs šķembu varētu izrakt bedri.» Putni riņķoja man virs galvas, nolaizdamies ar­vien zemāk, raidīdami gari stieptus, alkatīgus ķēr­cienus. Es sapratu, ka nebūs iespējams sameklēt pa­rocīgu priekšmetu. Pieskrējis pie gruvešu kaudzes, gluži kā bezprātīgs centos atraut kaut kādu gabalu, neatceros, ko īsti. Viens no putniem nosēdās. At­skanot manam bļāvienam, tā cietie spārni notrīsēja, baltā aste uzšāvās augšup, nagi atrāvās no zemes. Taču aizbaidītā putna vietā atlidoja divi trīs citi. Atraduši gardo ēsmu, priecīgi žadzināja kā žaga­tas. To brāļi izlaida vēl garākus ķērcienus, it kā aicinādami nogaidīt, tad pēkšņi visi reizē nolaidās. Es neatlaidīgi mēģināju atlauzt kādu gabalu no sadragātā kuģa korpusa; delnas kļuva lipīgas, no tām droši vien tecēja asinis, bet es nejutu sāpes. Tad uzbruku lijām, spārdīju tās ar kājām, bļāvu. Tomēr viens putns paspēja nosēsties uz miesas ga­balu kaudzītes. Nu tie vairs nelikās zinis par ma­niem belzieniem, vienīgi lūkoja man ieknābt kājā.

Es atcerējos: kabatā man ir pistole, to drudžaini sataustīju … Un pēkšņi — kas tie par māņiem!? Manā priekšā — kādu septiņu astoņu soļu attā­lumā — stāvēja cilvēki ar kaķu purniem.

«Izraut pistoli vai nogaidīt?» — ap tādu alterna­tīvu šaudījās domas, uzradušās manā galvā. Jo vairāk es centos aukstasinīgi spriest, jo vairāk uz­traucos. Beigu beigās atstāju pistoli mierā un klu- sibā smīnēju: «Uz Marsu es atlidoju pēc paša vēl­mes. Vēl nav zināms, vai šie kaķi mani nositīs, bet varbūt tās ir visžēlsirdīgākās būtnes uz pasaules? Kāda joda dēļ man ķerties pie ieroča?» Cēlas do­mas vienmēr mudina uz varonību, un es pārstāju uztraukties. Laiks rādīs, kas no tā iznāks; nekādā gadījumā nevajag sākt uzbrukumu pirmajam.

Redzēdami mani nekustīgu, atnācēji spēra divus soļus uz priekšu — lēni, bet noteikti kā kaķi, kas izsekojuši peli.

Pa to laiku putni izklīda uz visām pusēm, katrs knābī aizstiepa gabalu miesas… Es aizvēru acis. Un tajā pašā mirklī mani kāds sagrāba aiz ro­kām. Kas gan varēja domāt, ka šie cilvēki ar kaķu purniem darbojas tik ātri un veikli! Es pat nedzir­dēju soļus.

Varbūt es pieļāvu kļūdu, neizņemdams pistoli? Nē, diez vai, redzēs, kas būs tālāk. Lai gan es ne­pretojos, dīvainās būtnes žņaudza manas rokas stiprāk un stiprāk. «Apšaubāma labdarība!» es no­domāju. Morālā pārākuma izjūta man teica: mēro­ties ar viņiem spēkiem būtu pazemojums. Turklāt katrai viņu rokai bija četras piecas ķepas, mīkstas, bet spēcīgas. Tās apņēma manas rokas kā ar elas­tīgām ādas siksnām. Pretoties bija bezcerīgi. Ja centīšos izrauties, viņi izlaidīs nagus. Droši vien šie kaķcilvēki vienmēr ķer paslepus, bet vēlāk sa­gādā nežēlīgas sāpes — neatkarīgi no upura uzvedī­bas. Tagad es patiešām drusciņ nožēloju, ka pir­mais nebiju lietojis «spēka politiku». Tikai viens šāviens — es galvoju —, un viņi visi būtu aizmu- kuši. Taču ar gaušanos nekas nebija līdzēts. Gaišā pasaule, ko bija uzbūrusi mana iztēle, pārvērtās dziļā, tumšā akā, kurā slēpās nāve.