ALEKSANDRS VOLKOVS: DZELTENĀ MIGLA

Gurikaps pasmaidīja.

— Jūs — labie mazie cilvēciņi, es slavēju jūs par jūsu rūpēm. Dariet ar savu kundzēni, ko gribat, man nebija nolūka viņu no­galināt, es tikai centos neļaut viņai darīt ļaunu.

Gurikaps devās uz savu pili, bet rūķi Antreno vadībā ķērās pie darba. Kaut mazi augumā, viņi bija izveicīgi meistari. Daži no viņiem pagatavoja garus ratus, citi sakārtoja akmens guļvietu tālākajā vissiltākajā, visklusākajā alas kaktā un noklāja to ar biezu svaigas sūnas kārtu.

Pēc tam simtiem rūķu kā skudras aplipa ap savu aizmigušo pavēlnieci, ar bloku un sviru palīdzību uzvēla to uz ratiem, ieveda alā un ar milzīgām pūlēm noguldīja cisās.

Rūķi nezināja, cik ilgi lemts Arahnai gulēt, tāpēc rīkojās tā, lai viss būtu sagatavots, viņai jebkurā brīdī pamostoties.

Pie pagalvja stāvēja muca ar ūdeni, kuru bieži mainīja, lai tas nesabojātos. Pēc katrām trim dienām uz iesmiem cepa pāris vēršu: pavēlniece pamodusies taču būs izsalkusi. Bet, tā kā ga]a ilgi nevar glabāties, tad rūķi to apēda paši un tūlīt gatavoja jaunu. Krāsns vienmēr bija pilna ar svaigiem raušiem.

Vārdu sakot, lai arī kad pamostos burve, viņa nevarētu žēlo­ties par savu kalpu nevīžību.

Rūķu paaudzes nomainījās cita pēc citas, bet ļaunā burve gulēja noburtā miegā: Gurikaps nebija buramos vārdus laidis vējā.

Simt gados reizi, kad Arahnas zilā mantija bija satrunējusi, vecītes vērpa dzijas, auda drānu, šuva jaunu mantiju, un rūķi ar pūlēm to uzvilka burves nejūtīgajam ķermenim.

Un cik ļoti modrie sargi rūpējās par alas tīrību! Grīdu, griestus un sienas slaucīja katru dienu, bet reizi nedēļā mazgāja. Telpā iekļuvušie odi, mušas un zirnekļi tika nežēlīgi iznīcināti, bet peles un žurkas izdzītas ar kaunu. Virs guļošās burves gal­vas bija uzstādīts vēdeklis, un augu diennakti dežurējošais sargs to kustināja, lai gaiss ap Arahnu nesasinaktu. Garā gadsimtu rinda bez pēdām aizslīdēja pāri Arahnai, un viņa, uzticīgo rūķu aprūpēta, gulēja mīkstajās cisās tikpat sārta un svaiga kā tajā brīdī, kad to bija iemidzinājis Gurikaps.

Gadu simteņu gaitā rūķi jau bija aizmirsuši, kādos apstākļos tikusi iemidzināta burve, un viņiem likās, ka viņa mūžīgi guļ savā alā apburtā miegā un gulēs līdz pasaules galam. Bet viņas aprūpēšana bija pārvērtusies reliģiozā rituālā, un to ļoti stingri ievēroja. Vismazāko atkāpi uzskatīja par grēku, un vecākie par to bez žēlastības sodīja.

Laiks tumšajā alā bija it kā apstājies, bet tas nestāvēja uz vietas lielajā pasaulē aiz Pasaules apkārtkalniem. Cilvēce no ak­mens darba rīkiem pārgāja uz bronzas, pēc tam uz dzelzs. Pa jūrām brauca buru kuģi. Pagātnē palika grieķu-persiešu kari. Noslaucīdami savā ceļā visu, pa iebiedēto Eiropu pārsoļoja Romas leģioni. Sākās un beidzās viduslaiku barbarisma laik­mets. Kolumbs atklāja Ameriku, un Magelāna līdzgaitnieki pirmie no jūras braucējiem veica ceļojumu apkārt pasaulei.

Debesīs pacēlās gaisa baloni, pirmais tvaikonis ar riteņiem kūla ūdeni, pirmā neveiklā tvaika lokomotīve pa tērauda sliedēm vilka smieklīgas kastītes — vagonus … Bet burve vēl arvien gulēja apburtā miegā.

Kas bija noticis Burvju zemē? Arī tur vēsture sojoja savā lē­najā gaitā. Mazo ļautiņu ciltis mainījās cita pēc citas, radās un izira sīkās valstiņas, kas lepni bija sevi uzskatījušas par pasau­les centru, karaliskās dinastijas sekoja cita citai. Visu to uzma­nīgi vēroja rūķi, guļošās Arahnas pavalstnieki.

Kā neredzamas būtnes viņi siroja pa zemi, visu izlūrēja, no­klausījās, iegaumēja. Un, tā kā gādīgais Gurikaps Burvju zemes tautām bija atklājis savas izgudrotās rakstības noslēpumu jau sen pirms tam, kad tā kļuva pazīstama lielajā pasaulē, tad rūķi rakstīja hroniku. Izlūki, atgriezušies dzimtajā alā, pastāstīja ikreizējam hronistam jaunumus, un viņš tos rūpīgi ierakstīja pergamenta tīstokļos, ko mazā tautiņa prasmīgi darināja no teļādām.

