Ernsts . Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Kāpēc es dodos ekspedicijās? Tā nebūt nav sportiska aiz­raušanās. Parasti es cilvēkiem saku, ka nesaprotu sava galvenā atklājuma - alloplanta - patieso būtibu - lai cik dīvaini tas ari izklausītos. Es patiešām visai slikti stādos priekšā, kā miruša cil­vēka audi (bet tieši no tiem tiek izgatavots alloplants) spēj dot milzigu informativu lādiņu jaunu audu veidošanai cita cilvēka organismā, kā tie spēj stimulēt reģenerāciju. Ir pat grūti iedo­māties, cik sarežģīta ir katra cilvēka organisma šūna, bet šūnas saskaņā ar kaut kādiem likumiem veido skaidras struktūras, asinsvadus un limfvadus, nervus, šķiedras un daudz ko citu. Protams, ka tas viss notiek saskaņā ar stingru un nepārtraukti darbojošos programmu, salīdzinājumā ar kuru mūsdienu dators Ildzinās eglīšu mantiņai. Kur lokalizētas šis programmas? Protams, ka tie nav vienigi gēni, - to pateiks ikviens mole­kulārais biologs. Pēc pēdējiem fizikas datiem, šis programmas ir

Transplantācijas biomateriāls alloplants

Grēks uzskatīt sevi par Dievu

ierakstītas smalkajā enerģijā, kuru Austrumos sauc par dievišķo enerģiju, kā arī organisma ūdenī.

Kas gan ir radījis šīs apbrīnojamās programmas, pēc kurām no jauna rodas cilvēka audi? Man neērti par to runāt ar konser­vatīviem un ortodoksāliem zinātniekiem, bet atbilde rodas pati no sevis - šīs programmas ir radījis Dievs. Ja rēķināmies ar šādu pavērsienu, tad mums jāpieņem ari cilvēka rašanās reliģiskais traktējums, tas ir - ka cilvēks tika radits, nevis pašorganizējās, izejot caur pērtiķa starpposmu.

Bet kādēļ daudzi zinātnieki uzskata par kauna lietu studēt

reliģiskos tekstus? Kādēļ viņi reliģiju uzskata par bērna šļup­stiem, par pasaku aprobežotiem un neizglītotiem cilvēkiem? Kāpēc viņi ar tādu vieglumu un pārliecību saka: «Tas nevar būt»? Tādēļ, ka savu zinātnisko činu ietekmē viņi ir iemantojuši vis­lielāko grēku Dieva priekšā, uzskatīdami sevi par Dievu. Tādēļ ari šiem ievērojamajiem zinātniekiem jau Dieva vārda piemi­nēšana vien ir nepatīkama un sveša, tāpat kā tas bija ar komu­nistiem, kas izveidoja paši savu /eņinueidlgo dievu. Greizsirdība taču rodas tikai attiecībā uz istu Dievu!

Tomēr, lai kā arī es censtos skaidrot savu aizraušanos ar ekspedīcijām kā medicīnisko zināšanu papildināšanu uz reliģisko uzskatu rēķina, esmu spiests atzīt, ka tas nebūt tā nav. Kā apstiprinājumu tam var minēt pētījumus, kas stāv visai tālu no medicīnas: ziņu analizē par cilvēces Genofondu, centieni izprast dematerializāciju un materializāciju, jogu dzīves pētījumi, «dzīvā» un «mirušā» ūdens meklējumi un visbeidzot - piramidas.

Bet, ja pavisam godīgi, - es nezinu, kāpēc es piedalos ekspe-

dicijās uz Himalajiem un Tibetu. Kaut kas mani uz turieni vilina, bet kas - nezinu.

Acimredzot cilvēka būtibā ir ielikts romantisku meklējumu gars, kura pamatā ir izziņas bezgaligums, ko noteicis Mātes Dabas diženums. Vēl ne tik sen parastajam teicienam Mēs pakļausim Dabu acimredzot ir tāds pats zemteksts, lai gan pēc savas būtibas tas ir muļķīgs, jo Dabas bērns nevar pakļaut Māti Dabu. Esmu pārliecināts, ka tieši ši iedzimtā romantisma dēļ, kuru var izteikt pavisam vienkāršos vārdos - tas ir interesanti krievi apguva Sibīrijas un Aļaskas plašumus, Prževaļskis, Ar- seņjevs un Džeimss Kuks devās piedzīvojumiem pilnos ceļoju­mos. CJn, protams, šīs jūtas vadīja arī Nikolaju Rērihu.

