Lao Še - PIEZĪMES PAR KAĶIEŠU PILSĒTU

Es nolēmu vairs neēst dulnuma lapas. Lielais Skorpions ar ļoti sirsnīgu maigumu mani atrunāja:

— Tās nedrīkst neēst. Bez tām kakls izkaltīs, bet ūdens tālu. Vajag mazgāties, peldēties — cik daudz rūpju! To mēs uz savas ādas izjutām: tās nedrīkst neēst. Cita pārtika ir ļoti dārga, bet ne jau par to ir runa. Galvenais, ka tā nav garšīga, reizēm pat in­dīga. Ja neēd dulnuma lapas, var nomirt! …

Te viņš izplūda asarās. Es zināju, ka tas ir pa­rasts triks, un nolēmu neparko nepiekāpties. Ja es ēdīšu dulnuma lapas, kļūšu tāds pats kaķietis. Šis Lielais Skorpions to vien grib! Pietiks, jau tā es esmu pārāk piekāpīgs. Man atkal jāatgriežas nor­mālā dzīvē: jāēd, jādzer un jāmazgājas kā cilvēkam, es nedrīkstu pārvērsties par pirmcilvēku! Labāk no­dzīvot divas nedēļas, toties saprātīgi un pilnvērtīgi, nekā divdesmit tūkstošus gadu nīkuļot dulnumā. To visu es izteicu Lielajam Skorpionam; viņš, protams, neko nesaprata un droši vien uzskatīja mani par stulbu idiotu. Lai kā arī būtu, es pieņēmu lēmumu.

Pēc trīs dienu strīdēšanās man nācās ķerties pie pistoles. Tiesa, es vēl nebiju aizmirsis godu un tais­nīgumu, tāpēc noliku pistoli zemē un Lielajām Skor­pionam sacīju:

— Ja tu esi nodomājis mani piespiest ēst dul­numa lapas, es nogalināšu tevi. Izlem!

Lielais Skorpions atlēca sāņus, pat nemēģinādams paķert nomesto pistoli. Šaujamierocis viņa ķetnās nebūtu bīstamāks par salmiņu. Ne jau pistole viņam bija vajadzīga, bet gan es.

Beidzot viņš piedāvāja kompromisu — ik rītu man jāapēd viena dulnuma lapa:

— Vienu lapiņu, tikai vienu maziņu dārgu- miņu — lai nesaindētos ar gaisu!

Es pievācu pistoli, un mēs nosēdāmies viens otram pretī. Viņš apsolīja dot man ēdienu, taču domāja, ka ar dzeramo būs grūtāk. Ar krūzi ūdeni vajadzēšot nest no upes. «Kāpēc katru dienu tik tālu skriet un vēl stiept krūzi? Tas nav gudri. Vai tad nebūtu la­bāk bez jebkādām rūpēm ēst dulnuma lapas? Ir nu gan savādnieks, nesaprot savu laimi!» Tā droši vien domāja Lielais Skorpions, taču to skaļi izsacīt ne­uzdrošinājās, tikai paziņoja, ka viņam esot jāiet kopā ar mani. Protams, viņš baidījās — varu aizbēgt, bet es taču tāpat varu aizbēgt, ja vien vēlos, viņa klāt­būtnei nav nozīmes. To padzirdējis, viņš uz veselām desmit minūtēm aizvēra muti; es pat izbijos, nodo­mādams, ka viņš var nomirt aiz šausmām.

— Tev nav iemesla man staigāt nopakaļ, zvēru, ka neaizbēgšu! — es viņu mierināju.

Viņš lēnītēm pašūpoja galvu.

— Zvēresti — bērnu rotaļa!

Saniknots par šādu netaktiskumu, pirmo reizi lie­todams spēku, es nogrābu Lielo Skorpionu aiz skausta. To viņš negaidīja — vienkārši bija pateicis

to, ko domā. Ziedojis dažus matiņus, varbūt arī kādu gabaliņu ādas, viņš izrāvās, aizmuka pieklājīgā atstatumā un man paskaidroja, ka starp kaķiešiem agrāk bijuši izplatīti zvēresti, taču pēdējos piec­simt gados tos devuši tik bieži, ka tagad tos izrunā jokojot. Sī reforma esot jūtams progress. Uzticība neesot nieka lieta, taču no praktiskā viedokļa — ne visai parocīga. v Bērni labprāt dodot zvērestus tieši tāpēc, ka to izpilde neesot obligāta. To visu skumji sacīja Lielais Skorpions, berzēdams izplūkāto vietu.

— Tu vari man ticēt vai neticēt, taču manās da­rīšanās nemaisies! — es kategoriski noteicu. — Es apsolu neaizbēgt un izpildīšu savu solījumu. Kad man iegribēsies aiziet, es tev pateikšu.

— Tātad tu nevēlies, lai mēs kopā staigātu? — Lielais Skorpions šaubījās.

Es neizturēju un atmetu ar roku:

— Labi, staigā!

