ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

ALEKSANDRS VOLKOVS

DZELTENĀ MIGLA

ALEKSANDRS VOLKOVS

Garā, šaurā Pasaules apkārtkalnu aiza izbeidzās ērtā, siltā alā ar augstu velvi, gludām sienām un līdzenu grīdu. Vistālā­kajā alas kaktā atradās milzīgi augstas cisas, un tur uz mīksta sūnu klājiena dzijā miegā gulēja gigantiska auguma sieviete.

Viņas miegs bija neparasts: tas ilga desmitiem gadu simteņu. Kas gan bija pratis pieveikt šo milzeni, kas un par kādām ļaun­darībām bija viņu iegremdējis burvju miegā?

Lai uzzinātu, kā un kāpēc notika tāds brīnums, domās pār­celsimies pagātnē pirms dažiem gadu tūkstošiem — tajos tāla­jos laikos, kad zemē, kuru vēlāk nosauca par Burvju zemi, iera­dās varenais burvis Gurikaps [1] .

Tas bija Gurikaps, kas norobežoja Burvju zemi no pārējās pasaules ar Lielo tuksnesi un Pasaules apkārtkalniem, viņš arī apveltīja šīs zemes dzīvniekus un putnus ar cilvēku valodu, viņš lika pār tās mežiem un laukiem augu gadu spīdēt karstai vasa­ras saulei.

Daudz laba Gurikaps izdarīja Burvju zemei, un mazo cilvē­ciņu ciltis, kas tajā mita, dzīvoja priecīgi un laimīgi, strādāda­mas mierīgu darbu.

Bet pagāja tūkstoš gadu, varbūt pat divi tūkstoši, un Burvju zemes iedzīvotājiem sāka uzklupt pēkšņas nelaimes. Te skaidrā laikā ļaužu mītnēm uzbrūk viesuļvētra un sagāž mājas, nositot un sakropļojot tos, kas nepaspēja laikā pabēgt; te plūdi apslī­cina piekrastes ciemu; te mājlopiem uzkrīt sērga, desmitiem govju un aitu iet bojā.

Pašķirstījis savas maģiskās grāmatas, Gurikaps uzzināja, ka no lielās pasaules Burvju zemē ieradusies burve Arahna.

Augumā tā Gurikapam tikai līdz jostas vietai, bet labajam bur­vim galva sniedza līdz visaugstāko koku galotnēm. Arī Arahna bija milzene, bet mazāka — pavisam kādas trīsdesmit olektis gara.

Arahna bija ļoti ļauna burve. Ja viņai kaclu dienu neizdevās nevienam kaitēt, tā diena likās veltīgi nodzīvota. Toties, noda­rījusi kādam ļaunu, viņa smējās tik skaļi, ka tuvējā birzī koki līgojās un birdināja augļus.

Tikai pret vienu cilvēku cilti Arahna izturējās iecietīgi — pret nelielo rūķu cilti, kurus tā bija atvedusi pāri kalniem uz Burvju zemi. Rūķi viņai kalpoja uzticīgi un padevīgi, viņu senči bija to zvērējuši. Bet, ja burve nodarītu pāri saviem pavalstnie­kiem, tad rūķi izklīstu pa visu zemi, un mēģini nu tos atrast biezos mežos un garajā pļavas zālē: augumā tie bija dažu sprīžu gaismā un prata apbrīnojami veikli slēpties.

Mazītiņie vecīši ar garām, sirmām bārdām un tīrīgās vecenī­tes baltās micītēs centīgi jo centīgi rūpējās par savu pavēlnieci. Viņi cepa tai vēršus un aunus, ganīja tos leknajās kalnu ganī­bās. Viņi cepa mīkstus raušus no kviešiem, ko audzēja savas nošķirtās ielejas auglīgajā zemē. Ar maziem lokiem viņi šāva treknus fazānus un irbes, auda drānu un krāsoja to zilu, un, kad burves vecās drēbes bija novalkātas, šuva tai jaunu mantiju.

Par šiem vērtīgajiem pakalpojumiem Arahna rūķus nepameta bez savas aizgādniecības — ar burvestībām Arahna viņu mūžu pagarināja līdz simt piecdesmit gadiem, viņu bērni uzauga ne­slimodami, viņu bultas trāpīja medījumu nekļūdīgi, un tīklos ķērās lielās zivis.

Bet Arahna labu darīja ne labprāt un sevi atalgoja tādējādi, ka citām cilvēku ciltīm sagandēja dzīvi. Kad to uzzināja Guri­kaps, viņš nolēma ļauno burvi padarīt nekaitīgu. Bet kā to izda­rīt? Visvienkāršāk liktos nosist burvi, iezveļot tai pa galvu ar vairākus pudus smago dūri. Tomēr burvis bija tik labsirdīgs, ka nekad nevienu nebija nogalinājis. Pat soļodams pa pļavu, viņš tīšām trokšņoja un švīkstināja kājas, un dažādas vardes un kukainīši paguva aizmukt no viņa milzīgo zābaku apakšas.

