Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

A. Volkovs

SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

RĪGA «ZVAIGZNE»

Ю

Plašās Kanzasas stepes vidū dzīvoja meitene Ella. Viņas tēvs, fermeris Džons, augu dienu strādāja tīrumā, māte Anna rūpējās par saimniecību.

Viņi dzīvoja nelielā kulbā, kas bija noņemta no riteņiem un nolikta uz zemes.

Mājiņas iekārta bija nabadzīga: dzelzs krāsniņa, skapis, galds, trīs krēsli un divas gultas. Mājas priekšā pie pašām durvīm bija izrakts "viesuļu pagrabs". Pagrabā ģimene glābās vētru laikā.

Stepes viesuļi ne vienu reizi vien jau bija apgāzuši fermera Džona vieglo mājokli. Bet Džons nenoskuma: kad vējš bija aprimis, viņš uzslēja mājiņu, krāsni un gultas nolika savās vietās, Ella uzlasīja no grīdas alvas šķīvjus un krūzītes - un atkal viss bija kārtībā līdz jaunam viesulim.

Visapkārt līdz pašam apvārsnim pletās stepe, gluda kā galdauts. Šur un tur bija redzamas tādas pašas nabadzīgas mājeles kā Džona mājiņa. Tās ieskāva tīrumi, kur fermeri sēja kviešus un kukurūzu.

Ella labi pazina visus kaimiņus trīs jūdžu apkārtnē. Rietumu pusē dzīvoja tēvocis Roberts ar dēliem Bobu un Diku. Ziemeļos savā mājiņā dzīvoja vecais Rolfs, kas bērniem darināja brīnišķīgas vējdzirnaviņas.

Plašā stepe Ellai nelikās vienmuļa: tā taču bija viņas dzimtene. Nekādas citas puses Ella nepazina. Kalnus un mežus viņa bija redzējusi tikai attēlos, un tie viņu nevilināja, varbūt tāpēc, ka Ellas lētajās gramatiņās bija slikti uzzīmēti…

Kad Ellai kļuva garlaicīgi, viņa pasauca jautro šuneli Totiņu un devās apciemot Diku un Bobu vai arī gāja pie vectētiņa Rolfa, no kura nekad neatgriezās bez viņa darinātas rotaļlietas.

Totiņš riedams lēkāja pa stepi, trenkāja vārnas un bija ļoti apmierināts ar sevi un savu mazo saimnieci. Totiņam bija melna spalva, stāvas austiņas un mazas, draiski mirdzošas ačeles. Totiņš nekad negarlaikojās un varēja ar meiteni spēlēties augu dienu. Ellai bija daudz darba. Viņa palīdzēja mātei saimniecībā, bet tēvs viņu mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, jo skola atradās tālu un meitene vēl bija pārāk maziņa, lai varētu katru dienu uz to aizstaigāt.

Kādā vasaras vakarā Ella sēdēja uz sliekšņa un balsī lasīja pasaku. Anna mazgāja veļu.

- "Un tad stiprais, varenais Arnaulfs ieraudzīja burvi torņa augstumā," - dziedošā balsī Ella lasīja, vilkdama ar pirkstu pa rindiņām. - "No burvja mutes un nāsīm izšāvās uguns…"

-Māmiņ,- Ella ieminējās, paceldama acis no grāmatas. - Bet vai tagad arī ir burvji?

- Nē, mīlulīt. Burvji dzīvojuši senos laikos, bet pēc tam izmiruši. Un kālab tie vajadzīgi? Arī tāpat rūpju diezgan…

Ella jocīgi sarauca degunu.

- Tomēr bez burvjiem ir garlaicīgi. Ja es pēkšņi kļūtu karaliene, es visādā ziņā pavēlētu, lai katrā pilsētā un katrā ciematā būtu burvis. Un lai viņš bērnu labā darītu visādus brīnumus…

- Kādus tad, piemēram? - smaidot jautāja māte.

- Nu, kādus… Lūk, lai katra meitene un katrs zēns, no rīta pamozdamies, zem spilvena atrastu lielu cukurkliņģeri… Vai arī… - Ella pārmetoši paskatījās uz savām smagajām, novalkātajām kurpēm. - Vai arī lai visiem bērniem būtu skaistas, vieglas kurpītes…

- Kurpītes tu dabūsi arī bez burvja, - Anna iebilda. -Aizbrauksiet ar tēvu uz tirgu, viņš nopirks…

Kamēr meitene sarunājas ar māti, laiks saka mākties. Tūlīt mēs uzzināsim, kāpēc tas notika…

Tieši šajā pašā laikā tālā zemē, aiz plaša tuksneša un augstiem kalniem, drūmā, dziļā alā būrās ļaunā burve Gingema.