Vakariņas izrādījās diezgan garšīgas. Kaķcilvēki lieliski gatavo, tikai žēl, ka viņu ēdienā iekrīt pārāk daudz mušu. Es nopinu no zāles vāku un liku pa­vāram ar to apklāt ēdienu. Kaķiešu pavārs to uz­skatīja par dīvainu, pat smieklīgu noņemšanos, taču, noklausījies Lielā Skorpiona pavēli, neuzdrošinā­jās ar mani strīdēties.

Kaķieši iecēluši netīrību savu slavenāko tradīciju kārtā, un es izjutu zināmu neērtību, ka ik reizi, kad vāka nebija, man vajadzēja žēloties Lielajam Skor­pionam, tas nozīmēja — izdarīt spiedienu uz viņu. Drīz vien izrādījās, ka es neesmu bijis pietiekami uzstāj'gs. Vienā jaukā dienā man vispār neatnesa ēdienu, bet nākošajā dienā pasniedza šķīvi, kuru vāka vietā nosedza biezs mušu slānis. Es atskārtu, ka Lielais Skorpions un viņa kalps sāk mani ni­cināt par vājumu: viņi gaidīja iekaustīšanu, kas tiek uzskatīta par augstākstāvošo kaķiešu priekšrocību.

Ko darīt? Man negribējās palaist rokas. Es sevi uz­skatīju par humānistu, taču bez iekaustīšanas ne­varēju cerēt ne uz ēdienu, ne arī uz drošību. Neko darīt, no pavāra kažoka nācās izraut gabaliņu (go­dīgi runājot — pavisam niecīgu). Kopš tā laika vāks vairs nemētājās apkārt. Es biju gatavs no dusmām raudāt: kas gadsimtiem gan darīts ar šiem ļauti­ņiem, ja viņi galīgi zaudējuši priekšstatu par cilvē­cisku pašcieņu?

Uz Marsa man vislielāko prieku sagādāja rīta peldes. Es cēlos pirms rītausmas un gāju līdz upes sēklim — netālu no dulnuma birztalas. īsā pastaiga mani atsvaidzināja; es iebridu līdz potītēm ūdenī un gaidīju saullēktu. Rīta ainava bija brīnišķi rāma un daiļa. Pie debesīm, vēl miglas neaizklātām, re­dzamas lielas zvaigznes, visapkārt — ne skaņas, tikai klusa ūdens čala krastmalas smiltīs. Seit bija sekls — pa sēkli vajadzēja noiet kādus divsimt so­ļus, lai ūdens sniegtos līdz krūtīm. Es peldēju ar lielu baudu līdz tam brīdim, kad sāku just izsal­kumu. Tad es izkāpu no ūdens un žāvējos saulē. Noplīsušās bikses, pistole, sērkociņu kastīte — viss atradās uz liela akmens. Es stāvēju kails šai mil­zīgajā, pelēkajā plašumā, bez rūpēm, bez skumjām un jutos kā visbrīvākais cilvēks pasaulē. Kad saule sāka karsēt, virs upes cēlās migla, elpot kļuva grū­tāk. Lielais Skorpions nebija melojis, sacīdams, ka te var saindēties ar gaisu. Pienāca laiks atgriezties mājās un apēst savu dulnuma lapu.

Diemžēl mana peldēšanās neturpinājās ilgi — tā paša Lielā Skorpiona vainas dēļ. Apmēram pēc ne­dēļas, tikko sasniedzis sēkli, es ieraudzīju tālumā skrejošas ēnas. Es tām nepievērsu uzmanību un turpināju jūsmot par saullēktu. Austrumi lēnām sār­tojās, izklīdušie mākoņi pārvērtās tumši sarkanos ziedos, zvaigznes izzuda. Pēcāk mākoņi izstiepās

ķēdītē, pārtapdami tumši oranžos ar sudrabbaltām malām tajā vietā, kur tie saplūda kopā ar pelēka­jām debesim un zaļgano ūdeni.

Uz oranžā fona izcēlās tumši plankumi, it kā šūdināti zelta diegiem. No tiem, nedroši trīsot, iz­lēca asinssarkans, ne visai apaļš kamols, pārvērz­dams mākoņus vizošās zvīņās. Upe kļuva gaišāka un mirdzēja zelta spīdumā. Zvīņas tapa arvien re­tākas, bet drīz, pārvērzdamās vieglā, sārtā plīvurā, pavisam izzuda. Saule kāpa augstāk. Tagad jau visas debesis ieguva sudrabpelēku, dažās vietās pat gaišzilu nokrāsu.

To es vēroju kā apburts, bet, kad beidzot pagrie­zos, krastā ieraudzīju lielu kaķiešu pūli — viņi bija sasēdušies pa desmit. Sākumā es izbrīnījos, tad no­spriedu, ka viņi nodarbojas ar savām lietām un nepievērš man uzmanību. Taču, tiklīdz es dziļāk iebridu ūdenī, pūlis tuvojās sēklim. Kad es ieniru, krastā atskanēja griezīga kaukšana. Vairākas rei­zes iegremdējies, es atgriezos uz sēkļa. Kaucošais pūlis atkāpās. Nu es sapratu: uz šejieni kaķcilvē- kus bija atvilinājusi mana peldēšanās.