Ernsts . Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Pašlaik es sēžu un rakstu Baškīrijas sanatorijā Jangan-tau. Meesmu bagāts cilvēks un nevaru atļauties lielus tēriņus. (Jfas naftas pārstrādes rūpnica Nouoil, kuras jaunajai vadibai (N. R. Saifuļinam, F. I. Garejevam) iepatikās mana pirmā grāmata, apmaksāja man brīnišķīgu luksusnumuru ar žalūzijām. Jūtos ļoti svarīgs, žēl, ka neesmu uzaudzējis vēderiņu. Tomēr man tuvāk pie sirds ir telts un ugunskurs. Pat visā mūsu ķirurgu kolektivā valda tūristu grupas gars. Toties luksusnumurā nav odu un ir kur nolikt zinātniskos papīrus. Kad man būs liels kabinets, es noteik­ti ierikošu kaminu, lai varētu raudzīties uguni. (Jguns piesaista.

Šai grāmatai es nolēmu dot virsrakstu «Dievu Pilsētas mek­lējumos». Taču iznāca nevis viena, bet tris grāmatas. Pirmajā sējumā («Seno cilvēku traģiskais vēstījums») lasitājs varēs iepazīties ne vien ar leģendu par Dievu Pilsētu, bet uzzinās ari par daudzām neparastām matemātiskām un ģeogrāfiskām sa­kritībām, kas rodas, ja pieņemam, ka Tibetā, Kailasa kalna rajonā, ir piramīdas un seni monumenti.

Grāmatas otrais sējums («Šambalas skāvienos») veltits ceļo-

jumam pa Tibetu un Dievu Pilsētas aprakstam. Tajā ir daudz fotogrāfiju un zīmējumu, ari tie, kas tika zīmēti turpat uz vietas. Es neizslēdzu, ka tieši šiem uzmetumiem var būt vislielākā vērtī­ba, jo neviens fotoaparāts vai videokamera nespēj uztvert un fik­sēt to, ko redz cilvēka acs.

Grāmatas trešajā sējumā («Zemes dzīvības matrica») apkopotas filozofiskas pārdomas, kas radušās Tibetas ekspedīci­jas rezultātā un pieved cilvēku pie paralēlo pasauļu noslēpumiem, stāsta par hologrāfisko Zemes dzīvi un jauna cilvēka radīšanu uz Zemes.

Ekspedīciju uz Tibetu sponsorēja Baškīrijas krājbanka (J. V. Kinzebulatovs), bet laikraksts «Argumenti i fakti» (N. I. Zjatkovs) gādāja par informativo nodrošinājumu. Bez tam daudzi cilvēki nesavtīgi ziedoja naudu ekspedīcijas organizēšanai. Šo cilvēku vārdus es nenosaukšu, jo tā ir biznesa nauda, bet biznesā ir savi likumi, kurus pārkāpt nedrīkst. Pateikšu tikai, ka ši nauda tika ziedota no tiras sirds. Mums bija lielisks ekipējums, un mēs le­pojāmies, ka pārstāvam Krieviju.

Šo grāmatu es rakstu savā vārdā, tādēļ vienmēr un visur «esojos». Bet tas nenozimē, ka uzskatu savas domas par galīgām un neapstrīdamām, gluži otrādi, visu atbildību par saviem vār­diem un kļūdām es uzņemos tikai uz sevi un neuzkrauju kolēģu plecos. Es neko neapgalvoju, nevienu nepamācu, es tikai no­dodu savas domas lasītāju tiesai.

Tibetas ekspedīcijā mēs bijām četri: katram bija savas do­mas un savs notiekošā redzējums, katrs bija personiba, un katram bija savas viņam vien piemītošas ipašibas. Ravilu Mir- haidarovu varētu saukt par «Enerģiju», Sergeju Seļiverstovu - par «Sirsnību», bet Rafaelu Jusupovu - par «Gudrību un Pie­sardzību». Rafaels Gajazovičs Jusupovs ir zinātņu kandidāts un strādā Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrā par direk­tora vietnieku diagnostikā. Ravils Šamilevičs Mirhaidarovs mūsu centrā vada laboratoriju «Aura». Sergejs Anatoļjevičs Seļiver- stovs - CJfas uzņēmējs, bijušais kara lidotājs.

Pēc ekspedicijās mums ļoti daudz palidzēja mūsu dizaineri - Olga Išmitova un Aleksejs Saveļjevs, kas it kā kļuva par mūsu ekspedīcijas «pēcekspedīcijas locekļiem».

Mēs, visi četri Tibetas ekspedīcijas dalībnieki, nolēmām veltīt šo grāmatu lielā krievu pētnieka Nikolaja Konstantinoviča Rē­riha piemiņai.

