V. Obručovs - Plutonija

V. A. Obručovs

Plutonija

Latvijas Valsts Izdevnīecība Rīga 1957

Mākslinieks G. Hrapans vāku un tituļlapu zīmējis H. Galevius

Tulkojis V. Zibelis.

Profesors Kaštanovs, kas bija pazīstams ar saviem ceļojumiem uz Novaja Zemļu, Špicbergenu un ar saviem polāro Uralu pētījumiem un kas vadīja ģeoloģijas katedru universitātē, tikko bija atgriezies no laboratorijas. Rudens semestris bija beidzies, lekcijas un eksāmeni pārtraukti, un profesors ar labpatiku sapņoja par trīs nedēļu ilgajām ziemas brīvdienām. Ne jau bezdarbības dēļ — o, nē! Vēl nebūdams vecs, bet spēka un veselības pilns, viņš vēlējās atpūsties divas trīs dienas, bet pēc tam ar svaigu galvu ķerties pie zinātniska raksta par Uralu un Novaja Zemļas ģeoloģiskajām attiecībām.

Pusdienas gaidīdams apsēdies pie rakstāmgalda, Kaštanovs pārskatīja dienā saņemto pastu, pāršķirstīja dažas zinātniskas brošūras, ko bija piesūtījuši to autori, pavirši pārskatīja vācu izdevniecības zinātnisko jaunumu katalogu. Beidzot viņa uzmanību saistīja vēstule lielā, dzeltenā aploksnē ar ļoti skaidrā, bet sīkā rokrakstā rakstītu adresi.

Savu parasto korespondentu rokrakstus profesors ļoti labi pazina, un šī svešā cilvēka vēstule viņu ieinteresēja.

Kaštanovs atdarīja aploksni un izbrīnā izlasīja sekojošo:

Munku-Sardikā

1913. gada 1. XII.

Augsti godātais Pjotr Ivanovič!

Zinādams Jūsu pieredzi polarajos pētījumos un interesi, kādu veltāt Arktiskā apgabala ģeoloģijai, uzaicinu Jās piedalīties lielā ekspedīcijā, ko nākošā pavasari sūtišu uz vienu vai diviem gadiem pētit Ledus okeana neizpētīto daļu. Ja Jūs principā piekrītat, esiet tik laipns un ierodieties uz personīgām pārrunāti 1914. gada 2. janvara pusdienā Maskavā, «Metropoles» viesnīcā, kur tajā pašā dienā un stundā pie manis sapulcēsies ari pārējie paredzētie ekspedīcijas dalībnieki. Ja Jūs šo priekšlikumu noteikti noraidāt, neatsakieties paziņot pa to pašu adresi. Ceļa izdevumus katrā ziņā atlīdzinās.

Dziļā cieņā Jums padevīgais

Profesors nolaida vēstuli un iegrima domās.

Truchanovs? It kā būtu šo uzvārdu dzirdējis, bet kur un kad? Šķiet, sakarā ar ģeofizikas vai astronomijas jautājumiem. Jānoskaidro. Tas ir ļoti interesanti. Dzīvo kaut kur pie Mongolijas robežām, bet rīko ekspediciju uz Ledus okeānu!

Kaštanovs pastiepa roku pēc tālruņa un piezvanīja savam kolēģim, astronomijas profesoram, kas sniedza šādas ziņas: Truchanovs beidzis universitāti un ziedojis sevi ģeofizikai un astronomijai.

Nesen viņš Sajanu kalnu grēdā pie Mongolijas robežām, Munku-Sardika kalna virsotnē, uzcēlis observatoriju, lai garajās ziemās, kas pārbagātas ar skaidrām dienām un naktīm, izmantotu tīro un dzidro Austrumsibirijas gaisu. Bet kāds tam sakars ar polarajiem apgabaliem? Virs Ledus okeana atmosfēra astronomiskiem novērojumiem katrā ziņā nelabvēlīgāka nekā MunkuSardika kalnā …

Uz šo jautājumu astronoms nevarēja dot nekādu atbildi, un Kaštanovam nekas cits neatlika kā paciesties savas ziņkāres apmierināšanā līdz otrajam janvarim. Viņš, protams, nolēma braukt uz Maskavu.

1914. gada 2. janvara pusdienā profesors Kaštanovs automobilī piebrauca pie «Metropoles» viesnīcas un pieklauvēja pie šveicara norādītā 133. numura durvīm. Durvis atvērās, un profesors atradās plašā, gaišā istabā, kurā jau bija vairāki cilvēki. Viens no tiem piecēlās Kaštanovam pretī un, sniegdams roku. iesaucās:

— Jūs esat noteikts kā pulkstenis, Pjotr Ivanovič, neskatoties uz šādu laiku, īstu Sibīrijas puteni. Tā ir teicama pazīme mūsu pasākuma veiksmei. Ļoti priecājos, ka atbraucāt un ka man ir gods redzēt jūs pie sevis! Es esmu Truchanovs. Atļaujiet jūs iepazīstināt ar pārējiem klātesošajiem.

