Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

A. Volkovs

URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

,

Kaut kur neaptveramā Ziemeļamerikas kontinenta dziļumā, plaša tuksneša un nepārejamu kalnu gredzena ieslēgta, atradās Burvju zeme. Tur dzīvoja labas un ļaunas fejas, tur sarunājās dzīvnieki un putni, tur cauru gadu bija vasara un mūžīgajā saules karstumā kokos auga neredzēti augļi.

Burvju zemes dienvidrietumos dzīvoja Gremoņi — bikli un mīlīgi cilvēciņi, un viņu pieaugušais vīrietis augumā nepārspēja astoņgadīgu zēnu no tiem apvidiem, kur cilvēki nepazīst burvības.

Gremoņu Zilās zemes pavēlniece bija Gingema, ļauna burve, kas dzīvoja dziļā, tumšā alā, kurai Gremoņi baidījās tuvoties. Bet, visiem par lielu brīnumu, starp viņiem atradās cilvēks, kas bija uzcēlis sev māju netālu no burves mitekļa. Tas bija Urfins Džīss.

Jau bērnībā Urfins no saviem maigajiem, labsirdīgajiem ciltsbrāļiem atšķīrās ar ķildīgu raksturu. Viņš reti kad rotaļājās ar bērniem, bet, ja arī iesaistījās rotaļā, tad pieprasīja, lai visi pakļautos viņam. Un parasti rotaļa, kurā viņš piedalījās, beidzās ar kautiņu.

Urfina vecāki bija jau agri nomiruši, un zēnu pieņēma par mācekli galdnieks, kas dzīvoja Kohidas ciematā. Paaudzies Urfins kļuva arvien nesaticīgāks un, kad bija izmācījies galdnieka amatu, bez sirdsapziņas pārmetumiem aizgāja no sava audzinātāja, pat nepateikdamies par viņa gādību. Tomēr labsirdīgais amatnieks iedeva tam līdzi instrumentus un visu darba sākumam nepieciešamo.

Urfins kļuva veikls galdnieks, viņš taisīja galdus, solus, zemkopības rīkus un daudz ko citu. Bet, lai cik tas dīvaini, meistara ļaunais un nesaticīgais raksturs pārgāja arī uz viņa darinājumiem. Viņa taisītās dakšas centās iedurties sava īpašnieka sānos, lāpstas dauzīja tam pieri, grābekļi grasījās paraut aiz kājas un nogāzt zemē. Urfins Džīss zaudēja pircējus.

Viņš sāka taisīt rotaļlietas. Bet viņa izgrieztajiem zaķiem, lāčiem un briežiem bija tik nikni purni, ka bērni, tos uzskatīdami, nobijās un pēc tam visu nakti raudāja. Rotaļlietas Urfina pieliekamajā pārklājās ar putekļiem, neviens tās nepirka.

Urfins Džīss pārskaitās, atmeta amatam ar roku un ciematā vairs nerādījās. Viņš Pārtika no sava sakņu dārza ražas.

Vientuļais galdnieks tik ļoti neieredzēja savus tautiešus, ka centās nekur nebūt tiem līdzīgs. Gremoņi dzīvoja apaļās, zilās mājiņās ar smailiem jumtiem un kristāla bumbiņām galā. Urfins Džīss uzcēla sev četrstūrainu māju, nokrāsoja to brūnu, bet uz jumta uzstādīja izbāztu ērgli.

Gremoņi valkāja zilus svārkus un zilus, garus zābakus ar atlokiem, bet Urfina svārki un zābaki bija zaļā krāsā. Gremoņiem bija smailas cepures ar platām malām, un zem tām karājās zvārgulīši. Urfins Džīss zvārgulīšus nevarēja ne acu galā ciest un nēsāja cepuri bez malām. Mīkstsirdīgie Gremoņi raudāja pie katras izdevības, bet Urfina drūmajās acīs neviens nekad nebija redzējis ne asariņas.

Pagāja vairāki gadi. Reiz Urfins Džīss ieradās pie Gingemas un lūdza veco burvi pieņemt viņu par kalpu. Ļaunā burve ļoti nopriecājās: gadu simteņiem ilgi neviens Gremonis nebija labprātīgi pieteicies kalpot Gingemai un visas viņas pavēles izpildīja, tikai baidīdamies no soda. Tagad burvei radās palīgs, kas labprāt izpildīja visdažādākos uzdevumus. Un, jo nepatīkamāki Gremo­ņiem bija Gingemas rīkojumi, jo cītīgāk Urfins tos nodeva tālāk. Drūmajam galdniekam sevišķi patika staigāt pa Zilās zemes ciematiņiem un uzlikt iedzīvotājiem nodevas — tik un tik čūsku, peļu, varžu, dēļu un zirnekļu.

