Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Ernsts Muldašovs

Dievu Pilsētas meklejumos

Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Uzskatu, ka pasaulē nav ģeniālu un ārkārtigi talantīgu cil­vēku. Ir iekšēji tiri un strādīgi cilvēki, kuriem Dievs devis spējas intuitivi saredzēt zinātniskus atklājumus. Ikviens zinātnieks, kas izdarījis atklājumu vai kaut ko izgudrojis, liekot roku uz sirds, teiks, ka doma par šo atklājumu atnākusi pie viņa pamazām kā neizskaidrojams intuitīvs čuksts, kura spēks izrādijies tik liels, ka visu viņa zinātnieka dzīvi apgriezis kājām gaisā. Droši vien visi īstie zinātnieki, romantiskas jūsmas pārņemti, slepus no kolē­ģiem ir pacēluši acis pret debesim un domās teikuši: «Paldies, Dieviņ!»

Man ir divi elki: oftalmoloģijā - Vladimirs Petrovičs Filatovs, dzīvē un ceļojumos - Nikolajs Konstantinovičs Rērihs. Man šķiet, ka šie divi cilvēki, kas izdarījuši vēsturiskus atklājumus, bijuši dvēseliski tik tīri, ka viņu vārdi man vēl arvien asociējas ar kaut ko svētu un romantiski patīkamu.

Kabinetā pie sienas man ir Rēriha glezna. Kad es uz to skatos, mani arvien pārņem sajūta, ka viņš nav pateids līdz galam kaut ko dižu un cēlu.

«Ko gan Rērihs nav pateicis lidz galam?» es allaž domāju.

Tikai pēc tam, kad mums izdevās noorganizēt četras zināt­niskas ekspedīcijas uz Himalajiem un Tibetu, es sapratu, ka

viens no daudzajiem dziļi svarīgajiem pamudinājumiem, kas lika man doties meklējumos, bija tieši šis lidz galam nepateiktais. Rēriham piemita zinātniska gudriba tādā nozimē, ka viņš netēlo­ja pravieti un neko neapgalvoja, bet atstāja plašu telpu nāka­majiem pētijumiem, ar savu domu iekustinādams citu cilvēku domas.

Tagad, kad es rakstu šis rindas, ekspedicija jau ir aiz mugu­ras, zinātniskais materiāls apstrādāts, iegūti rezultāti. Bet mani nepamet doma, ka Rēriham bija daudz grūtāk nekā mums: komunistiskais sajukums Krievijā, saspringta starptautiskā at­mosfēra, zirgi automašinu vietā, smagas brezenta teltis, kon­servētu produktu trūkums un tamlidzigi. Iztēlojos, kā šis drosmī­gais cilvēks, kuru pārņēmusi tikai un vienīgi zinātniskas izziņas dziņa, putekļu vētrā 4-6 kilometru augstumā centās sasniegt Tibetas svētumu - Kailasa kalnu. Lidz tam palika pavisam nedaudz, jo vēl nebija pienācis laiks atklājumam. Bet es skaidri zinu, ka, gadījumā, ja Rērihs nokļūtu lidz Kailasa kalnam, viņš ieraudzitu to, ko neredz un ko pielūdz svētceļnieki, viņš spētu atklāt noslēpumaino Dievu Pilsētu.

Nikolajs Konstantinovičs Rērihs

Man kļūst neomulīgi un mazliet bail no tā, ka tieši mums -

nelielai Clfas zinātnieku grupai - liktenis ir lēmis atklāt leģendāro Dievu Pilsētu. Izrādās, ka cilvēkam var kļūt bail no tā, ka likte­nis viņam dāvājis atklājumu. Acīmredzot iedarbojas cilvēka iek­šējās nepilnvērtibas komplekss.

Bet nepilnvērtibas sajūtu es atceros labi. Bērnībā, kad dzivo- ju nelielā (Jrālu ciematiņā, es nobijos no čūskas un sāku stos­tīties, pie tam tik stipri, ka nevarēju pateikt «mamma». Lai man palīdzētu, mani nosūtīja ārstēties uz internātu, kurā mācījās bērni ar dažādiem veselibas traucējumiem, un tur man vajadzē­ja mitināties vienā telpā kopā ar daudziem citiem. Šajos gados es jutu prieku tikai tad, kad, paņēmis bisi, viens devos mežā. Es pazinu taigu un ne no kā nebaidījos. Baidījos tikai no cilvēkiem, ar kuriem vajadzēja sarunāties. Savā centībā iemācīties runāt savācu vienuviet daudz zaru ziemai, bet pēc tam skrēju uz turieni, iekūru nelielu ugunskuru un stundām ilgi mācijos izrunāt skaņas «a… e… o… u…», kā arī vienkāršus vārdus. Bet sādžas puikas mani bija izsekojuši. Viņi sadedzināja visus manus žagaru krājumus, bet sniegā ar slēpju nūju uzrakstīja: «H… tev, stostuli». To ieraudzidams, es nokritu pelnos un sāku nevaldāmi raudāt.

«Kāpēc tāda nežēliba! Es taču jums neesmu izdarījis neko sliktu! Es taču neesmu pilnvērtīgs! Bet es taču ari gribu runāt!» - tā es domāju, guļot pelnos vai aizrīdamies ar asarām.

Pēc tam es piecēlos, noslaucīju asaras un pa dziļo sniegu bridu meklēt jaunu, slēptāku vietu saviem «nepilnvērtibas uguns­kuriem».