Gurikapam atlika tikai viena izeja: iemidzināt Arahnu uz ilgu laiku. Viņš pašķirstīja burvību grāmatu un atrada, ka vis­ilgākais burvju miega laiks, kādā viņš var iemidzināt ļauno burveni, ir pieci tūkstoši gadu.

— Nekas, laiks ir diezgan ilgs, — Gurikaps domīgi nomurmi­nāja. — Varbūt pa šo laiku viņa atradināsies no ļaundarībām … Bet te rakstīts, ka man jāsasprindzina viss gribasspēks, lai bur­vestība iedarbotos, un, pats galvenais, man jābūt blakus Arah- nai, kad es skaitīšu buramos vārdus, citādi tie neiedarbosies. Un tas ir visgrūtāk . ..

No visiem izlūkiem — zvēriem un putniem — Gurikaps uzzi­nāja, ka Arahnu pēkšņi pārsteigt nav iespējams. Viņai apkārt pastāvīgi ņudzēja rūķi — tie savu kundzi brīdināja no visām briesmām. Bez tam burve prata pieņemt izskatu, kādu vien gri­bēja. Viņa varēja pārvērsties par lapsu vai ūpi, ziedošu ābeli vai sausu celmu. Viņu notvert bija ārkārtīgi sarežģīti.

Gurikaps pamatīgi sagatavojās sava nodoma izpildīšanai. Garos un šausmīgos buramos vārdus viņš iemācījās no galvas, lai vajadzīgajā brīdī nesajuktu un nebūtu ar acīm jāmeklējas pa maģiskās grāmatas rindiņām. Pēc tam viņš aicināja palīgā vi­sus meža zvērus un putnus. Zvēri un putni labprāt atsaucās burvja aicinājumam: Arahna visiem bija pietiekami sariebusi, un viņi būtu priecīgi, ja tiktu no ļaunās burves vaļā.

Norunātajā dienā un stundā ieleju, kur atradās Arahnas mītne, ielenca neskaitāmi dažādu dzīvnieku bari. Bija sanākuši bizoņi un tauri, lauvas un tīģeri, hiēnas, šakāļi, vilki, āpši un zaķi, peles un žurkas, koku zaros lēkāja oposumi, caunas un vā­veres. Gaisā riņķoja ērgļu, kondoru, vanagu bari, tarkšķēja ža­gatas, ķērca vārnas, ātriem spārniem gaisu šķeldamas, šaudī­jās bezdelīgas…

Šausmīgs troksnis un brēka skanēja visā apkārtnē. Un viss šis neskaitāmais karaspēks draudīgi virzījās uz Arahnas mītni, ielenca to no visām pusēm. Šo karaspēku vadīja milzis plīvojo­šiem sirmiem matiem, dusmās zvērojošām acīm. Bazūnes balsī, pārkliegdams savu daudzbalsīgo armiju, Gurikaps sauca:

— Nāc ārā, Arahna! Tev pienācis laiks atbildēt par visām tavām ļaundarībām!

Burves sirds nodrebēja bailēs. Sākumā viņa gribēja paslēp­ties alā, bet tad saprata, ka tur viņu visvieglāk notvers. Un vienā mirklī no alas izlidoja ērglis un mēģināja pagaist ērgļu barā. Velti! Ērgļi bija modri un nelūgto viesi pacienāja ar tik spēcīgiem nagu un knābju belzieniem, ka viltus ērglis acumirklī pārvērtās par bezdelīgu un iespruka žiglo putniņu drūzmā. Bet tie arī nesnauda un acumirklī atmaskoja viltnieci.

Arahna nepadevās. Peļu pūlī, kas līdzīgi biezam tepiķim no­klāja zemi, parādījās vēl viena — pēc skaita varbūt simttūkstošā pele, bet arī to tūlīt pazina. Meža kaķis to sagrāba nagos un, aiz prieka elsdams, noņaudēja:

— Viņa ir te! Es viņu turu, pavēlniek!

Ne mirkli nevilcinādamies, Gurikaps nometās ceļos starp malā atlēkušām pelēm un ātri, ātri noskaitīja neatvairāmos bu­ramos vārdus.

Un, ak, brīnums! Visā savā milzīgajā augumā burve Arahna nostiepās uz zemes. Viņa iegrima dziļā miegā, un kopš tā brīža viņai bija lemts nogulēt piecdesmit gadsimtus. ^ Burvis pateicās zvēriem un putniem par draudzīgo palīdzību, un tie ātri izklīda pa mežiem un laukiem. Gurikaps stāvēja do­mīgi pie aizmigušās burvenes un pēkšņi izdzirda klusu balsi. Ieskatījies viņš ieraudzīja rūķi, kas bija uzrāpies uz Arahnas krūtīm. Sirmbārdainais Antreno vērsās pie Gurikapa:

— Varenais pavēlniek! Tu esi iemidzinājis mūsu kundzēni, un mēs neuzdrīkstamies apstrīdēt tavu gribu — Arahna patie­šām nodarījusi daudz ļauna. Bet viņa bija laba pret mums, un mēs negribētu, lai šakāļi un hiēnas pa gabaliņiem izvazātu viņas miesas. Ļauj mums novietot viņu alā un tur vāķēt, kamēr pienāks noliktā atmodas stunda.