Ernsts Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Ernsts Muldašovs

Dievu Pilsētas meklejumos - Šambalas skāvienos

Bija 1999. gads. Krievijas ekspedicija Tibetā turpinājās. Mēs iekārtojām nometni pavisam tuvu leģendārajai Dievu Pilsētai.

Naktī es pēkšņi pamodos. Gulēju teltī, rokas aiz galvas aizli­cis, un brinijos, ka galva ir viegla un skaidra.

«Eh, ja galva tā strādātu dienā, nevis nakti!» ar nožēlu no­domāju.

Domas pa galvu riņķoja strauji, it kā laiks būtu saspiests. Šis domas sāka it kā pārlapot Tibetas ekspedicijas organizēšanu un rikošanu.

«Tomēr divaini, ka man vispār radās doma par Dievu Pilsētu!» es brinijos.

Es patiešām sapratu, ka šī doma ir atnākusi no kaut kādas nekurienes, bet tā tik stipri iesēdās galvā, ka es, zobus sakodis un būdams neapmierināts, ka tā ari neesmu atradis pirmavotus par Dievu Pilsētas leģendu, organizēju ekspedīciju, lai meklētu šo spokaino padebešu Pilsētu.

Mani nedaudz nomierināja tas, ka visi pētijumi par Zemes senatnes piramīdu un monumentu sistematizāciju noveda pie tā, ka pasaules seno piramīdu un monumentu sistēma sākas no svētā Kailasa kalna, netālu no kura pašreiz stāv mūsu telts, kurā es gulēju, rokas aiz galvas salicis. Es tomēr atvedu ekspediciju uz šejieni, cerot, ka pie svētā kalna mēs atradisim Dievu Pilsētu. Bet vai atradisim?

- Bet vai atradīsim? - es nomurmināju, zinot, ka parīt mēs dosimies uz to vietu, kur saskaņā ar visiem aprēķiniem jābūt Dievu Pilsētai.

Kā sapnis acu priekšā slīdēja piedzīvojumi Mepālā un Tibetā. Viss, kas notika šeit, tālu no dzimtenes, tagad, kad es gulēju telti, rokas aiz galvas salicis, man likās kā fantastika, nu vis- istākā fantastika. Mans krievu prāts atteicās noticēt tam, ko stāstīja Nepālas un Tibetas lamas. Šis piezemētais prāts ne­gribēja uztvert to, ka brinumi pasaulē patiesi pastāv un ka lamām, uz kuru pleciem gulstas senatnes slogs, nav nekāda iemesla fantazēt, - viņi vienkārši vēlas, lai visi cilvēki, to skaitā arī mēs - iedomigie eiropieši -, noticētu, ka uz Zemes pirms mums ir bijušas dižas civilizācijas, ka labākie šo seno civilizāci­ju dēli un meitas nav nozuduši no Zemes virsas un vēl arvien dzīvo brīnumainajā Šambalā aiz neredzamas paralēlās pasaules robežas. Jā, un ari Mirušo Valstība… dzīvo… līdz ar mums - Dzīvo Mirušo Valstība.

«Harati zelta plāksnes,» patētiski ieskanējās doma, atgādinā­dama, ka viss šeit ir sācies ar leģendāro Harati miklu.

Atcerējos Nepālas stūpas, laika mašinu, Šantamani akmeni, miklaino gaismu debesīs, acis, kuras debesis redzēja Seļiver- stovs, mīklainos apļus, Dēmonu ezeru un pēkšņi sapratu, ka viss šis miklu konglomerāts nevar būt nejaušība. Aiz visa tā Kaut Kas stāv. Un viss liecina par to, ka šis Kaut Kas ir Šambala, kuras skāvienos mēs tā vēlējāmies nokļūt.

Es visā pilnībā stādījos priekšā, ka, ja šis Kaut Kas patiesi eksistē, tad pašreiz mēs atrodamies pāris soļu attālumā no viņa Mājvietas. Es ilgojos pēc tikšanās ar Viņu, kaislīgi ilgojos kaut

Es gulēju telti aiz galvas saliktām rokām

uz mirkli saskarties ar Visu Zemes Cilvēku Rasu Lielo Apvienojošo Prātu - Šambalas Prātu. Es sapņoju par to, lai gan zināju, ka mans niecigais un vājais prāts, protams, viņiem - Šambalas neredzamajiem cilvēkiem, kuri kādreiz sensenos laikos pēc Pasaules Plūdiem atkal atjaurtoja mūs - mūsdienu cil­vēkus tieši šeit, savā galvenajā Mājokli - Dievu Pilsētā -, interesē visai maz. Es sapratu, ka mani nekad neielaidīs zemzemes pasaulē un nekad neļaus nokļūt līdz Mirušo Valstībai, jo mana ziņkārība ir maz vērta. Bet es gribēju kaut vai redzēt leģendāros Šambalas vārtus, kaut vai redzēt… Es gribēju atrast mistisko Nāves Ieleju, lai sajustu Nāves Valdnieka Jamas elpu. Es gribēju… Bet es vēl nezināju, vai Dievu Pilsēta - Šambalas virszemes daļa - patiesi eksistē.