- 1… i… i… - vairāk neko es nespēju izkliegt, gribēdams pateikt kaut ko draudošu saviem pāridarītājiem.

Pamazām es tomēr iemācijos runāt, iesākumā slikti, pēc tam labāk. Pabeidzu medicīnas institūtu un drīz pēc tam aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju.

"Vai patiesi es esmu zinātņu kandidāts! Vai patiesi es to esmu spējis paveikt!» - tā es toreiz domāju.

Es sapratu, ka spēju ar kaut kādu nepilnvērtigu nolemtibu ļoti daudz strādāt. Bet es visu laiku gaidiju, ka notiks kaut kas slikts, labais un uzvarošais man bija svešs, jo pārāk spēcīgs bija bērnibā iegūtais nepilnvērtibas kauna traips.

Sliktais nelika uz sevi ilgi gaidit. Pēc alloplanta izgudrošanas, kad pie mums sāka braukt slimnieki no visas Padomju Savie­nības un mums sāka izdoties atdot redzi dažiem pilnigi bezce­rīgiem slimniekiem, ieradās slavenā Maskavas komisija.

- Nu tad paskatīsimies, ko šis (Jfas čučmeks ir izdomājis,. Nu tad atmaskosim viņu! - tā droši vien sprieda komisijas locekļi.

Mani apvainoja eksperimentēšanā ar cilvēkiem. Nodaļa tika izformēta, zinātne sagrauta, bet uz KPFSR Veselības aizsardzibas ministriju nosūtija pieprasījumu par ārsta diploma atņemšanu, un… es aizbraucu uz Jakutiju, kur biju nolēmis strādāt par briežkopi. Tur pie vienkāršiem un tiriem cilvēkiem dzivot bija vieglāk.

- Briežkopis Muldašovs, - tā es sāku stādities priekšā cil­vēkiem.

Bet ārsta diplomu man tomēr neatņēma, toties sākās gari dzives gadi, kad vajadzēja dzivot ar apkaunotu vārdu, kad tev kā izstumtajam jāpierāda, ka neesi idiots, un viss atkal jāsāk no nulles. Vienigi mani draugi un cīņu biedri ticēja, ka viss būs labi: Amirs Saļihovs, Rišats Bulatovs, Klāra Zahvatkina, Rafiks

Tamāra Gorbačova ar transplantēto aci

Ņigmatuļins, Sagits Muslimovs, Jura Vasiļjevs, Venera Gaļimo- va, Nātans Seļskis, Vaļa Jakovļeva, Ļaļa Musina un citi.

Kad mums izdevās atjaunot zinātnisko potenciālu un (Jfā izvei­dot Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centru, it kā viss bija nokārtojies. Bet bija palikusi skaudra sajūta, ka dzīvē neko nevar panākt bez cīņas un smaga, nogurdinoša darba. Cilvēki ir ļoti dīvaini: viss taču tiek darīts viņu labā, bet viņi it kā to nevēlas un pretojas. Pamazām es sapratu, ka labais vienmēr ir cieši savijies ar ļauno un, ja ļaunā nav, rodas ne mazāk baismīgas briesmas - dikdienība. Sapratu, ka cilvēkiem ir tieksme uz pašslavināšanos, kas pāriet grēkā, kad cilvēks sevi sāk uzskatit par Dievu.

Pat tagad, kad mūsu pozīcijas Krievijas oftalmoloģijā vairs netiek apstrīdētas, tik un tā nākas saskarties ar augstprātīgiem izlēcieniem, piemēram, sakarā ar acs transplantācijas operāciju, kuru mēs pirmie pasaulē izdarījām 2000. gada 28. janvāri pacientei Tamārai Gorbačovai.

«Muldašovs ar savu acs pārstādīšanas avantūru ir apkaunojis Krievijas oftalmoloģiju. Visiem ir labi zināms, ka tas nav iespē­jams. Nav-iespē-jams!» skanēja no Viskrievijas oftalmologu kongresa tribīnes.

«Bet kāpēc jūs tā spriežat, kāpēc jūs pat nedevāt man iespēju uzstāties! Vai jūs esat Dievi?» es prātoju. «Jūs negribat saprast, ka acs transplantācija ir ļoti sarežģītu zinātnisku aprēķinu rezultāts, kur ietvertas ne tikai medicīniskās zināšanas, bet arī fizikas un molekulārās bioloģijas sasniegumi un senas Tibetas patiesības. Kā lai jums izskaidro, ka operācijas laikā es aci taisīju konstrukcijas fio alloplanta, kas lidzinās tām, kuras redzēju Tibetas Dievu Pilsētā, - spoguļus, kas saspiež laiku! (Jn laiks patiesi sablīvējās, transplantētajā acī neticami ātri ieauga asinsvadi, un nu jau pusotru gadu acī ir nodrošināta audu apasiņošana un barošana. Vai var izskaidrot, ka acs transplan­tācijas operāciju nav iespējams aprēķināt bez reliģiskajām zināšanām, kas iegūtas ekspedicijās Himalajos un Tibetā. Tibetas lamas un Indijas svami taču apgalvo, ka šis zināšanas cauri gadu simtiem mūsu rokās nodevušas civilizācijas, kas uz Zemes dzivojušas pirms mums! Ja es par to sāktu runāt oftal- mologu kongresā, tad, labākajā gadijumā, mani uzskatitu par jukušu.»