Gremoņiem bija šausmīgi bail no čūskām, zirnekļiem un dēlēm. Saņemot pavēfi tos savākt, mazie, bailīgie cilvēciņi sāka skaļi raudāt. Raudot viņi noņēma platmales un nolika zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu tiem netraucētu raudāšanu. Bet Urfins noskatījās savu tautiešu asarās un cietsirdīgi smējās. Pēc tam noteiktā dienā ieradās ar lieliem kurvjiem, savāca nodevas un aizveda tās uz Gingemas alu. Tur šo mantu burve izlietoja gan kā barību, gan gatavoja no tās burvju zāles.

Reiz ļaunā Gingema, kas ienīda visu cilvēku dzimumu, nolēma to iznīcināt. Viņa izbūra drausmīgu viesuli un nosūtīja to pāri kalniem, pāiVtuksnešiem, lai tas nopostītu visas pilsētas, visus ciemus un zem to drupām apraktu visus cilvēkus.

Bet tas nenotika. Burvju zemes ziemeļrietumos dzīvoja labā burve Villina. Tā uzzināja Gingemas ļaunprātīgo nolūku un novērsa postu. Villina atļāva viesulim sagrābt Kanzasas stepē tikai mazu mājiņu — no riteņiem noņemtu un uz zemes noliktu kulbu. Pēc VilIinas pavēles viesulis atnesa mājiņu Gremoņu zemē; uzmeta to Gingemai uz galvas, un burve bija pagalam.

Ieradusies paskatīties, cik iedarbīga bijusi viņas burvība, Villina par lielu brīnumu mājiņā atrada mazu meitenīti Ellu. Tā bija ieskrējusi mājiņā pēc sava mīļotā sunīša Totiņa tieši tajā brīdī, kad viesulis to sagrāba un aiznesa.

Villina nevarēja meitenīti aizgādāt mājup un ieteica viņai iet pēc padoma uz Smaragda pilsētu — Burvju zemes centru. Par Smaragda pilsētas pavēlnieku Gudvinu Lielo un Šausmīgo klīda visdažādākie nostāsti. Baumas apgalvoja, ka Gudvinam esot tīrais nieks uzsūtīt laukiem uguns lietu vai applūdināt visas mājas ar žurkām un krupjiem. Tāpēc par Gudvinu runāja tikai čukstus un piesardzīgi: ja nu burvis apvainojas par kādu neuzmanīgu vārdu.

Ella paklausīja labajai fejai un devās pie Gudvina cerībā, ka burvis nebūs tik briesmīgs, kā par viņu spriedelē, un palīdzēs viņai atgriezties Kanzasā. Ar drūmo galdnieku Urfinu Džīsu meitenei negadījās sastapties.

Tajā dienā, kad Ellas mājiņa nospieda Gingemu, Urfins nebija burves tuvumā: viņš oija aizgājis dienesta darīšanās uz attālāku Zilās zemes nostūri. Vēsti par burves bojā eju Džīss uzņēma ar nožēlu un prieku. Viņš nožēloja, ka zaudējis varenu aizgādni, bet cerēja tagad iemantot burves bagātību un burvju varu.

Alas apkārtne bija tukša. Ella ar Totiņu aizgāja uz Smaragda pilsētu.

Džīsam radās doma pārcelties uz dzīvi alā un pasludināt sevi par Gingemas pēcteci un Zilās zemes pavēlnieku — šie biklie Gremoņi taču nemācēs viņam pretoties.

Bet piekvēpusī ala ar žāvētu peļu saišķiem uz nagliņām, ar izbāztu krokodilu pie griestiem un citādiem burvju amata piederumiem izskatījās tik mitra un drūma, ka Urfins nodrebinājās.

— Brr!… — viņš nomurmināja. — Dzīvot šajā kapā?… Nē, nē, pazemīgi pateicos!

Urfins sāka meklēt burves sudraba kurpītes, jo zināja, ka Gingemai tās bija par visu dārgākas. Bet viņš veltīgi čamdījās pa alu, — kurpīšu nekur nebija.

— Uh-uh-uh! — no augstās laktas atskanēja izsmējīgs sauciens, un Urfins sāka trīcēt.

No augšas viņā nolūkojās ūpja acis, kas dzeltenīgi zaigoja alas tumsā.

— Tas esi tu, Huam?

— Nevis Huams, bet Huamokolatokints, — kašķīgi iebilda ūpis.

— Bet kur ir citi ūpji?

— Aizlaidās.

— Kāpēc tu paliki?

— Bet ko lai es mežā daru? Lai medīju putnus kā parastie ūpji un pūces? FuL. Es esmu pārāk vecs un gudrs, lai uzņemtos tādas grūtības.