Es gulēju teltī aiz galvas saliktām rokām. Ārpusē trakoja un kauca Tibetas augstkalnu vējš. Gaidīju ritu un uztraucos pirms gaidāmās tikšanās ar Dievu Pilsētu.

Es vēl nezināju, ka Dievu Pilsētu mēs patiešām atradīsim un nevis vienkārši brīnīsimies, bet sajūsmināsimies par Šambalas

tehnoloģiju neticamo varenibu, ar kurām varēja radit šo divaino Pilsētu no kolosālām piramidām un monumentiem. Bet, būdami Dievu Pilsētā, mēs tā ari nesapra- tisim šis Pilsētas uzdevumu, tās misiju. Mēs domāsim, domāsim un domāsim, taču tikai pēc ekspe­dīcijas, jau atrodoties CJfā, kad būs pabeigts rūpigs darbs pie Dievu Pilsētas kartes-shēmas sastādiša- nas, mēs varēsim izvirzit hipotēzi par tās uzdevumu, un vārds «mat­rica» iemirdzēsies ipaši košās krāsās.

Es vēl nezināju, ka Nāves Ieleja ar saspiesto laiku tā satricinās katru mana organisma šūniņu un molekulu, ka vēl ilgu laiku pēc tam es periodiski apstāšos, nokritīšu zemē un ilgi vaidēšu no drausmīgām sāpēm saules pinuma apvidū. Tāpat es

ari nezināju, ka pēc iziešanas no Dievu Pilsētas mēs tieši šajā vietā atkal uzcelsim telti un es visu nakti locišos sāpēs, juzdams, ka lidz ar šim mežonīgajām sāpēm mani atstāj dzīves laikā uzkrātā negatīvā enerģija. Un tajā naktī kā lielāko dārgumu es cieši turēšu savus pierakstus ar Dievu Pilsētas monumentu zīmējumiem.

Es nezināju, ka tomēr palikšu dzīvs un sākšu rakstīt grāmatu «Dievu Pilsētas meklējumos», kas sastāvēs no vairākiem sēju­miem. Bet atmiņa, kas izgājusi pārbaudi ar Nāves Ielejas saspiesto laiku, centīgi apgādās mani ar informāciju ne tikai par katru mūsu ekspedīcijas soli, bet ari par katru šajā laikā radušos domu.

Bet tad, pirms pārgājiena uz Dievu Pilsētu, es turpināju gulēt teltī aiz galvas saliktām rokām. Gaudoja Tibetas vējš. Dvēselē valdija miers. Blakus gulēja puiši - Tibetas ekspedīcijas dalīb­nieki.

Sergejs Anatoļjevičs ritmiski šņākuļoja. Dažreiz viņš bērnišķī­gi kustināja lūpas un droši vien redzēja rozā sapņus - opti­mistiskus, romantiskus, kas viņam bija tik raksturīgi.

Ravils Samiļevičs Mirhaidarovs bija saritinājies kamolā. Viena roka turējās pie videokameras, kuru viņš saudzīgi bija novietojis blakus pagalvim.

Rafaels Gajazovičs Jusupovs gulēja, degunu piespiedis Seļiverstova krūtim un uzlicis viņam savu vājo roku. Viņš it kā sapni turēja Seļiverstovu pie zemes, neļaujot «uzlidot» roman­tiskajos jūtu uzplūdumos.

Manas aiz galvas saliktās rokas bija pavisam notirpušas. Pagriezos uz sāniem. Aiz telts gaudoja Tibetas vējš. Es vairs necerēju iemigt, es vienkārši gaidīju rītdienu - dienu, kad mēs sagatavosimies, lai spertu pirmos soļus uz leģendārās Dievu Pilsētas zemes.

Daudzi cilvēki atnāk un skatās, skatās…

Daži cilvēki atnāk un - redz.

_________________ Dava Tencings (šerpa)

Veltīts Nikolaja Konstantinouiča Rēriha

piemiņai

Mans draugs Sergejs Anatoļjevičs Sejiverstovs krāva uz jaka nastas.

- Kaut nu būtu labs laiks, kaut nu būtu labs laiks, - es klusi čuk­stēju, palīdzēdams piemērot mūsu mugursomas jaku mugurām, kurus mēs bijām iznomājuši no vietējiem ganiem, lai kājām dotos ceļojumā Tibetas iekšienē uz svētā Kailasa kalna apkārtni.

Mūs neatlaidīgi centās pierunāt iet ar vieglām mugursomām, jo pārgājiens notiks 5000-6000 metru augstumā, un tādā aug­stumā lielu smagumu pārnēsāšana var stipri palēnināt iešanas tempu. Toties jaki, kā apgalvoja tibetieši, var ne tikai viegli nest lielus smagumus, bet arī labi tikt pāri akmeņu krāvumiem un dažreiz pat rāpties pa ne visai stāvām klintīm.