No pārējiem ceļotājiem Nikolajs Rērihs atšķīrās ne tikai ar to, ka pētija pašu noslēpumaināko un mīklaināko zemeslodes vietu, bet galvenokārt ar to, ka uz ekspedīciju laikā veikto pētījumu

N. K. Rērihs. Svētie Himalaji

bāzes izveidoja pats savu it kā pieticigo un ļoti dziļo filozofiju, kas izpaudās viņa grāmatās un gleznās. Droši vien daudzi no mums atzīsies, ka Rēriha darbus nav lasijuši un gleznas redzējuši tikai garāmejot, bet tik un tā dziļi ciena viņu un, ja tiek runāts par Rērihu, jūt kaut kādu dvēseles veldzi un iekšēju attirišanos. Reti kāds nopietni padomā par šo fenomenu. Bet šis fenomens pastāv, un man šķiet, ka tā pamatā ir tas, ka Rērihs katram cil­vēkam ir devis iespēju saskarties ar viņa dziļo un slēpto Es, kas nācis no mīklainās un tajā pat laikā dzimtās Tās Pasaules, kas dzīvo pēc citiem likumiem nekā tie, kas nosaka mūsu fizisko eksistenci. Tas ir ļoti vilinošs un saistošs - šis iekšējais Es, kuru visas reliģijas sauc par Garu. Šis iekšējais Es kontaktējas ar citiem iekšējiem Es, vadoties no neparastiem principiem, kuru būtibu mēs uzzināsim Tajā Pasaulē. Bet šie principi darbojas ari Šajā Pasaulē, brižiem izpaužoties kā smeldzošas vēlmes vai skaists pievilkšanas spēks, ko mēs saucam par Mīlestību. Tieši tādēļ mēs it kā nepazīstam un tai pat laikā labi pazīstam Rērihu, jo viņš ir sarakstījis it kā divas grāmatas: vienu Zemes cilvēkiem un otru - slēptajam cilvēka iekšējam Es.

Rēriha gleznās attēloti galvenokārt kalni. Bet ir maz cilvēku, kas zina, ka Marinai Cvetajevai ir dzejolis «Kalna poēma», kura būtiba ir tā, ka… «kalns domā». Vai tikai tādēļ Rēriha gleznas nav tik saistošas un dziļas? Jogi taču saka, ka cilvēka domāšana Šajā Pasaulē izpaužas kā trijstūri, bet kalni - tie ir trijstūri.

Man šķiet, ka Rērihs zināja daudz vairāk, bet, intuīcijas vadīts, gleznoja un rakstīja tikai to, kas bija atļauts un nenodarīja cilvē­cei nekādu ļaunumu. Tas ir ļoti cēlsirdīgi, jo tajā laikā pār Zemi lidinājās ļaunie spēki komunisma un fašisma veidolā. Rērihs necerēja uz cilvēku cēlsirdību, viņam bija zināmas senās zināšanas, un viņš tās koncentrēja uz cilvēka mūžseno iekšējo Es.

Runā, ka pēc 2000. gada uz Zemes iestāšoties zelta laikmets, kad senās zināšanas sāks atklāties cilvēkiem un izmainis mūsu dzivi pašos pamatos. Varbūt ari tādēļ mums gadsimtu mijā izde­vās ekspedicijās, kas noveda pie sensacionāliem atradumiem un secinājumiem. Mēs visi esam Dieva varā! Bet es allaž atceros Rērihu: kā viņam bija ar smagajām brezenta teltīm, ar zirgiem un smago nastu dvēselē, ka vēl nav pienācis laiks visu atklāt cil­vēkiem. Tas atgādina alpīnistu, kas gandrīz uzkāpis virsotnē, bet sapratis, ka tālāk kāpt nevajag.

Bet man palīdz bērnības laika nepilnuērtibas kauna traips, kas neļauj apreibt no veiksmīgiem atradumiem un ļauj izprast, ko nozimē dievišķie norādījumi, kurus saprata Rērihs. Mums vienkārši ir vairāk paveicies… laika ziņā.

Pēc pirmās ekspedīcijas uz Himalajiem man izdevās sarakstīt grāmatu «No kā mēs esam cēlušies?». Otrās - un it īpaši trešās ekspedīcijas laikā mēs ieguvām daudzus interesantus faktus, bet par tiem es vēl neesmu uzrakstījis grāmatas, lai gan biju

Ķirurģija

nodomājis uzrakstīt divas - «Kas tie ir - jogi?» un «Dzivā un mirušā ūdens meklējumos». Taču ceturtā ekspedīcija (uz Tibetu) pilnīgi izmainīja manus plānus - Dievu Pilsētas meklējumi izrādījās tik interesanti un neparasti, ka es nolēmu vispirms uzrakstīt grāmatu par Tibetas ekspedīciju un tad atgriezties pie tām divām grāmatām.

Es pārāk daudz operēju, un man hroniski trūkst laika rak- stišanai. Piemēram, 1999. gadā es izdarīju 760 operāciju. Pēc operācijas jūtos noguris kā suns, un galva ir pavisam tukša. Bet slimnieki! Viņu ir tik daudz! Viņi taču pie mums ir atbraukuši kā pie pēdējās cerības. Es saprotu, ka visus slimniekus izoperēt nav iespējams, ka zinātniskais darbs, monogrāfijas un grāmatas ir pats svarīgākais, bet, kad ieskatos cilvēka aklajās acīs un dzir­du: «Lūdzu, izoperējiet, profesor», atkal eju uz operāciju zāli.