Un tādi pergamenta tīstokļi krājās un krājās, tie jau piepildīja veselu skapi alā, izveidojot patiesīgu stāstu par visiem notiku­miem Burvju zemē piectūkstošgadīgā Arahnas miega laikā.

Rūķi uzskatīja hroniku par vislielāko svētumu, un, kad pa­beigtais tīstoklis bija noguldīts plauktā, neviens neiedrošinājās tam pieskarties. Tā nu šie tīstokļi kā nevajadzīgs blāķis gulēja desmitiem gadu simteņu.

Tā bija neparasta diena mazajā rūķu valstī. No rīta viss ritēja kā parasti, bet ap pusdienas laiku alu satricināja nedzirdēts troksnis. Tas līdzinājās it kā varenam elpas vilcienam, it kā spalgai vēja brāzmai, it kā milzīga zvēra rēkoņai. Gaiss alā sa­līgojās, un daļa gaismekļu apdzisa. No alas griestiem nobira akmentiņi, bet nesaprotamās skaņas atbalss izlauzās uz āru un satrauca apkārtni.

Rūķi, kas atradās ielejā, lielā ātrumā metās uz alu, bet viņiem pretim skrēja pārbiedētie sargi. Visi izbrīnījušies prašņāja cits citu.

— Vai tu dzirdēji? Kas tas ir? Vai tikai nav pienācis pasaules gals?!

Un tikai gudrais Kastaljo, rūķu vecākais un viņu hronists, aptvēra, kas noticis. Viņš pacēla pirkstu un svinīgi paziņoja:

— Tur mostas mūsu kundzene!

Kastaljo bija taisnība. Dīvainā skaņa bija mostošās burves nožāvāšanās. Tai sekoja citas, ne mazāk skaļas, tās nodzēsa vi­sus pārējos gaismekļus, salauza mēbeles — mazos rūķu galdi­ņus, krēsliņus, gultiņas, pat alas sienas baigi nobrakšķēja…

Un tad Arahna pamodās. Guļošs cilvēks nejūt laika plūdumu, un burvei likās, ka viņa tikai pirms brītiņa glābusies no zvēru karaspēka, ko tai uzrīdīja varenais Gurikaps. Nevarēja tikai sa­prast, kur palikuši zvēri un putni un kāpēc viņa, Arahna, guļ savā alā cisās. Burve sauca:

-5- Ei, kas tur ir? Nāciet šurp!

Alā bailīgi ienāca rūķi, taustīdamies starp lūžņiem un apgais­modami ceļu ar lāpām. Visiem pa priekšu gāja Kastaljo.

— Pasauciet Antreno! — pavēlēja burve. — Lai viņš pa­skaidro, kas šeit noticis!

— Mums nav tāda cilvēka, kundze, — Kastaljo iedrošinājās ziņot. — Mūsu ciltī jau izsenis neviens nav nosaukts tādā vārdā.

— Tātad es esmu ļoti ilgi gulējusi? — Arahna neticīgi no­prasīja.

— Ļaužu atcerē tu esi dusējusi daudzus gadu simteņus, pa- vēlniec, — teica vecais rūķis. — Mēs nezinām, kad un kā tu iemigi un kāpēc šis miegs bija tik ilgs. Bet mēs nekad neaiz- mirsām savus pienākumus un krietni sargājām tavu mieru.

— Pateicos jums par uzticīgo kalpošanu, — Arahna nevē­rīgi noteica. — Ceru, ka jūs mani pabarosiet: esmu zvērīgi izsal­kusi.

Arahnas ēdamgalds bija augsts akmens ar plakanu virsu, tas stāvēja netālu no ieejas alā un bija saglabājies kopš senseniem laikiem. Rūķi pie tā pakāpās pa garām kāpnēm, bet, lai tur no­vietotu ēdienus, viņi bija izgudrojuši asprātīgu bloku sistēmu. .To visu rūķi bija sargājuši.

Burve apēda visus krājumus un prasīja papildinājumu. Viņa aprija četrus ceptus vēršus un trīs aunus, septiņpadsmit fazā­nus un sešdesmit četras irbes, piekoda divus desmitus raušu un izdzēra veselu mucu ūdens. Pēc tam, glaudīdama vēderu, atmai- gusi ierunājās:

— Pēc tādām pusdienām derētu nosnausties.

Bet burve tūdaļ saprata, ka jau tā nogulējusi pārāk ilgi, un nolēma sākt darboties.

— Tomēr jāuzzina, — viņa noburkšķēja, — cik ilgi turpinā­jies miegs, ko man uzbūra Gurikaps.

Viņa iztaujāja Kastaljo par lielo burvi. Arahna sajuta ļaunu prieku, uzzinādama, ka jau daudzās paaudzēs neviens šajā no­vadā nav pat dzirdējis par brīnumdari ar tādu vārdu.