Nikolaja Konstantinooiča Rēriha piemiņai

Man ir draugs, un sauc viņu - Vasiļjevs. Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs strādā mūsu Viskrievijas Acu un plastiskās ķirurģijas centrā par galveno inženieri, lai gan augstākās izglitibas viņam nav un, kā saka, nekādas augstskolas nav beidzis. Bet viņš ir cil­vēks, par kuriem mēdz teikt - krievu Kreilis (kas apkala blusu - tulk. piez.). Angļu valodu Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, protams, nezina, bet pārsteidz tas, cik veikli viņš orientējas visās angļu

Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs

valodā rakstītajās instrukcijās un noregulē mūsu iekārtas tā, ka ne reizi neesam saukuši paligā ārzemju servisus, lai gan mums ir milzigs komplekts importētu medicīnisko iekārtu.

- Droši vien fleišs sabojājies, - viņš klusi murmina zem degu­na un regulē iekārtu, jaucot angļu vārda «flash» izrunu, kas nozimē - uzliesmojums.

Jurijs Ivanovičs atnāca pie mums, kad mēs nebijām nekas un mums nebija nekā, un kopš tā laika, ja nepieciešams, strādā dienu un nakti. Protams, ka Jurijs Ivanovičs savulaik mīlēja ie­dzert, bet tagad ir atmetis un saka, ka uz visiem laikiem. Mēs ar viņu esam lieli draugi, uzrunājam viens otru ar «tu», bet mani viņš allaž sauc par šefu.

Manus ķirurga instrumentus asina tikai Jurijs Ivanovičs un bieži vien gremžas, ka tie izgatavoti no slikta tērauda.

- Nu vai tad tas ir tērauds, vai tas ir tērauds? Es taču viņiem, tiem izgatavotājiem, visu laiku zvanu un saku, ka acu operēšanas instrumenta tēraudam ir jābūt stipram, ļoti stipram. Bet viņi sāk runāt par markām un taisnojas, bet jebkuram tehniķim taču tērauds ir jājūt pēc taustes, jājūt, vai tas ir stiprs vai ne.

Protams, ka Jurijs Ivanovičs labi orientējas tērauda markās, bet viņam piemīt kāda pārdabiska sajūta, kas palīdz noteikt tērauda kvalitāti, un viņam vienmēr ir taisnība. Mani allaž ir pārsteigusi šī spēja, kas šķiet dīvaina un neparasta.

- Jurij Ivanovič, pastāsti, kā tu nosaki tērauda kvalitāti - un jo sevišķi instrumena uzasināšanas kvalitāti? - jautāju.

-Velns viņu zina, šef! Nezinu, kā, bet jūtu, vai tērauds ir stiprs vai nav. Jūtu - un viss. tin kas tur divains? Stāsta, ka piramīdās instrumenti uzasinās paši. Instrumentu vajag paņemt rokā, padomāt, uzmanigi padomāt, un rodas sajūta: ja tā ir laba un maiga - tērauds ir labs, ja slikta - slikts. Stiprs tērauds vienmēr izraisa labu sajūtu.

Stipra piramīda

Vairs neatceros, laikam tas bija 1989. gadā, kad mēs visi tris - Jurijs Ivanovičs Vasiļjevs, es un Amirs Jusupovičs Saļihovs - ķirurgs un mūsu centra direktora vietnieks - devāmies uz Ēģip­ti, lai izdarītu operācijas ar savu alloplanta tehnoloģiju. Mēs ar Saļihovu operējām, bet Jurijs Ivanovičs palidzēja un regulēja operāciju mikroskopus. Kad gadijās brivāks laiks, mūs aizveda ekskursijā uz piramidām.

Ēģiptes piramīdas

Gizas piramīdas, jo īpaši Heopsa piramīda, mūs pārsteidza ar savu varenumu. Visi tris nevilšus pieklusām, laikam iegrimām tajās dziļajās sajūtās, kuras, kā mums šķita, nāk no pašiem cil­vēces pirmsākumiem. Sajūtas bija patikamas un tai pat laikā grandiozas, aptverot, ka cilvēks nav tikai puteklītis, bet gan cienījama pasaules ēkas daļa. Šīs sajūtas līdzinājās sapņiem, tikai tiem bija konkrēta vēsturiska nokrāsa, it kā konstatējot cil­vēka diženumu. Amirs Saļihovs bija sakoncentrējis skatienu lejup, bet Jurijs Ivanovičs knibināja auss ļipiņu…

- Ser, plīz, bai it (Ser, lūdzu nopērciet šo te), - atskanēja suveniru tirgotāja apnicigā balss, kas tāpat kā Maskavas tak­sometru šoferi dodas uzbrukumā katram ārzemniekam.

- Ej pie velna, ej prom, vai tu saproti, ej prom, - Jurijs Ivanovičs dusmigi teica krievu valodā.

- Vēri, uerigud (ļoti, ļoti labs), - centās iestāstīt tirgotājs, bāz­dams Jurijam Ivanovičam pie deguna kaut kādu figūriņu. - Veri čip (ļoti lēti), ueri, veri čip.

- Angliski jārunā, Jura, saki «nou» vai «gou», - ieteica Amirs Saļihovs.