Drausmīga izskatījās Gingemas ala. Tajā pie griestiem karājās milzīgs izbāzts krokodils. Uz augstām laktām sēdēja lieli ūpji, no griestiem nokarājās saišķi ar žāvētām pelēm, kuras kā sīpoli bija aiz astēm piesietas pie aukliņām. Gara, resna čūska bija apvijusies ap stabu un vienmērīgi šūpoja raibo, plakano ga vu. Un vēl daudz visādu dīvainu un baigu lietu bija Gingemas plašajā alā.

Lielā, nokvēpušā katlā Gingema vārīja burvju zāles. Viņa meta katlā peles, raudama tās citu pēc citas no saišķa.

- Kur gan palikušas čūsku galvas? - Gingema dusmīgi ņurdēja. - Es taču brokastīs visas neapēdu?… Aha, te jau tās ir, zaļajā podā! Nu, tagad būs lieliskas zāles!… Tagad tie nolādētie cilvēki dabūs! Es viņus ienīstu… Izplatījušies pa visu pasauli! Purvus nosusinājuši! Biezokņus izcirtusi!… Visas vardes izmērdējuši!… Čūskas iznīcina! Nekas garšīgs vairs zemes virsū nav palicis! Vēl tikai ar tārpiņiem un zirneklīšiem dabū panašķēties!…

Gingema padraudēja gaisā ar kaulainu, sažuvušu dūri un sāka mest katlā čūsku galvas.

- Uh, pretīgie cilvēki! Nu ir gatavas manas zāles jums par postu! Apslacīšu mežus un laukus, un sacelsies tāda vētra, kāda vēl pasaulē nav bijusi!

Gingema ar pūlēm pacēla katlu aiz osām un izstiepa ārā no alas. Viņa apmērcēja katlā lielu slotu un sāka šļakstināt virumu uz visām pusēm.

- Celies kājās, viesuli! Lido pār pasauli kā satrakots zvērs! Rauj, lauz, dragā! Gāz apkārt mājas, cel gaisā!

Susaka, masaka, lema, rema, hema!… Burido, furido, sema, pema, fema!…

Viņa izkliedza burvju vārdus un šļakstīja visapkārt ar izpluinīto slotu, un debesis apmācās, sabiezēja mākoņi, sāka gaudot vējš. Tālumā jau liesmoja zibeņi…

- Dragā, rauj, lauz! - mežonīgi kliedza burve. - Susaka, masaka, burido, furido! Iznīcini viesuli, cilvēkus, dzīvniekus, putnus! Tikai vardītes, pelītes, odzītes, zirneklīšus neaiztiec, viesuli! Lai viņi savairojas pa visu pasauli par prieku man, varenajai burvei Gingemai! Burido, furido, susaka, masaka!

Un viesulis gaudoja arvien stiprāk un stiprāk, liesmoja zibeņi, apdullinoši grāva pērkons.

Gingema mežonīgā sajūsmā virpuļoja uz vietas, un vējš plandīja viņas garās, melnās mantijas stūrus…

Ar Gingemas burvestībām izsauktais viesulis aizdrāzās līdz Kanzasai un ar katru mirkli vairāk tuvojās Džona mājiņai. Tālumā pie apvāršņa sabiezēja mākoņi, un tos šķēla zibeņi.

Totiņš nemierīgi skraidīja, uzslējis galvu, un draiski rēja mākoņus, kas ātri joņoja pa debesīm.

- Ak Totiņ, kāds tu esi smieklīgs! - Ella teica. - Baidi mākoņus, bet tev taču pašam bail!

Sunītis tiešām ļoti baidījās no negaisiem, kurus ne mazumu bija pieredzējis savā īsajā mūžā.

Anna kļuva nemierīga.

- Aizpļāpājos es ar tevi, meitiņ, bet tagad, skaties tikai - nāk virsū īsts viesulis…

Un tiešām, jau skaidri varēja dzirdēt draudīgus vēja aurus. Tīrumā kvieši piegūlās pie zemes, un pa tiem kā pa upi šūpojās viļņi.