Cits pēc cita viņi piecēlās un tika iepazīstināti ar Kaštanovu:

— Zoologs privātdocents Semjons Semjonovičs Papočkins.

— Galvenās fiziskās observatorijas meteorologs Ivans Andrejevičs Borovojs.

— Botāniķis un ārsts Michails Ignatievičs Gromeko.

Uz apaļa galda istabas vidū bija izklāta liela Arktiskā apgabala karte, uz kuras spilgtām, krāsainām līnijām bīļa parādīti pēdēio piecdesmit gadu ekspediciju maršruti. Ziemeļos no Taimiras pussalas biia jau atzīmēta Viļkicka tikai 1913. gada vasarā atklātā zeme.

Kad visi bija apsēdušies ap galdu, Truchanovs sāka savu runu:

— Kā jums parāda šī karte, Arktiskā apgabala piecas sestdajas starp Sibīriju, Ziemeļeiropu, Grenlandi un Ziemeļameriku izraibinātas ar loti daudzo ekspediciļu maršrutiem. Tomēr pārsteidzošais zemes atklājums, ko nesen veica Viļkickis, pierādīja, ka arī šajā apgabalā vēl iespējami lieli iekarojumi zinātnei. Savas pūles tikai jāvirza mērķtiecīgi, izmantojot visu priekšteču pieredzi.

XVII un XVIII gadsimtu slaveno Prončiščova. Laptieva, Dežņeva, Beringa ekspediciju un Vrangela un Midendorfa pētījumu darbu XIX gadsimta pirmajā pusē Sibirijas galējos ziemeļos tagad turpina Sedova, Brusilova un Rusanova ekspedicijas, kas veic pētījumus Karijas jeb Barenca jūrā. To pašu apgabalu sasniedza Viļkickis un savus meklējumus, protams, turpinās. Ar viņiem es negribu konkurēt.

— Mani plāni, — pēc neliela pārtraukuma turpināja Truchanovs, — skar citu Arktiskā apgabala daļu.

Palūkojieties uz šo lielo, balto plankumu ziemeļos no Čukču pussalas un Aļaskas. To nešķērso neviena krāsaina līnija! Neveiksmīgā «Zaneta», ledu ieskauta, aizpeldēja no šī plankuma vairāk uz dienvidiem. Sverdrupa un Amundsena pēdējās ekspedicijas darbojās vairāk austrumos, starp Ziemeļamerikas archipelaga salām.

Bet šī plankuma robežās jābūt vēl nevienam nezināmai zemei vai lielai salai, tikai divreiz mazākai par Grenlandi. Ir pat iespējams, ka tur atrodas vesels archipelags. Paskatieties, šī plankuma austrumu malienē atzīmēta problemātiskā zeme, ko no tālienes redzēja Krukers, bet dienvidu malienē — Kinana zeme. Nansens domā, ka lielas zemes šajā Ledus okeana daļā nav; turpretim Pirī pārliecināts, ka no Toma Gobarda zemes raga viņš ziemeļrietumos redzējis lielas cietzemes malieni.

Ziemeļamerikas Savienoto Valstu Krastu un ģeodēzisko mērījumu institūta loceklis Hariss. pārliecināts par šīs cietzemes esamību, pamatojoties uz pētījumiem par paisumiem un bēgumiem Aļaskas ziemeļu piekrastē. Viņš norāda, ka visa šo jūras līmeņa svārstību norise Bofora jūrās pierāda, ka tās nenāk no Klusā okeana caur šauro un seklo Beringa jūras šaurumu, bet no Atlantijas okeana, pa dziļo spraugu starp Norvēģiju un Grenlandi, bet pēc tam starp iespējamo cietzemi un Aļaskas un Sibīrijas krastiem šīs svārstības arvien vairāk un vairāk apsīkst. Ja cietzemes nebūtu, paisuma vilnis nāktu no Grenlandes jūras pāri ziemeļpolam tieši no Aļaskas un čukču zemes krastiem, nenokavēdamies un neatslābdams. Cietzemes esamību vēl apliecina arī tas, ka no rietumiem Bofora jūrā rietumu vēji paisuma vilni pastiprina, bet austrumu vēji to pavājina, pie kam viļņa augstuma starpība sasniedz divus metrus. Tas iespējams tikai šaurā jūrā starp divām cietzemēm. No Ziemeļamerikas archipelaga salām iedomāto cietzemi šķir vienīgi niecīgs jūras šaurums. Ja šis jūras šaurums būtu plats, Atlantijas okeana paisuma vilnis varētu aizsniegt

Banka salas krastus, še sastapdamies ar paisuma vilni, kas apiet šo cietzemi no rietumiem un dienvidiem, un abiem viļņiem vajadzētu vienam otru iznīcināt. Taču Makklira novērojumi Banka salas rietumu krastā pierādījuši, ka tur vēl arvien valda paisuma vilnis, kas nāk no rietumiem, no Bofora jūras.